1991. gada janvārī Latvijas valsts neatkarību sargāt uz barikādēm devās arī vairāki simti sportistu, kuri tobrīd sportisko karjeru nolika otrajā plānā.

Vai sapnis par neatkarīgu Latviju var būt svarīgāks par paša un ģimenes labklājību? Atteikties no iespējas būt pasaules sporta elitē kopā ar okupācijas varu un palikt pie "sasistas siles" vai turpināt saņemt svešas varas sniegtos labumus un gozēties slavas saulītē? "Pirms 30 gadiem, aukstā janvāra dienā Latvijas bobsleja saime izlēma būt kopā ar Latvijas tautu un atteikties no līdzdalības PSRS izlasē. Bijām jauni, karstgalvīgi, apņēmības pilni cīnīties par savu valsti, ja nepieciešams – arī ar asinīm. Kas būs rīt – neviens nezināja, bet sapnis par Latviju bija spēcīgāks par jebkurām bažām par nākotni," atceras pašreizējais Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis.

Piedāvājam lasītājiem Ekmaņa, kā arī viņa tā laika cīņu biedru Miervalža Vītola un Ainara Rozenberga atmiņas par notikumiem pirms 30 gadiem.


Zintis Ekmanis: Nolikt savu labklājību un sapņus pie kājām Latvijas neatkarībai



1991.gada 14.janvārī mums – Latvijas bobslejistiem bija jādodas ar vilcienu uz Maskavu, lai tālāk kopā ar pārējo PSRS izlasi dotos uz Eiropas Čempionātu. Dienu iepriekš, 13.janvāra vakarā Viļņā pie TV torņa notika asiņainas sadursmes starp PSRS spēkiem un Lietuvas neatkarības cīnītājiem. Sadursmēs gāja bojā cilvēki, bija skaidrs, ka Latvijā var notikt kas līdzīgs, tauta tika aicināta uz barikādēm.

Toreiz visa komanda satikāmies īsi pirms došanās uz vilcienu. Tehnika jau bija aizsūtīta, atlika vien pašiem doties. Nav svarīgi vairs, kurš pirmais izteica šo domu, svarīgs ir fakts, ka visa komanda vienbalsīgi nolēma uz Maskavu nedoties uz PSRS izlasē vairs nestartēt. Par savu lēmumu informējām arī izlases vadību.

Barikāžu laiku nepiedzīvojošajiem noteikti šķiet – kas tur liels, nu, neaizbraucāt. Kurš tad jums liedz sportot tālāk tepat – Latvijā? Taisnība, neviens. Bet PSRS laikos visa sporta saimniecība tika vadīta no Maskavas. Ja biji ticis PSRS izlasē, tad tev bija gan finansējums tehnikai un treniņiem, gan prēmijas un citi labumi. Neviens tā laika augsta līmeņa sportists nenoliegs, ka valsts izlases sportistiem un viņu ģimenēm dzīve bija krietni labāka nekā ierindas padomju pilsonim. Un ne jau tikai finansējuma un līdzjutēju mīlestības dēļ. Izbraucieni uz ārvalstīm bija iespēja "piepelnīties", tirgojot deficīta preces, ārpus PSRS varēji iegādāties lietas, par ko šeit varēja tikai sapņot. Mūsu sievas un bērni bija skaisti apģērbti, mums bija visādas ārzemju mantas, varējām klausīties ārzemju ierakstus, kas nebija pieejami te, aiz "dzelzs priekškara". Mēs varējām no pāris izbraukumiem uz ārvalstīm sakrāt auto iegādei un to auto arī dabūt. To visu mēs nolikām malā, jo vienīgā un pareizā rīcība tai brīdī mums šķita pievienošanās Latvijas tautai, lai sargātu sevi, savas ģimenes un valsti. Mūsu Latviju.

Pēc šī kopīgā lēmuma nestartēt turpmāk PSRS izlasē, nākamais loģiskai jautājums bija: "Ko tālāk?". Zinājām, ka sāk organizēties barikādes, zinājām, ka mūsu bijušais kolēģis Miervaldis Vītols strādā Ministru padomes apsardzes dienestā vai kā nu toreiz to sauca. Devos pie viņa un teicu – mēs esam gatavi nākt palīgā, saki, kas jādara! Un tā mēs no bobslejistiem dažu stundu laikā pārtapām par Ministru kabineta (tolaik – Ministru padomes) ēkas sargiem. Tieši tik vienkārši un bez ilgas domāšanās.

Ar stekiem pret lodēm


Ja īsumā jāraksturo to nedēļu noskaņojums – tas bija kaujiniecisks! Mēs esam sportisti, mēs esam mācīti virzīties uz mērķi, būt gatavi "doties kaujā", lai kādi būtu apstākļi. Ar šādu noskaņojumu bobsleja komanda devās uz valdības ēku. Mēs tur būtībā dzīvojām – ēdām, gulējām, trenējām cīņas paņēmienus. Jā, mēs bijām gatavi, ka Latvijai nelojāli spēki uzbruks barikādēm. Mēs negribējām būt vienkārši "lielgabalu gaļa", mēs bijām gatavi kauties! Bobslejisti visi tajos laikos bija vairāk vai mazāk ieskatījušies nāvei acīs. Drošība ledus trasēs un tehnika bija pilnīgi citā līmenī, tādēļ, diemžēl, bobslejistu nāves trasē bija gandrīz katru gadu. Sēžoties bobsleja kamanās tolaik ikviens apzinājās risku.

Dežūru laikā valdības mājā apsardzes dienesta darbinieki mums mācīja cīņas paņēmienus, bijām sadalījuši katrs savu sargājamo zonu – kur katram jāatrodas un kas jādara, ja notiek uzbrukums. Ar katru dienu spriedze pieauga, mēs dzirdējām par "interfrontes" plāniem rīkot nekārtības, mēs savām acīm redzējām, kā trasējošās lodes lidoja pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Tai vakarā, stāvot uz Ministru kabineta ēkas jumta un redzot netālu notiekošo, nepameta sajūta, ka nākamais mērķis varam būt mēs.

Šodienas acīm raugoties, varbūt izklausās tāda "romantiska veču pasēdēšana", bet diez vai kāds gribētu redzēt savā priekšā ar tādu spītu un cīņassparu bruņojošos spēcīgus vīrus, kas bez grūtībām nēsāja smilšu maisus barikāžu būvei un ar vienu roku mierīgi cilāja VEF mehāniķu izgatavotos stekus no dzelzs armatūras. Esmu pārliecināts, ka mūsu – bobslejistu saimes toreizējais noskaņojums uzmundrināja arī citus barikāžu dalībniekus. Mēs bijām kopā ar visiem – cilvēkiem, kas nāca un brauca no malu malām, lai aizstāvētu Latviju. Tāpēc ir ļoti skumji šodien lasīt izteikumus, ka bobsleja saime "klanās krieviem". Vai varam salīdzināt notikumus pirms 30 gadiem, tā laika situāciju un šodienas administratīvās nesaskaņas, kas rodas sporta aprindās dažādu iemeslu dēļ?

"Kauja" par savu identitāti pēc barikādēm


Mūsu toreizējais lēmums varēja pārvilkt treknu svītru Latvijas bobsleja nākotnei. Visa labākā tehnika, visas treniņu iespējas, finansējums, medicīniskais atbalsts – tas viss "palika" Maskavā. Mēs bijām komanda bez nekā. Tikai ar savu pārliecību par to, ka Latvijai ir jābūt pasaules bobslejā!

Pēc barikādēm sākās jau citas "kaujas" – sporta arēnā. Mēs nevarējām startēt, jo nebijām atzīti starptautiskajā federācijā, taču mēs par savu naudu noīrējām autobusu un braucām uz Vāciju, kur notika sacensības. Stāvējām trases malās ar Latvijas karogiem, gājām runāties ar citiem sportistiem, ar federācijas vadību, stāstījām, kas notiek, kādēļ tā rīkojamies, kāds ir mūsu mērķis. Mums pa pēdām staigāja ārvalstu TV kanāli, jo nekas tāds bobslejā līdz tam nebija piedzīvots.

Mēs savu vietu "zem saules" izcīnījām un jau nākamajā gadā startējām zem Latvijas karoga Ziemas olimpiskajās spēlēs Albervilā. Nē, rezultāti nebija ne tuvu tādi, kā iepriekš un daudzi mūs norakstīja, sak'- beidziet muļķoties ar savu bobsleju, nekas te nebūs. Diez, ko šie skeptiķi teiktu tagad, kad mums ir gan Pasaules čempioni, gan Olimpisko spēļu čempioni un medaļnieki.

Bobslejs, skeletons, kamaniņas – visi šie ziemas sporta veidi Latvijā ir un būs populāri. Tie ir viens no Latvijas ziemas sporta stūrakmeņiem, lai kā mūs kritizētu un mēģinātu ar dažādiem paņēmieniem "izslēgt" no Latvijai nozīmīgu sporta veidu klāsta. Latvijas bobsleja un skeletona saime ir pierādījusi, ka ir gatava aizstāvēt Latvijas vārdu pasaulē jebkādos apstākļos gan pirms 30 gadiem, gan šodien.

Ainars Rozenbergs: jauni un karstgalvīgi – gatavi sisties līdz pēdējam



Mēs bijām jauni un karstgalvīgi, varētu teikt – "jūra līdz ceļiem", un gatavi sisties līdz pēdējam vīram, ja būtu radusies tāda situācija. No sportistiem junioriem vienā dienā pārtapām par valdības mājas sargiem ar paštaisītiem stekiem rokās. Bailes un nedrošība par nākotni mijās ar patriotismu, vienotību un vēlmi aizsargāt savu valsti.

Mums šis objekts ir jānotur!


1989.gadā kļuvu par PSRS junioru čempionu bobslejā un 1991.gadā gatavojos doties uz junioru Pasaules čempionātu, bet tā vietā kopā ar "lielo komandu" un saviem komandas biedriem nonācu Ministru kabineta (tolaik – Ministru padomes) ēkā, kur jau organizējās barikādes un pulcējas cilvēki, lai aizsargātu Latvijai svarīgus objektus.

Kā jau stāstījuši mani laikabiedri – valdības mājā nonācām, jo tur apsardzes dienestā strādāja mūsu bijušais sportists bobslejists Miervaldis Vītols. Latvijas valstij lojālie drošības spēki tikai pamazām veidojās un, protams, lielākoties darbinieki tajā tika meklēti paziņu lokā, tostarp uzrunājot bijušos sportistus. Tādēļ mūsu pievienošanās valdības ēkas apsargiem bija past pašsaprotama – mēs tikām uztverti par savējiem. Miervaldis mūs pazina, zināja, ko spējam, kā rīkojamies spriedzes situācijās, kā mākam ievērot disciplīnu un cīnīties par mērķi.

Es tajā laikā dzīvoju Kuldīgā, vēl vairāki junioru komandas puiši – Ventspilī. Uz mājām aizbraukt praktiski nebija iespējams, tādēļ būtībā vairākas nedēļas mēs dzīvojām tieši Ministru kabineta ēkā. Ēkas 4.stāvā, bibliotēkā mums pat atnesa televizoru, kurš darbojās nepārtraukti, jābrīnās, ka izturēja. Mums bija svarīgi zināt, kas notiek Latvijā, Pasaulē, kāds ir noskaņojums un kam, iespējams, gatavoties. Laiku pa laikam izgājām arī ārā – aprunāties ar citiem barikāžu sargiem, paklausīties koncertus Esplanādē vai aiziet līdz netālu esošajai skolai, kur mums atļāva izmantot dušas un arī pamētāt bumbu, lai uzturētu fizisko formu.

Tai vakarā, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī, mēs visi atradāmies savās "kaujas pozīcijās" – bijām sadalījuši, kurš kurā telpā ēkas 1.stāvā atradīsies un turēs aizsardzības līniju, ja naidīgie spēki bruks iekšā. Dzirdējām šāvienus, mašīnu troksni...... asinis vārījās – gribējām iet palīgā! Taču valdības apsardzes dienests mūs, karstgalvjus, nomierināja un uzsvēra - mūsu uzdevums ir noturēt šo objektu! Ja uzbrukums no Raiņa bulvāra pārvirzīsies uz valdības ēkas pusi – mums ir jābūt šeit un jādara viss, lai uzbrucēji iekšā neienāktu!

Skaidrs, ka pretī lodēm mēs neko likt nevarējām kā vien savu cīņassparu. Turklāt, barikāžu aizstāvjiem nebija šaujamieroču, tikai paštaisīti tuvcīņas ieroči (mums, piemēram, no kabeļiem taisīti smagi steki!). Neviens nezina, kā būtu beidzies, ja arī pret valdības māju tiktu vērsta apšaude.

Viens par visiem, visi par vienu – tā es varētu raksturot tā laika noskaņojumu. Vienalga – bobsleja komandā vai barikādēs! Tāda vienotība, kā valdība barikāžu laikā... domāju, ja krievi būtu nākuši mums virsū, viņiem nemaz nebūtu bijis tik vienkārši tikt ar mums galā!

Barikādes parādīja tālāko ceļu dzīvē


Nevienā brīdī neesmu nožēlojis to, ka "metu pie malas" sportošanu un devos uz barikādēm! Jā, man bija iespēja cīnīties tālāk un no junioriem "izaugt" arī līdz lielajai komandai, taču pēc barikādēm es un vēl vairāki sportisti saņēmām uzaicinājumu jau oficiāli pievienoties valdības apsardzes dienestam. Man šis piedāvājums šķita ļoti vilinošs un drīz vien es no sportista kļuvu par valdības apsargu.

Tas bija ļoti interesants un aizraujošs darbs. Latvija bija jauna valsts, pie mūsu vadītājiem vizītēs brauca daudzu citu valstu augstas amatpersonas – redzēt viņus klātienē, veidot sistēmu, kā mēs šādus viesus sagaidām, kā pavadām, mācīties no citu valstu pieredzes – tas viss bija nenovērtējama pieredze! Tiesa, pēc pieciem gadiem tīri sadzīvisku iemeslu dēļ es pieņēmu lēmumu turpināt darbu privātā apsardzes uzņēmumā, bet atkārtošos – valdības apsardzes dienestā pavadītais laiks bija nenovērtējama pieredze!

Atskatoties uz to laiku – uz barikādēm, droši varu teikt – lai arī esam 30 gadus vecāki, vairs ne tik sprauni un spēcīgi, ja šodien būtu vajadzība – mēs visi plecu pie pleca būtu gatavi atkal doties aizstāvēt Latviju. Mēs būtu gatavi iet un turēt "frontes līniju".

Miervaldis Vītols: sportistu klātbūtne barikādēs nostiprināja klātesošajos



Tobrīd mēs neviens nezinājām, kā tas (barikādes) beigsies. Mēs bijām gatavi cīnīties un aizstāvēt savu valsti, bet, kas būs, ja tiešām sāksies reāls uzbrukums, piemēram, Ministru kabineta ēkai, Saeimai, televīzijai, radio – to neviens nevarēja zināt. Un tomēr mēs tur bijām – plecu pie pleca – cilvēki no dažādām Latvijas vietām, sportisti – bobslejisti, valdības apsardzes dienesta vīri. Mūs visus vienoja vēlme aizsargāt Latvijas neatkarību, nedomājot par to, kas būs pēc nedēļas vai divām.

Vareni vīri pirmajās rindās


1991.gada janvārī es jau kādu laiku biju beidzis savas sportista gaitas un strādāju Valdības apsardzes dienestā. Nākamajā dienā pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā pie manis vērsās Zintis Ekmanis un sacīja, ka bobslejisti visi kā vienota komanda ir gatavi iesaistīties barikāžu veidošanā un aizsardzībā. Tas bija reāls spēks – fiziski spēcīgi, ar staltu stāju, organizēti, disciplīnu cienoši vīri, kuri bija gatavi arī reāli kauties, ja būtu tāda vajadzība.

Konsultējoties ar vadību, uzaicinājām bobsleja komandu būt Ministru kabineta (toreiz – Ministru padomes) aizsargu "pirmajās rindās" – viņu postenis bija ēkas pirmais stāvs. Es zināju, ka šiem vīriem varu pilnībā uzticēties, zināju, ka krīzes brīdī viņi būs tas spēks, uz ko paļauties un balstīties. Tā bija mūsu – apsardzes dienesta "stiprā aizmugure", ja tā var teikt. Kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, arī mēs bijām gatavi sliktākajam. Tajās nedēļas par "fronti" varēja kļūt jebkura vieta Rīgā.

Protams, mēs visi, tai skaitā sportisti, apzinājāmies, ka gadījumā, ja tiešām notiks bruņots uzbrukums, līs daudz asiņu. Un upuri būs neizbēgami. Barikāžu aizstāvji nebija bruņoti ar šaujamieročiem, viņu rīcībā bija tikai pašu sagatavoti aizsardzības rīki. Piemēram, bobsleja komandai mehāniķi bija izgatavojuši stekiem līdzīgus sitamos no resniem kabeļiem – lielus, smagus, no malas paraugoties – draudīgus. Lai tādus mierīgi cilātu un vēl spētu arī pielietot tuvcīņā, bija jābūt fiziski spēcīgiem. Un bobslejisti tādi bija.

Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka bobslejistu klātbūtne noteikti iedvesmoja arī citus barikāžu dalībniekus. Ne tikai ar to, ka viņi bija reāls spēks un vienota komanda, bet kaut vai ar savu klātbūtni, parādot, ka vēl nesen TV ekrānos skatītie un apjūsmotie cilvēki ir gatavi plecu pie pleca ar ikvienu tautas pārstāvi aizstāvēt Latviju. Iespējams, tas kopējais noskaņojums, cīņasspars un gatavība "stāvēt līdz pēdējam", atturēja Latvijai naidīgos spēkus no reāliem uzbrukumiem. Iespējams, baidījās no plašiem upuriem civiliedzīvotāju vidū, kādi noteikti būtu bijuši, ja pret neapbruņotajiem barikāžu aizstāvjiem tiktu vērsti šaujamieroči.

Kas lika bobsleja komandai toreiz pilnā sastāvā pievienoties barikāžu aizstāvjiem? Pilsoniskā apziņa un attieksme pret savu valsti. Viss pārējais bija nolikts malā, pārvelkot treknu svītru sportiskajiem panākumiem nākotnē, jo neviens jau nezināja, kā notikumi tālāk attīstīsies. Bobslejistu vidū tolaik bija pat tāds "melnais humors", ka, ja gadījumā PSRS spēki uzvarēs, tad vismaz vagonā uz Sibīriju būs laba kompānija...

Valsts drošības aizstāvji ne tikai barikāžu laikā


Pēc barikādēm mūsu savstarpējā saziņa ar bobsleja komandu nebūt nepārtrūka. Daļa sportistu turpināja cīnīties sporta arēnās, daļa izvēlējās sportista karjeru likt malā un meklēt citu nodarbošanos. Ņemot vērā jau iepriekš minēto, proti, - bobslejisti (un arī citi sportisti) bija fiziski spēcīgi, labi organizēti, disciplinēti – vairākus savus bijušos cīņu biedrus uzaicināju pievienoties toreizējām Valdības apsardzes dienestam.

Dienests kopš tiem laikiem vairākkārt mainījis savu nosaukumu un arī funkcijas, bet tas nemaina faktu, ka vairāki bijušie bobslejisti daudzus desmitus gadu veltīja valsts drošības nodrošināšanai. Divi no viņiem – Gatis Timma un Dainis Pridāns ir saņēmuši Viestura ordeni – augstāko valsts apbalvojumu militārpersonām Latvijā. Esmu ārkārtīgi lepns par šiem cienījamajiem vīriem, kuri aizstāvējuši Latvijas vārdu gan sportā, gan valsts aizsardzībā.

Sportisti allaž ir tie, kuriem gribam līdzināties, no kuriem iedvesmoties, no kuriem mācīties, kā motivēt sevi cīnīties līdz galam. Man nepatīk patētiskas runas, taču esmu pārliecināts – ja kas līdzīgs 1991.gadam notiktu šobrīd (ļoti ceru, ka nekas tāds mums nebūs jāpiedzīvo!), visa šā brīža bobsleja saime rīkotos tieši tāpat – dotos aizstāvēt Latviju!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!