close-ad
Foto: Kadrs no filmas “Jelgava 94"

Pagrīdes organizācija ūdenstornī

"Tornis". Foto: Mārcis "Marks" Bērziņš

Zināmā mērā par 90. gadu vietējās pagrīdes simbolu var uzskatīt “Torni” – 1991. gadā radušos neformālu Rīgas neatkarīgās mūzikas izpildītāju apvienību, kas desmitgades otrajā pusē pārtapa oficiālā sabiedriskajā organizācijā un ierakstu izdevniecībā. “Torņa” aizsākumi saistāmi ar grupu “Ir bijuši mati un izbijuši”, kurā savas muzikālās idejas realizēja vēlākie Latvijas pagrīdes mūzikas aktīvisti Jānis Daugavietis un Uldis Gedra. Organizācijas nosaukums vistiešākajā veidā bija saistīts ar tās apmešanās vietu – Vilhelma Bokslafa projektēto ūdenstorni Pārdaugavā, Alīses ielā, kas savu primāro funkciju – ūdensapgādi – bija pārtraucis jau 1970. gadā, bet tajā joprojām atradās “Rīgas ūdens” avārijas dienesta darbinieki. Sava pastāvīga vieta mēģinājumiem un uzdzīvei, vēlāk arī ierakstiem – tas bija kaut kas ārkārtīgi īpašs, un, lai gan lielākajam vairumam interesentu “Torņa” mājvieta bija zināma, “tornistiem” pašiem labpatika ap to uzturēt zināmu noslēpumainības auru.

Uldis Gedra. 1993. gads. Foto: Jānis Daugavietis, "Torņa" arhīvs.

Stāsta Uldis Gedra, viens no "Torņa" dibinātājiem, šobrīd grupu “Baložu pilni pagalmi” un “Stūrī zēvele” bundzinieks, radio NABA producents.

“Tas bija iespējams tajā juku un pārmaiņu laikā 90. gadu sākumā. Mans tēvs bija “Rīgas ūdens” ūdensvada dienesta vadītājs. Man bija grupa “Ir bijuši mati un izbijuši”. Tajā spēlēju es, Jānis Daugavietis un vēl viens puisis. Mums nebija, kur mēģināt. Mēģinājumi notika dzīvokļos, šķūnīšos. Alīses ielas ūdenstornī pāris gadu par naktssargu strādāja mans brālis, un es zināju, ka tas stāv tukšs. Pirmajā stāvā bija strādnieki, bet augšējie stāvi – neizmantoti. Prasīju, vai nevar vienu telpu dabūt. Tēvs padomāja un teica – labi, ejiet – spēlējiet. Iedeva mums atslēgas. Es pats vēl pirmos gadus pa vasarām tur piestrādāju. Sākumā tikām pie vienas telpas. Vēlāk jau dabūjām otru telpu, un ap 1995. gadu mēs apdzīvojām visu trešo stāvu. 90. gadu otrajā pusē jau oficiāli visu sakārtojām. Tomēr tornis jau tad bija avārijas stāvoklī, un tur nemaz nedrīkstēja atrasties cilvēki. Tomēr, tā kā mans tēvs bija “Rīgas ūdens” vadībā, tika pievērtas acis. Man pašam gan nemitīgi bija stress un bailes, ka kādam kaut kas nenotiek. 90. gados tur arī gāja diezgan traki. Cilvēki zināja, kur ir paslēpta atslēga, tāpēc gāja tur ar dzērieniem, līda augšā torņa kupolā. Mierīga dzīve tur nebija.”

Vispirms kā mēģinājumu vieta, vēlāk kā ierakstu studija Alīses ielas ūdenstornis kļuva par sava veida pagrīdes mūzikas centru, bet organizācija “Tornis” – par nekomerciālās kultūras ideju un principu sludinātāju. 

“Tornī” noteikti idejas bija spēcīgas, citādi mēs nespētu savākties, funkcionēt un darboties – rīkot koncertus un izdot ierakstus. Mūsu vērtības bija diezgan striktas, kas, protams, mūs arī strikti norobežoja no ārējās pasaules, bet mēs ļoti apzināti vienmēr teicām, ka esam pagrīdes izdevniecība, mēs esam neatkarīgie mūziķi, paši ar visu tiksim galā un neesam gatavi uz nekādiem kompromisiem. Cita lieta, ka mums arī piedāvājumu nebija pārāk bieži, līdz ar to nebija kārdinājumu. Jā, noteikti vērtības, idejas, principi mums bija centrā.” Jānis Daugavietis, “Torņa” aktīvists, muzicējis daudzās “Torņa” grupās, šobrīd sociologs, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks.

“Protams, DIY (“Do it Yourself” jeb “Dari pats!”) bija viena no būtiskākajām idejām, kam sekojām. Bet nebija jau arī citu variantu. Tas tika postulēts kā pats labākais, bet reāli mums jau arī nemaz nebija iespēju darīt kaut ko citādi.”  Uldis Gedra

Laikā no 1991. līdz 2010. gadam tornī mēģināja un ierakstus veica aptuveni 100 dažādas grupas, tai skaitā tādas, kuras varam dēvēt par pašmāju pagrīdes un alternatīvās mūzikas klasiku, – “Baložu pilni pagalmi”, “Sirke”, “Kartāga”, “Voiceks Voiska”, “Skumju akmeņi”, “Sarkanais oktobris”, arī tādas populāras grupas kā “The Sattelites/Satellites LV”, “Hospitāļu iela”, “Inokentijs Mārpls” un citas. Tieši “Tornis” aizsāka Latvijas pirmās un vēsturiski nozīmīgākās pagrīdes mūzikas izlases “Eau de Cologne” (vēlāk “Odekolons”) izdošanu. Būtiski norādīt, ka, esot neatkarīgiem un darbojoties teju bez jebkādiem līdzekļiem, “Torņa” aktīvisti kā mūzikas izdevēji bija visai laikmetīgi. Piemēram, līdzās ierakstu tirdzniecībai koncertos “tornisti” vieni no pirmajiem Latvijā aizsāka pašu izdoto mūzikas ierakstu tirdzniecību pa pastu (“mail order”), izveidoja savu mājaslapu, pārdeva ierakstus tiešsaistē, sazinājās ar līdzīgas ievirzes mūziķiem un izdevējiem ārzemēs. Kasetes, stingri ievērojot nekomerciālās kultūras principus, tika pārdotas par pašizmaksu.

Piedāvājam noklausīties 1997. gada beigās izveidoto izlasi “Tornis Sampler”! Tā tika izveidota īpaši “Torņa” labdarības koncertam Ņūkāslā, Lielbritānijā, ko 1998. gada sākumā rīkoja Džons Hedlijs no turienes grupas “Bowling Boi” un izdevniecība “Slampt”. Tajā iekļauti “Torni” reprezentējoši ieraksti, kas tapuši no 1995. līdz 1997. gadam. Vairums dziesmu ierakstīts “Tornī”, puse – pirmpublicējumi. Izlase Latvijā netika izplatīta, publicēta tikai 2019. gada septembrī. 

Līdzās mēģinājumiem un ierakstu veikšanai “Tornis” rīkoja arī koncertus un festivālus, kā arī izdeva paštaisītus mazas tirāžas preses izdevumus jeb zīnus, no tiem zināmākie – “Torņa orgāns” un “Džīga”.

Stāsta Jānis Daugavietis: “Kā jau minēju, “Tornī” bija savas vērtības, mēs zinājām, kas ir labi un kas ir slikti, kas pieņemams un kas ne. Un, ja kaut kas mūsu priekšstatiem neatbilda, tad mēs nekautrējāmies izteikties. Mūsdienās man ir bail to lasīt. Arī pats esmu daudz sarakstījis. Piemēram, atceros, 91. gada apskatā par “Inokentiju Mārplu” es rakstīju: “Kā jau visiem zināms, Dambis ir miris.” Bija taču zināms, ka “Inokentijs Mārpls” bija OK 80. gados, bet ne jau jaunajā desmitgadē. Toreiz Dambim bija 22 vai 23 gadi... Par “Pienvedēja piedzīvojumiem” rakstījām, ka solists grib būt kā Kurts Kobeins, bet izskatās pēc Zigfrīda Muktupāvela. Un tā vēl bija jauka replika.”

Par, iespējams, starptautiski augstāko novērtējumu kādai “Torņa” grupai deviņdesmitajos kļuva Jāņa Daugavieša, Mārtiņa Korsieša, Kristīnes Blektes un Alekša Hercberga apvienības “Sarkanais oktobris” dziesmas “Zvaigžņu slimnieks” atskaņojums “BBC Radio 1” leģendārā un autoritatīvā dīdžeja Džona Pīla pārraidē 1999. gada 5. jūlijā.

Pirms tam – 1998. gada rudenī – “Sarkanais oktobris” kopā ar grupu “Sirke”, kā arī “The Bowling Boy” un “Ray Speedway And The Devils Of Pace” pirmo reizi bija devies koncertēt uz Rietumeiropu. Grupa uzstājās Lietuvā, Beļģijā un Šveicē, bet Lielbritānijā un Īrijā bija paredzēti 13 koncerti, taču latviešu grupas tur netika ielaistas, jo nebija nokārtotas darba atļaujas. Tomēr divas dienas grupu dalībnieki Apvienotajā Karalistē varēja palikt, lai nokārtotu atgriešanās formalitātes. Šajā laikā tomēr viens koncerts nelegāli tika nospēlēts.

“Tornis” Alīses ielā mitinājās līdz pat 2010. gadam, taču kā organizācija pastāv joprojām, tiesa, vairāk nodarbojoties ar aktīvajos gados sastrādātā digitalizēšanu un arhīva sakārtošanu.

Leģendārās koncertu vietas

Mūsu aplūkojamās desmitgades sākumā koncertdzīve galvaspilsētā un – vēl jo vairāk – ārpus tās bija visai pieticīga. Klubi, koncerti un festivāli tomēr ir pārtikušas sabiedrības privilēģija. Joprojām vecās tradīcijas turpināja “Liepājas dzintars”, jauns, bet arī ar zināmām tarifikācijas skates iezīmēm bija 1991. gadā Madonā aizsāktais festivāls “Sinepes un medus”, bet tie daži klubi, kas Rīgā eksistēja, nelabprāt riskēja ļaut uz skatuves kāpt brīvdomīgiem jauniešiem, kuru grupas nerāda TV un nespēlē radio. Tomēr atsevišķi klubi, kas nu jau kļuvuši par leģendām, savas skatuves atvēlēja neatkarīgajiem, rīkojot īpašus metālistu, panku vai vienkārši pagrīdes mūzikas vakarus.

Par vecāko Latvijas “underground” klubu tiek dēvēta “Krāmene” – pagrabs Vecrīgā, Krāmu ielā 4, kas pastāvēja jau 80. gados, bet 90. gados regulāri rīkoja dažādu subkultūru mūzikai veltītus pasākumus un koncertus. Kā atminas aculiecinieki, pagrabiņš bijis neliels, reizēm pat daudz par mazu visiem gribētājiem, koncertu apskaņošana visai vāja, bet alu bijis iespējams iepirkt netālu esošajā diennakts veikalā un mierīgi nest iekšā klubā.

Kā nozīmīga koncertu vieta jāmin arī klubs “Saksofons” Stabu ielā 43, kas tika atvērts 1995. gadā un, konsekventi saglabājot savu formātu – neatkarīgā pagrīdes rokmūzika, darbojās salīdzinoši ilgi arī jaunajā tūkstošgadē.

Grupas “Ēnu kabinets” koncerts klubā “Saksofons”.

Kā trešais nozīmīgākais pagrīdes mūzikas koncertu klubs 90. gadu Rīgā jāmin “Mad Mix” – puspagrabs Aristīda Briāna ielā, kas būtu vistuvāk tam, ko šodien saprotam ar klubu – koncertu norises vietu, kas atvērta dažādu žanru mūzikai.

Viss kluba interjers bija diezgan dzelžains šī vārda burtiskajā nozīmē. Pat skatuves priekšā bija dzelzs restes, no dzelzs bija sametinātas starpsienas, kas nodalīja katra galdiņa pasauli. Ierasties drēbēs, kam ir tendence ķerties pie katra durvju kliņķa, nebija vēlams, jo tās viegli varēja saplēst. Tātad rokenrols jau pašā saknē – šī bija vieta, kur kārtīgi izārdīties. Tas arī tika darīts, klubs bija vaļā katru dienu, atšķīrās vienīgi muzikālais formāts – pirmdiena bija atvēlēta reperiem, un šajās dienās garmatainie rokeri šeit nerādījās. Citās nedēļas dienās nāca it kā radikāli pretējas nometnes pārstāvji – panki, metālisti un viņiem tuvu stāvošie.  Uldis Rudaks par "Mad Mix". "Rokupācija". 130

Vēl viena kulta vieta bija “Robinsons” – Ķīpsalā, Rīgas Tehniskās universitātes studentu ēdnīcā, kur koncerti notika neregulāri, pārsvarā pulcējot smagās un metāla mūzikas cienītājus. “Robinsona” skatuves pamatā bija ēdnīcas galdi, bet aizskatuve atradās virtuvē. Tur notika arī lielāki pasākumi, tādi kā festivāls “Pagrimušais laikmets”. 

Taču kopumā koncerti notika reti, tāpēc to rīkošanu paši muzicētāji ņēma savās rokās. Netika smādētas ne skolu aktu zāles, ne rūpnīcu un iestāžu kultūras nami, ne ēdnīcas. Kāre pēc uzstāšanās un saviem pasākumiem, neizmērojamais entuziasms, kā arī eiforiskais jaunās brīvības bardaks ļāva koncertus sarīkot visneiedomājamākajās vietās – kur vien bija iespējams sarunāt telpas. Turklāt, ņemot vērā retās iespējas koncertēt, parasti vienā šādā koncertā uzstājās vismaz seši līdz astoņi dažādi muzikālie kolektīvi, dažiem nereti pievienojoties grupu sarakstam jau koncerta laikā. 

No Raimonda Lagimova privātā arhīva

Stāsta Uldis Zariņs, grupu “Kartāga”, “Voiceks Voiska”, “The Sattelites” u. c. bundzinieks, šobrīd Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos. 90. gadu sākumā kopā ar vēlāko grupu “Kartāga”, “Hospitāļu iela” un “Manta” dalībnieku Edgaru Šubrovski nodibināja grupu “Mirušo gvarde” jeb “M Gvarde”. 

“M Gvardes” pirmais īstais debijas koncerts notika Rīgas 93. vidusskolā. Es tur mācījos un biju labs aktīvists. Biju skolas padomē, un uz manu darbošanos skolotāji labvēlīgi skatījās. Mums arī grupas mēģinājumi notika skolā. Vispār šis laiks bija “crazy”. Piemēram, mēs skolas padomē izcīnījām, lai skolēniem ir sava pīpētava, kas šobrīd izklausās vienkārši neiedomājami.

Skolas vadība visžēlīgi atļāva man un grupai sarīkot koncertu aktu zālē. Drosmei mēs pieaicinājām mūsu draugus no Limbažiem – grupu “Tikai melns”. Gatavojāmies šim koncertam, un – mums par milzīgu šoku un bijāšanu – pēkšņi skolā ieradās pats Dambis un jautāja, vai nevar uzstāties ar “Inokentiju Mārplu”. Toreiz iespējas koncertēt bija tādas, kādas bija. Un šāds koncerts acīmredzot nebija zem viņa goda. Savukārt mums tas bija liels pagodinājums – pats Dambis spēlēs mūsu koncertā! Viss beidzās ar to, ka pieslēdzās arī “Torņa” brigāde un iecerētais koncerts izvērtās par festivālu ar kādām septiņām vai pat astoņām grupām. Kā skolas vadība mums pēc tam nenoskrūvēja galvas, nav ne jausmas. Jo, nu, pēc koncerta, kā jau... Pārāk laba tā aina nebija. Tomēr toreiz tas arī nešķita īsti dīvaini, ka skolā pēkšņi notiek rokfestivāls.”

Foto: Mārtiņš Lablaiks

Laura Ziemele, muzicējusi grupās “Sirke”, “Atdod zapti”, “Plastalīns” un daudzās citās:

“Vajag uzrīkot koncertu, telpu nekādu nav, un tas, kas puslīdz ir pieejams, ir skolu aktu zāles. Bija koncerti Pļavniekos un tamlīdzīgos rajonos. Tu pat neizseko, kurā Rīgas mikrorajonā esi. Zini tikai, kurā skolā tev ir jābūt, un visas šīs aktu zāles, kur spēlē, ir apmēram vienādas, arī publika plus, mīnus ir viena un tā pati. Vienīgā atšķirība, vai šajos koncertos ir vai nav sajauktas krievu un latviešu grupas. Šīs “scēnas” tomēr pārklājas ļoti reti.

Tagad man būtu svarīgi zināt, vai pasākums notiks vai nē, cikos sāksies… Taču tad man tas bija pilnīgi un absolūti vienalga. Tu uztver kaut kādu signālu, kāds kādam kaut ko pastāsta, un tu uz to reaģē. Tāda kā kustība uz lampiņu.” 

Koncerts Beņģikā. Foto no "Torņa" arhīva 

Īsta 90. gadu leģenda un arī desmitgades brīvības apjukuma auglis ir “Beņģiks” – bērnudārzs Teikā, kur 90. gadu vidū vairākas reizes tika sarīkoti koncerti. Par to, kā vispār ir iespējams ko tādu dabūt gatavu, stāsta Uldis Gedra:

“Beņģiks bija kā “Torņa” filiāle, atpūtas nams (smejas). Vienam manam draugam un radiniekam mamma bija bērnudārza vadītāja, bet viņš šajā bērnudārzā bija naktssargs. Kopumā tur notika kādi pieci līdz astoņi koncerti.

Sestdienās, svētdienās bērnu nav, un tad arī notika lielākās lietas. Ap pieciem sešiem no rīta sākās lielie vēdināšanas darbi, visus meta no turienes ārā.

Viss, kas tur notika, bija neoficiāli, nelegāli, un informācija par to gāja tikai no mutes mutē. Nezinu, kā tie cilvēki tur saradās. Smieklīgi – vieta, kur bērni pa dienu spēlējas, mazi soliņi, krēsliņi – un tur savelkas bars un taisa rokenrolu.”

Liekot punktus 90. gadu koncertvietu kartē, spilgti jāiezīmē arī kādreizējā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte (Brīvības bulvārī 32, šobrīd Latvijas Nacionālais vēstures muzejs), kā arī Ķīmijas fakultāte (K. Valdemāra ielā 48, šobrīd Rīgas Franču licejs), kur 90. gados notika festivāli “Atdod galus” un “Puskurlais mēnesbērns”. Festivāli un koncerti notika arī Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts”, Jūras akadēmijā, Mazajā ģildē, metālistu klubā “Salamandra” Juglā, Latvijas Mākslas akadēmijā, Operetes teātrī un Vagonu rūpnīcas Kultūras namā.

“Nebija jau nekādu noteikumu. Galvenais, lai tik ir iniciatīva. Baigi viegli tas nebija, bet, ja gribējās, tad jau varēja visu dabūt gatavu. Bija dažas iemīļotas vietas, kur rīkot koncertus. Un, tā kā tie nenotika tik bieži kā mūsdienās, tad vienā reizē varēja spēlēt padsmit grupas. Septiņos vakarā koncerts sākās un septiņos no rīta beidzās.

Koncerta rīkošana sākās ar vietas sarunāšanu. Pārsvarā tas notika klātienē ar cilvēkiem, kuri par konkrēto telpu bija atbildīgi. Un tālāk jau pa mājas telefoniem apzvanīja vai vienkārši satiekoties pastāstīja. Agrāk jau cilvēki daudz vairāk satikās dzīvajā.

Manuprāt, plakātam, kas ir uzlīmēts uz mājas sienas, bija diezgan liela nozīme. Mūsdienās tas ir gandrīz jau izzudis. Taču toreiz tas bija diezgan svarīgi. Turklāt tas nebija īsti legāli un plakātus pilsētā izlīmēja naktī. Nedrīkstēja jau līmēt afišu, kur ienāk prātā. Taču, manuprāt, visus 90. gadus tieši tā arī notika,” stāsta Dambis, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis, koncertu rīkotājs un Latvijas pagrīdes mūzikas izlases “Odekolons” veidotājs. Turklāt vienam koncertam vai festivālam varēja tapt pat vairāki atšķirīgi plakāti – katrs mājās uzzīmēja savu un tad iespēju robežās pavairoja.

Kuldīga – esi neatkarīgs, dari pats!

Nebūs ļoti melots, ja kāds jums teiks: Latvijas panku galvaspilsēta ir Kuldīga. Pateicoties dažu entuziastu fanātismam un daudzu citu pilsētiņas jauniešu ieinteresētībai, pankroks, panku dzīvesveids un ideoloģija Kuldīgā deviņdesmitajos bija spilgts akcents Latvijas subkultūru kartē.

1989. gadā Latvijas jauniešiem pēc vidusskolas beigšanas vēl arvien bija jādien padomju armijā, bet, pateicoties liberālajām reformām, bija iespēja izvēlēties tā saukto alternatīvo dienestu, kas saveda kopā dažus cilvēkus, kuri kļuva par Kuldīgas pagrīdes aktivitāšu tēviem.

“Mūsu dienests izpaudās tā, ka bija jāsargā Kuldīgas jaunās slimnīcas būvlaukums. Sarga būdā mēs caurām naktīm runājām pa telefonu ar līdzīgi domājošiem citās pilsētās, lai apzinātu visus nekomerciālās mūzikas entuziastus Latvijā. Tolaik tās bija tālsarunas. Slimnīcai pienāca milzīgs rēķins, viņi brīnījās – kāpēc kādam tur būtu bijusi vajadzība pēc šādām sarunām? Līdz beidzot nāca mums uz pēdām un telefonu sarga būdai atņēma. Kas bija kuriozi – kā tad mēs paziņotu, ja nāktu laupītāji? Toties mēs uzrāpāmies uz jumta un pieslēdzām telefona aparātu pie kabeļa tur. Turpinājām iesākto,” Kurzemes “underground” romantiskos pirmsākumus atceras Māris Muitnieks.

Slimnīcas sargi pēc tam tiešāk vai netiešāk stāvēja klāt arī Latvijas “punk/hc” vēsturē leģendārajai Kuldīgas alternatīvās mūzikas pagrīdei – šķiet, katrā no deviņdesmitajos ik gadu izdotajiem Latvijas pagrīdes mūzikas apkopojumiem “Odekolons” dzirdama viena vai vairākas Kuldīgas grupas – “Nāc, dilonīt, apsēdies”, “Vihers”, “Vonosonoloppus”, “Čapajevs Vagons”, “Hugo”, “D.U.R.A.K”.

Uz Kuldīgu ar respektu skatās arī citu pilsētu pagrīdes mūzikas mīļotāji. Apliecinājums tam – Sabilē rīkotā festivāla “Zem tilta” skatītāju balsojuma balva grupai “Vonosonoloppus”.

Uldis Zariņš par Kuldīgu:

“Man pašam vislielākā cieņa ir un bija pret kuldīdzniekiem un to, ko viņi izdarīja. Rīdziniekiem tomēr savā ziņā bija vieglāk, lielāks bars, vieglāk sarunāt koncertus, ierakstus. Kuldīdzniekiem tas viss bija daudz mazākā kopienā. Taču tas rezultāts, ko viņi radījuši, manuprāt, ir fantastisks arī ilglaicības ziņā. Kopš 90. gadu sākuma viņi ir atstājuši lielu ietekmi uz Kuldīgas jauniešiem arī nākamajās paaudzēs. Arī vēlāk kuldīdznieku rīkotais festivāls “Tabūns” bija konceptuāli visjaudīgākais.”


Kuldīdznieki uz Latvijas panku fona izceļas arī ar to, cik nopietni līdzās mūzikai tika domāts arī par to, ka būt pankam nenozīmē tikai reibt un bļaustīties. Muitnieks uzsver, ka pastāvīgā interese par panku subkultūras jaunumiem citur pasaulē izveidojusi viņa uzskatu sistēmu, kurā dominē indivīda brīvība no kapitālisma sistēmas un pasaules “punk/hc” kustības galvenā principa DIY praktizēšana.

DIY Kuldīgas versijā, tāpat kā citur, nozīmēja – lai ierakstītu dziesmu, nevajag īpaši aprīkotas mēģinājumu telpas un uz komerciāliem pamatiem darbojošos mūzikas ierakstu studiju. Lai darbotos mediji, kuros lasīt par “underground” jaunumiem, tie pašiem jārada, proti – jāveido zīni.

Kuldīgas DIY turpinājās ar pazīstamā nekomerciālās mūzikas attīstības centra “Nekac” dibināšanu, festivālu “Tabūns” organizēšanu un DIY kultūras centra “Zabadaks” uzturēšanu nu jau otro desmitgadi.

Kuldīdznieku fanātismu, uzturot sakarus ar pārējiem pasaules pankiem, raksturo Muitnieka stāsts: “Apmainījāmies ar ierakstiem un zīniem ar domubiedriem no vairākiem desmitiem valstu visā pasaulē. Gandrīz katru dienu gājām uz pastu nosūtīt vai saņemt paciņas un vēstules. Piemēram, sūtījumiem uz un no Bulgārijas smaguma ierobežojumu dēļ ļoti atšķīrās cena – tad izņēmām no kasešu korpusiem lentes, sūtījām tikai tās, un adresāts tās ievietoja citos kasešu korpusos. Un bulgārs tāpat sūtīja mums.”

Kuldīdznieki savas darbības vēsturi rūpīgi dokumentējuši aprakstos, video, fotogrāfijās un preses atsaucēs, un tā pieejama NEKAC vietnē. Tomēr ieskatam visu deviņdesmitajos gados Kuldīgā organizēto “underground” mūzikas pasākumu saraksts: “Širmis”, “VÖns” (četri pasākumi, kuru nosaukuma ģenēze: no vācu “Wohnung” – dzīvoklis – Kuldīgas domes piešķirtās mēģinājumu telpas tika iesauktas par Vonu, pigoru pēc pievienojot “o” burtam umlautu, un koncerti šajā vietā tika saukti tāpat), “Trobels”, “Vējš vītolos”, “Sabrauktā manojēze”, “Lācis”, “Rio Raio”, “Kniebiens”, “Fuffaik”.

“Širmis” notika “Lauktehnikas” kluba otrajā stāvā. Neviens nebija painteresējies, ka lejā ēdnīcā būs kāzas. Kāzu viesi bija manāmi pārsteigti, ka blakus ir skaļš troksnis un iekšā ārā staigā piedzērušies dīvaini ģērbti cilvēki. Par laimi, mūsu pasākumu sargāja pusbandītiski zemessargi, kurus pazinām un kuri mums simpatizēja,” atceras Muitnieks.

Savukārt pēc “Sabrauktās manojēzes” radās NEKAC. “Bijām izgājuši skolu, uzkrājuši pieredzi, uzzinājām, ka tādi “Black Hand” no Prāgas dibināti kā kultūras centrs un NVO, un tad nolēmām veidot NEKAC. Pēc “Sabrauktās manojēzes” pēc Kuldīgas slimnīcas galvenā ārsta iniciatīvas, kurš bija atnācis pakaļ savai meitai un ieraudzījis piedzērušus jauniešus vāļājamies ap ieeju, dome nolēma mums vispār nekad vairs neko neļaut, tā nu nevalstiskā organizācija – juridiska persona – bija kā risinājums. Savukārt 1998. vai 1999. gadā aizbraucām uz Polijas panku festivālu – šīs trīs dienas iedeva grūdienu, ka var tirgot krekliņus, izdomāt publikai visādas nodarbes. Tas noveda pie “Tabūna”,” stāsta Muitnieks.

Radio SWH ētera personība Artis Dvarionas par Kuldīgu:

“Ap 90. vai 91. gadu sākās mana muzikālā darbība, un tā tiešā veidā ir saistīta ar Kuldīgas scēnas pirmsākumiem. Biju spēlējis hokeju kopā ar Māri Muitnieku, tā zināju, ka viņi sāk kaut ko grabināt ar īstiem instrumentiem. Un man radās interese. Lai gan skolotāji bija teikuši, ka man ir laba ritma izjūta, mūzikas skola beidzās pēc kāda pusgada. Toreiz grupai “Nāc, dilonīt, apsēdies” ik pa laikam vajadzēja aizstāt bundzinieku, bet es gāju pie viņiem tusēt. Tā piesēdos pie bungām un kļuvu par grupas bundzinieku. Tas bija īss un krāsains laiks, vienu kaseti pat ierakstījām. Toreiz man bija kādi 17 vai 18 gadi. 90. gadu vidū tapa “Rāpuļi ar putniem”, vēlāk “R.A.P.” Mums tomēr gribējās saņemt māksliniecisko atdevi, gribējām koncertos auditoriju, sākām domāt par komerciālo pusi. Tā uz kādu laiku kļuvām teju par nodevējiem – popsovikiem. Tā “underground” kustība Kuldīgā bija tik plaša, ka bija šādas intrigas. Vēlāk jau, protams, tas izlīdzinājās.”

“Tabūns” bija viens no pirmajiem “underground” mūzikas festivāliem Latvijā, kas tūkstošgades sākumā piecus gadus risinājās Veckuldīgas pilskalnā.

Kopš 2002. gada darbojas “DIY kultūras centrs “Zabadaks”” – pašvaldības piešķirta ēka, kuru NEKAC ar saviem līdzekļiem un brīvprātīgo darbu izremontēja un nenogurstoši izmanto Kuldīgas un citu Latvijas un pasaules DIY kustības pārstāvju vajadzībām – te notikuši koncerti, radošas nometnes, cirka izrādes, teātra izrādes, futbola mači u. tml.

Kā Kuldīgas pagrīdes atvases minamas vēlākos laikos Latvijā plašāk pazīstamās grupas “R.A.P.”, “Oranžās brīvdienas”, “Stūrī zēvele”, “Tur un tur”.

Projekta “Slūžas vaļā – Stay Brutal” veidotāji: Ingus Bērziņš, Ralfs Dravnieks, Nora Rieksta-Ķenģe, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Uldis Olekšs, Kārlis Dambrāns, Līgija Ciekure. Īpašs paldies Inesei Tonei, Jānim Daugavietim, Dambim, Ģirtam Šolim, Laurai Ziemelei, Arnim Balčum, Mārtiņam Lablaikam, Madaram Štramdierim, Uldim Gedram, Emīlam Dreiblatam, Mārim Muitniekam, Ernestam Lībietim, Valdim Bērzvadam, Daigai Bitiniecei, K, Gintam Mauševicam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.