Mirdza Martinsone dzimusi 1916. gada 24. novembrī (pēc vecā stila – 11. novembrī) Krievijā – laikā, kad, norisinoties Pirmajam pasaules karam, daudzi latvieši bija devušies bēgļu gaitās. Vēlāk Martinsoni atgriezās Latvijā, un Mirdza skolojās Rīgā. Vēl būdama skolniece, Mirdza Martinsone aizrāvās ar slidošanu. "Vispirms es skrēju slidas un ar sirdi un dvēseli nodevos slidošanai," intervijā izdevumam "Starts" stāstīja pati sportiste. 20. gs. 30. gadu pirmajā pusē prese par viņu rakstīja, ka beidzot ātrslidošanā ir arī kāda daudzsološa daiļā dzimuma pārstāve. Taču 30. gadu sākumā Martinsone Šmerļa mežā pamēģināja slēpot, un tas kļuva par galveno aizraušanos sportā. "Slēpošana man iepatikās jau pirmajā dienā, jo sevišķi lepna jutos, kad ar brāļa slēpēm nobraucu no kalniņa nenokritusi," viņa stāstīja intervijā.
Pamazām aizraušanās ar slēpošanu kļuva arvien nopietnāka. 1934. gada Latvijas slēpošanas meistarsacīkstēs Mirdza Martinsone kļuva par čempioni 5 km distancē. Šo panākumu viņai izdevās atkārtot arī 1935. gadā. Taču īstā M. Martinsones kaislība bija kalnu slēpošana un slaloms, kas mūsu valstī tikai sāka attīstīties. Jau līdztekus distanču slēpošanai Mirdza Martinsone startēja slaloma sacensībās un drīzumā pārgāja tikai uz slalomu. Tiesa, epizodiski vēl arī laiku pa laikam izmēģināja spēkus distancē.
Kad 1937. gadā slaloms tika iekļauts Latvijas slēpošanas čempionāta programmā, par pirmo valsts čempioni dāmu konkurencē kļuva Mirdza Martinsone. Arī 1938. gadā viņa izcīnīja Latvijas čempiones titulu slalomā. Taču sezonas turpinājumā nācās piedzīvot negadījumu – sacīkstēs Kriņicā (Polijā) sportiste traumēja kājas, un vairākus mēnešus nācās dziedēt kaulu lūzumus. Taču jau nākamajā sezonā Mirdza Martinsone bija uz starta līnijas; tiesa, 1939. gada Latvijas meistarsacīkstēs nācās samierināties ar otro vietu slalomā. Bet 1940. gada valsts slēpošanas meistarsacīkstēs Martinsone atkal pārliecinoši kļuva par Latvijas čempioni slalomā.
Mirdza Martinsone pārstāvēja Latviju arī starptautiskās sacīkstēs. Būdama 19 gadus veca, 1936. gada februārī viņa startēja kalnu slēpošanā – nobrauciena un slaloma kombinācijā – ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē. Jāteic gan, ka Latvijas slalomistu panākumi starptautiskajā arēnā bija salīdzinoši vāji. Kalnu slēpošana Latvijā bija nupat "dzimusi", un arī atļauties pilnvērtīgus treniņus ārzemēs nebija iespēju. Par treniņu faktiski kļuva dalība dažādās sacīkstēs. "Protams, sākumā ārzemju kalnos mums grūti pierast, bet ja mums būtu tādi pat slēpošanas apstākļi, tad droši vien pārspētu arī ārzemniekus," 1937. gadā sprieda pati Mirdza Martinsone.
Jāpiebilst, ka M. Martinsone nodarbojās arī ar citiem sporta veidiem, tostarp "bumbu spēlēm", skriešanu, augstlēkšanu, peldēšanu, tenisu. Būdama Latvijas Universitātes studente, itin veiksmīgi startēja dažādās studentu sacīkstēs. Viņa bija arī Latvijas studentu sportistu delegācijas sastāvā akadēmiskajās meistarsacīkstēs (tagad saucam par universiādēm) Budapeštā 1935. gada vasarā. "Esmu arī pamēģinājusi voleju un basketu, bet sirdi atdevusi tikai slēpošanai," 1937. gadā intervijā "Startam" teica M. Martinsone. Piebilstot: "Slēpošanu uzskatu par sievietes vispiemērotāko sporta veidu, jo tur savienojas grācija ar veiklību un eleganci."
M. Martinsone turpināja startēt slalomā arī pēc valsts okupācijas. Arī 1941. gada Latvijas PSR meistarsacīkstēs viņa uzvarēja ļoti pārliecinoši. "Mirdza Martinsone bija tālu pārāka par savām konkurentēm un spējās līdzinājās vīriešiem," rakstīja avīze "Brīvais Zemnieks". Sporta žurnālisti ar sajūsmu rakstīja, ka Mirdza Martinsone nostartējusi labāk nekā 40 slalomisti kungu konkurencē. Saskaņā ar preses ziņām togad Sarkanarmijas slēpošanas meistarsacīkstēs Maskavā viņa ieņēma 2. vietu slalomā, bet Vissavienības (PSRS) čempionātā ierindojās 4. vietā. Arī nacistu okupācijas laikā Mirdza Martinsone (pēc laulībām – Bērziņa) bija sastopama uz kalna. Avīze "Sporta Pasaule" un citi izdevumi joprojām priecājās, ka "gaišmatainā slēpošanas karaliene" itin cienījami konkurē ar kungiem.
Otrā pasaules kara beigās sportiste devās bēgļu gaitās un pēc kara mitinājās Rietumvācijā. Viņas vīram, izcilajam latviešu ātrslidotājam un Eiropas čempionam Alfonam Bērziņam, nācās palikt "dzelzs priekškara" otrā pusē. Ilgus gadus Alfons Bērziņš pavadīja PSRS varas iestāžu ieslodzījumā – GULAGā, bet tuviniekiem nebija pieejamas skaidras ziņas… Tuvākajiem bija jāsamierinās ar vārdiem "pazudis bez vēsts".
Mirdza Martinsone bija klāt arī 1948. gada ziemas olimpiādē Sanktmoricā. Šoreiz kā sporta žurnāliste. Vēlāk viņa pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. 20. gs. 50. gadu sākumā nodibināja ģimeni. Mirdzas Martinsones mūžs aprāvās 1983. gada septembrī.
