Šīs olimpiskās spēles ievērojami atšķiras no citām. Stingrais Covid-19 protokols daudziem ikdienu padarīja ļoti sarežģītu. Bieži bija gadījumi, ka viens tests ir pozitīvs, pēc tam atkal tie ir negatīvi. Piemēram, Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka olimpisko spēļu sākumā bija spiesta izlaist skiatlona sacensības, bet tad līdz pēdējam brīdim nezināja, vai varēs startēt sprintā. Šāda spriedze nevar neietekmēt sportistu sniegumu.
Tomēr ir reizes, kad attaisnojumu rast ir ļoti sarežģīti. Viena no šo olimpisko spēļu lielākajām neveiksminiecēm bija amerikāniete Mikaēla Šifrina, kura savās kroņa disciplīnās pieļāva šķietami vienkāršas kļūdas.
Portāls "Delfi" apkopoja tos sportistus, no kuriem Pekinas olimpiskajās spēlēs gaidīja vairāk nekā viņi iespēja.
Pasaules kausa kopvērtējuma līdere Mikaēla Šifrina pēdējo gadu laikā nav slēpusi, ka uz viņu iespaidu atstājusi gan pāragrā tēva nāve, gan centieni uzlabot savu psihisko veselību. Tas arī ietekmējis Šifrinas sportisko sniegumu. Taču amerikāniete uz Pekinas olimpiskajām spēlēm tāpat ieradās kā viena no galvenajām medaļu pretendentēm. Viņas kontā jau bija divas olimpiskās zelta un viena bronzas medaļa. 2014. gadā Sočos viņa triumfēja slalomā, Phjončhanā viņa bija labākā lielajā slalomā, bet Alpu kombinācijā izcīnīja trešo vietu.
Tas, ka viņa Pekinā palika bez godalgas, būtu viena lieta, bet cita ir tā, kādā veidā tas notika. Viņa pieļāva kļūdas un nefinišēja milzu slalomā, slalomā un Alpu kombinācijā, kurā arī tieši slaloma disciplīna bija izšķiroša. Tieši slaloma disciplīnās viņa ir pazīstama kā viena no labākajām pasaulē.
"Es tikai vēlējos veikt pilnu braucienu slalomā. Es nezinu, vai kādreiz ir bijis kāds cits, kuram bijušas tik daudz iespēju izcīnīt olimpisko medaļu un kurš tik daudz ir izgāzies," pēc kombinācijas sacensībām "The Guardian" citēja Šifrinas teikto.
Tiesa, vēl pirms olimpiskajām spēlēm Šifrina bija paudusi satraukumu par to, ka sacensības notiek diezgan vējainā apvidū. Pekinas olimpisko spēļu laikā bija dienas, kad sacensības vajadzēja pārcelt uz nākamo dienu, tāpēc savā ziņā Šifrinai bija taisnība, ka vējš noteikti būs faktors.
"Ir teiciens, ka sitiens ir jāuzņem uz zoda. Ja es būšu šo olimpisko spēļu lielākais joks, vismaz kāds par to smaidīs," noskumusi sacīja Šifrina.
Bez medaļām Pekinā pagaidām palicis arī Norvēģijas kalnu slēpošanas zvaigzne Henriks Kristofersens. Viņš, iespējams, daļēji salīdzināms ar Šifrinu, jo titulētajam sportistam pēdējie gadi nav bijuši vienkāršākie. Pēc pagājušās sezonas norvēģis motokrosa avārijā salauza mazo liela kaulu. Otro sezonu pēc kārtas viņš arī vairs nedemonstrē pārliecinošu sniegumu slaloma disciplīnā, kurā savulaik 27 gadus vecais sportists Pasaules kausā vāca vienu uzvaru pēc otras.
Pekinas slaloma sacensībās norvēģis saskārās ar kalnu slēpošanas tradicionālajām šūpolēm – tie, kuri iekļūst trijniekā pirmajā slēpojumā, pēc tam izmisīgi cīnās par vietas noturēšanu. Kristofersens trešdien bija otrais pirmajā braucienā, bet trasē otro reizi devās, cenšoties cīnīties ar izcilu slēpojumu veikušo francūzi Klemānu Noelu. Vēl noslēdzošajā kontrolpunktā viņam līdz topošajam čempionam pietrūka 0,03 sekundes, bet norvēģis pazaudēja ritmu, minimāli kļūdījās pirms pāris vārtiņiem un ne tikai neapsteidza Noelu, bet arī palika ceturtais.
"Zināju, ka pēdējais posms nebija labs. Noslēpoju pārāk droši un tehniski slikti," pēc sacensībām atzina 2014. gada bronzas medaļas ieguvējs slalomā Sočos.
Tobrīd viņš jau bija piedzīvojis neveiksmi savā otrajā parocīgajā disciplīnā – milzu slalomā. Tajā viņš reizi uzvarējis Pasaules kausa kopvērtējumā, kā arī 2018. gadā Phjončhanā izcīnījis sudrabu. Viens no favorītiem pirmajā braucienā veiksmīgi nocīnījas ar skarbajiem laikapstākļiem, bet otrajā braucienā, kad snigšana bija pierimusies, nokrita uz sāniem. Norvēģis apbrīnojamā kārtā spēja piecelties kājās, kā arī paspēt apbraukt nākamos vārtus, taču bija jau saprotams, ka rezultāts nebūs veiksmīgs. Viņš finišēja 18. vietā braucienā, bet kopvērtējumā samierinājās ar tāpat relatīvi augsto astoto pozīciju.
Šifrina jau paguvusi apstiprināt, ka sestdien piedalīsies jaukto komandu sacensībās, kurās viņa varētu tikt pie pirmās godalgas Pekinā. Iespējams, ka šī disciplīna pavērs iespējas arī Kristofersonam, kurš tā arī vēl nav ticis pie olimpiskās zelta medaļas.
Martins Dukurs ir visu laiku dominējošākais sportists renes sporta veidos. Viņš 11 reizes triumfējis Pasaules kausa kopvērtējumā un sešas reizes kļuvis par pasaules čempionu. Ņemot vērā, ka viņš pēdējos gados biežāk uzvarējis nekā zaudējis, piecās olimpiskajās spēlēs izcīnītās divas sudraba medaļas šķiet kā liela neveiksme.
Pirms šīs sezonas Dukurs visu savu gatavošanās plānu bija veltījis olimpiskajām spēlēm, tomēr Pasaules kausa posmos viņam klājās pietiekami veiksmīgi, kas ļāva triumfēt kopvērtējumā. Tomēr atkal olimpisko spēļu lāstu viņam pārvarēt neizdevās. Latvietis četru braucienu summā palika septītajā vietā, uzvarētājam Kristoferam Grothēram no Vācijas zaudējot 1,75 sekundes.
Turklāt atkal Dukuram priekšā bija olimpisko spēļu mājinieks. 2010. gadā Vankūverā viņš piekāpās Džonam Montgomerijam, 2014. Sočos ātrāks bija Aleksandrs Tretjakovs, 2018. gadā, kad Dukurs palika ceturtais, triumfēja korejietis Sungbins Juns, bet Pekinā trešo vietu ieguva Jaņs Veņgans.
Martins Dukurs šo neveiksmi skaidroja ar kļūdu tehnikas izvēlē, un viņš esot bijis pārāk konservatīvs. "Noteikti vajadzēja riskēt vairāk, jo, kad sacensību dienā ieraudzīju, ar ko brauc konkurenti, sapratu, ka viņi iet uz pilnu banku," teica Dukurs. "Vācieši bija trāpījuši un paši atzina, ka tā trase ir viņu. Nezinu, vai tā bija veiksme vai arī mērķtiecīgs darbs. Braucienu viņiem bija tikpat, cik visiem, ne par gramu vairāk."
Profesionālā sporta izcilības reti spēj atvadīties pēc saviem spēles noteikumiem. Uz katru veiksmes stāstu var atrast desmit sportistus, kuri karjeras noslēdza, visu priekšā pārciešot kārtējo savainojumu vai "kuļoties" pa ļoti zemām vietām.
Šonu Vaitu savā ziņā grūti nodēvēt par neveiksminieku. Snovborda karognesējs "half-pipe" disciplīnas pēdējā mēģinājumā neveiksmīgi piezemējās pēc 1440 grādu apgrieziena, samierinoties ar ceturto vietu. Novilcis ķiveri, amerikānis gan sagaidīja cieņpilnus aplausus no visiem klātesošajiem, kuri trīskārtējam olimpiskajam čempionam izrādīja pateicību par viņa neticamo karjeru. Smaids ar laiku pārtapa asarās, Vaitam emocionāli atvadoties no sporta veida, par kura slavu viņš lielā mērā ir atbildīgs.
Sportists pēc sacensībām medijiem uzskaitīja nesenākos savainojumus – potītei, mugurai, arī pērn veiktu ceļgala operāciju –, labi apzinoties, ka viņa laiks bija pienācis. Taču viņš tāpat neslēpa kāri pēc pēdējā, lielā panākuma: "Man būtu gribējies pēdējo reizi iziet uz pjedestāla kopā ar visiem pārējiem, bet tu ne vienmēr vari dabūt to, ko vēlies," grupu "Rolling Stones" citēja Vaits. "Varbūt pie vainas bija spiediens. Varbūt tas vienkārši bija spēku izsīkums."
Emocionālās atvadas no sporta noslēdza plaši iemūžināts apskāviens starp Vaitu un olimpisko čempionu Ajumu Hirano no Japānas. Stafetes kociņš pilnvērtīgi ir nodots nākamajai paaudzei.
Kamaniņu sporta divnieks Juris un Andris Šici no Latvijas sportistiem ir izcīnījuši visvairāk medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs, un uz Pekinu viņi devās kā vieni no favorītiem. Sezonas laikā izcīnītas trīs uzvaras Pasaules kausa posmos un izcīnīta otrā vieta kopvērtējumā. Sprinta kausa vērtējumā viņi aizvadītajā sezonā bija paši labākie.
Tāpēc Latvijā bija cerība, ka viņi varētu izcīnīt savu ceturto olimpisko medaļu karjerā un veiksmes gadījumā arī pirmo reizi kārt kaklā arī olimpisko zeltu. Taču, kad pieredzējušie latvieši sasniedza pirmā brauciena finišu, rezultāts ļoti ātri norādīja, ka uzvara Pekinas spēlēs nebūs iespējama. Paši norādīja, ka pirmais brauciens bija labs, taču kaut kas trases vidū esot noticis ar sliecēm, jo pēc finiša tās bija bojātas. Pēc pirmā brauciena latvieši bija tikai sestajā vietā, bet otrajā braucienā izdevās pakāpties uz piekto vietu.
"Tas nebija tas, ko mēs sagaidījām. Domājām, ka esam labāki un varēsim tuvāk cīnīties par medaļām," pēc sacensībām teica Andris Šics.
Pēc šī snieguma brāļi Šici neiekļuva Latvijas izlases stafetes komandā, kas izcīnīja Latvijai līdz šim vienīgo godalgu Pekinas olimpiskajās spēlēs. Kamēr brāļiem Šiciem atlika spriest par pirmajā braucienā piedzīvoto nelaimi, stafetes medaļu kaldināja gados jaunie Mārtiņš Bots/Roberts Plūme.