Foto: DELFI

Atšķirtība un reālie sapņi. Janīnas dzīve ar smagi slimo meitu

Bez žēlošanās – patiesi un īsti. Kā Janīna bez brīvdienām un svētku dienām aprūpē ar retu sindromu sirgstošo meitu Nastju.

Aija Rutka

Priekšlaicīgās, smagās, stimulētās dzemdībās pasaulē nāca Anastasija – divus kilogramus smaga un 48 centimetrus gara. Tas notika pirms 16 gadiem, taču neviens nevarēja paredzēt, ka mazā Nastja aprūpējama būs kā pēc piedzimšanas, tā visu mūžu. Jau 14 gadus dienu un nakti, bez brīvdienām, viena pati par savu meitu rūpējas viņas mamma Janīna Koloskova. Turklāt viņu tuvinieki atrodas tūkstošiem kilometru tālu – Jakutijā, Krievijā, bet no vīra sieviete ar smagi slimo meitiņu, kurai ir retais Volfa Hiršhorna sindroms, aizgājusi, jo Nastjas tētis nav spējis pieņemt jauno situāciju un arvien biežāk mājās kļuvis agresīvs.

Sarunāt intervijas laiku nemaz nav tik vienkārši – Janīna pati “skrien” pa dakteriem, pie Nastjas nāk skolotāja, auklīte... Tā iegadījies, ka šis laiks traki aizņemts, un tiekamies jau vēlā vakara stundā – Imantas mikrorajonā, kādā no daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva dzīvokļiem. Janīna atzīstas, ka cēlusies agri un, gaidot mūs ar fotogrāfu, pat piemigusi, taču speciāli uzkrāsojusies, lai labāk izskatītos bildēs kopā ar meitiņu. Sākotnēji Janīnai jūtams ziemeļniekiem tik raksturīgais atturīgums, taču vēlāk mūsu saruna raisās tik raiti, ka nevar un nevar noslēgties. Arī Nastja sākumā šķita nedaudz neapmierināta ar mūsu klātbūtni, taču vēlāk meitene ļoti vēlējās aptaustīt fotoaparātu un pēc tam arī pieķerties Mārtiņam pie rokas. Janīna pasmej, ka meitai mājās trūkst vīrišķās enerģijas.

Pirms tika noteikta diagnoze, ārsti tikai meklēja un meklēja, izteica mammai pārmetumus par meitas mazo svaru, it kā norādot, ka bērns netiek pienācīgi barots.

Pirmie gadi

Janīna dzimusi un bērnību, jaunību pavadījusi Jakutijā. Sākusi tur strādāt lidostā, bet laiki mainījušies – un viņai bija nepieciešama atbilstoša izglītība. Toreiz visai populāras bija starpvalstu apmaiņas programmas, un viņa uzzinājusi par iespējām studēt Rīgā. Atbraukusi uz Latviju un mācījusies aviācijas pārvadājumu pasažieru un kravu organizēšanu, kas mūsdienās tiek dēvēta par loģistiku. Rīgā iepazinusies ar savu nākamo vīru, taču pēc mācību pabeigšanas abi vēl arī padzīvojuši Jakutijā, taču vīrs gribējis atpakaļ uz Latviju. Kā nu nebrauksi līdzi laulātajam! Tā arī Janīna atbraukusi un palikusi. Patlaban izskatās, ka uz mūžu.

Foto: DELFI

Kad ģimenes dzīve jau sākusi veidoties Rīgā, pieteicās mazulis – Nastja. Grūtniecība bijusi lieliska, nekādu noviržu, Janīna jutusies labi, arī visi izmeklējumi bijuši normas robežās, tostarp ultrasonogrāfijā nekādas pataloģijas neatklājās. Taču mazulīte dzima priekšlaikus, dzemdības bijušas ļoti smagas, ar stimulēšanu. Janīna domā – ja būtu veikta ķeizargrieziena operācija, iespējams, situācija būtu izveidojusies citāda, ne tik smaga. Jau pēc piedzimšanas mazulītei viena pēc otras tika atklātas dažādas veselības problēmas, un ārsti tik izmeklēja, izmeklēja... No dzemdību nodaļas abas pārveda uz Bērnu slimnīcas Gaiļezera novietni, un pie darba ķērās arī ģenētiķi. Nastja kopā ar mammu ilgu laiku pavadīja slimnīcā, uz dažām dienām pārbrauca mājās un tad – atkal atpakaļ. Kad pirmo reizi Nastju piemeklēja epilepsijas lēkme, mamma sauca ātro palīdzību, panika bija liela, pēc tam jau arī ar regulārām lēkmēm tika aprasts. Taču nu jau kopš 2016. gada epilepsijas lēkmes nav atkārtojušās. Diagnozi – retais Volfa Hiršhorna sindroms – Nastjai noteica ap divu gadu vecumu, un savā ziņā mamma varēja nedaudz atviegloti nopūsties, jo nu vismaz bija kāda skaidrība. Patiesībā jau nekādas skaidrības nebija, bet bija vismaz diagnoze, kuru nāksies pieņemt. Līdz tam tikai ārsti meklēja un meklēja, izteica mammai pārmetumus par meitas mazo svaru, it kā norādot, ka bērns netiek pienācīgi barots. Janīna atzīst, ka par slimošanu, slimnīcām, izmeklējumiem varētu stāstīt ilgi un plaši, šis ir vien tāds pārskrējiens 16 gadus ilgam posmam. “Tagad jau daudz ko ar smaidu var atcerēties, bet pa vidu bijis viss – asaras, bezspēcība. Bija tāds posms, ka slimnīcā iegūlāmies, kad ārā bija sals, bet ārā izgājām, kad kokiem lapas jau plauka,” atminas Janīna. 

“Jaunā dzīve” pēc diagnozes

Vīra uzvedība un attieksme pret ģimeni mainījusies jau tolaik, kad diagnoze Nastjai vēl nebija noteikta, taču, kad bija oficiāls slēdziens, viņas tētis bijis panikā. Meitenes tēvs bieži bijis agresīvs, un Janīna novērojusi, ka meita ir daudz mierīgāka tad, kad viņa nav. Viņa pieņēmusi lēmumu no ģimenes aiziet. Iet jau nebija kur, sieviete Latvijā bija viena, uz rokām meitiņa ar smagu slimību. Patvērumu un palīdzību viņa atrada krīzes centrā Ķemeros, kur abas nodzīvojušas deviņus mēnešus, līdz sieviete atradusi īrējamu dzīvoklīti Rīgā. Vienu gan Janīna uzreiz sapratusi – vīra atbildību rūpēties par bērnu nedrīkst atstāt viņa ziņā, tāpēc uzreiz vērusies tiesā un nokārtojusi uzturlīdzekļu jautājumus, tos viņš maksā joprojām. 

Daži gudrinieki Janīnai sacīja – nav ko upurēties, tāpat bērnam nav nekādas perspektīvas, nodod internātā! Vēl “jaukāki” vārdi sekoja vēl pēc dažiem gadiem: “Nastjeņka, tu vēl dzīva?” Un: “Janīnīt, bet kas tevi apglabās?”

Tā kā meitai bija noteikta smaga diagnoze, Janīna, protams, strādāt nevarēja, bet ilgstoši dzīvot īrētā dzīvoklī finansiāli nebūtu iespējams. Sieviete vēlējās iestāties rindā uz pašvaldības dzīvokli, taču vairākus gadus tas nebija iespējams – atrunas bijušas dažādas, tostarp – Latvijā jānodzīvo tik un tik gadi. Taču sociālais dienests palīdzējis apmaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, un pēc kāda laika izdevies arī iekļūt rindā uz dzīvokli. 2012. gadā Janīna ar meitu saņēma tiesības dzīvot pašvaldībai piederošā divistabu dzīvoklī. Tas gan sākotnēji bijis visai briesmīgā stāvoklī, taču pamazām, pamazām sieviete to izremontējusi. Tagad tā ir mājīga vieta abām, virtuvē jau skaisti mirdzēja lampiņu virtene, radot gaidāmo svētku noskaņojumu. Virs Nastjas gultas tapetes aplīmētas ar lielām princešu uzlīmēm.

Diagnozes noteikšana bija kā jaunas dzīves sākums, pilns neziņas, baiļu, rūpju un visas pārējās emociju buķetes. Taču, kā mēdz teikt, nav jau variantu. Nē, ir, ir! Tā vismaz daži labi gudrinieki Janīnai sacīja – nav ko upurēties, tāpat bērnam nav nekādas perspektīvas, nodod internātā! Vēl “jaukāki” vārdi sekoja vēl pēc dažiem gadiem: “Nastjeņka, tu vēl dzīva?” Un: “Janīnīt, bet kas tevi apglabās?” Meitenes mamma atzīst, ka saistībā ar meitas slimību ir mainījies gan draugu loks, gan viņu uzvedība – cits distancējas, kāds draugs zaudēts, kāds nācis vietā... Bet viņa – stipra un mīloša mamma – stāv pāri visiem šiem dzēlīgajiem izteicieniem, lai gan vairums to, iespējams, pat teikts labos nolūkos, taču nekorekti, bez takta izjūtas, tā vismaz uzskata Janīna.

Foto: DELFI

Un tā šī jaunā dzīve turpinās jau 16 gadu, janvārī Nastja svinēs savu 17. dzimšanas dienu, lai gan mammai sākotnēji tika teikts, ka ar šo sindromu bērnu dzīvildze ir vien pāris gadu. Dzīves ritms abām ir savs, dažam šķietot nepieņemams, bet tā ir Janīnas un Anastasijas dzīve. Nevienam nav tiesību mātei pārmest upurēšanos. Dažs labs speciālists savulaik viņai ieteicis, lai viņa kā sieviete justos piepildīta, Nastja jānodod “iestādē”, jāatrod otra pusīte un jālaiž pasaulē otrs, vesels, bērns. Janīnai šāds scenārijs nav pa prātam. Viņai jau ir meita, ko mīlēt. Grūti, protams, bet Janīna nevienu brīdi nežēlojas par savu likteni, pieņem to tādu, kāds tas ir. Tikai nedaudz sirds iesāpas par dažu labu attieksmi – no ārstu puses, no sabiedrības, no iestāžu pārstāvjiem. Sarunas laikā viņa arī neizteica nevienu pārmetumu bijušajam vīram, viņa mātei, kura pie Nastjas ciemojusies viņas 10. dzimšanas dienā, bet meitenes tēvs tikai piezvanot meitai dzimšanas dienā. Kā ir, tā ir. Nedaudz skumji, ka Janīnas paši tuvākie – mamma un māsa – dzīvo tik tālu... Pēc Nastjas piedzimšanas Janīna nav bijusi savā dzimtenē, tik tālu ceļu mērot ar smagi slimu bērnu nav joka lieta. Toreiz, kad tika noteikta diagnoze, Janīnai daži ieteikuši, lai brauc ar meitenīti uz dzimteni, bet sieviete sapratusi, ka tur nu patiešām perspektīvas palīdzēt meitai ir vājas. Vieta, kur dzīvo Janīnas ģimene, atrodas 14 kilometru attālumā no tuvākās slimnīcas, taču uz to ceļā pavadāmais laiks ir pusotra stunda. Kad jāizsauc ātrā palīdzība, pusotra stunda var būt daudz par ilgu... Un, jā, laikapstākļu un ceļu tehniskā stāvokļa dēļ ātrums, ar kādu spēj pārvietoties transportlīdzekļi, ir visai lēns. Janīna kopā ar meitu izvēlējās drošāku vidi – Rīgu. Galvenokārt ar radiem Jakutijā sieviete sazinās ar “Skype” starpniecību, bet mamma vienu reizi bijusi ciemos Latvijā. 

Nastjas mazie panākumi un mammas izraušanās “ārpusē”

Nastja pati nestaigā, nespēj paēst un apģērbties, lai gan ar mammas palīdzību spēj pārvietoties pa māju. Janīna demonstrē, kā norit viņu ceļš līdz tualetei, vannas istabai. Acīmredzot meitenei patīk ūdens un tā procedūras, jo, ieejot vannas istabā, Nastja izrādīja prieku – smejot. Tur stāv arī speciāls paklājs tā dēvētajām pērļu vannām. Mazu brīdi viņa spēj nostāvēt pati, tiesa, ar rokām pieturoties pie speciāliem stieņiem, kas piestiprināti pie sienas. Mūsu sarunas laikā Nastja atrodas gultā – te guļus, te pussēdus, un tā arī paiet lielākā daļa laika dienā, izņemot brīžus, kad viņa vingrinās uz trenažieriem vai retāku reizi – iziet pastaigā lielajos ratos, taču patlaban mamma izvairās no iešanas ārā, vēl jo vairāk, piemēram, apmeklēt veikalus kopā ar meitu, jo Nastjas imūnsistēma ir ļoti vārga, bet vīrusi ir visapkārt. Meitenes ēdināšana ir mammas ziņā – Nastja var ēst tikai sasmalcinātu barību, itin viss tiek blendēts – gaļa, dārzeņi, zupa, bet galvenais pamatprodukts viņas ēdienkartē ir speciālie kokteiļi, kuros sabalansēts uzturvielu un vitamīnu daudzums. Dienā meitenei nepieciešama viena pudele šāda kokteiļa, kas maksā gandrīz piecus eiro. Valsts vai pašvaldība šo speciālo barību neapmaksā, taču mamma tagad no “Ziedot.lv” saņem finansējumu tās iegādei. Pagaidām līdzekļu pietiek pusgadam. Kā būs tālāk, tad jau redzēs.

Foto: DELFI

Tā kā slimības dēļ Nastjai ir ļoti zema imunitāte, viņa bieži slimo, bet medikamenti netiek kompensēti. Vienīgās zāles, ko valsts kompensē, ir osteoporozes ārstēšanai domātās. Un viss. Kopējais ģimenes budžets ir 330 eiro, kā arī alimenti no meitas tēva. Aptuveni reizi pusgadā esot pieejama neliela transporta kompensācija. Janīnai ir piešķirts trūcīgās personas statuss, un sociālais dienests palīdz ar komunālo rēķinu segšanu. Taču Janīna tīri matemātiska aprēķina dēļ nav kļuvusi par asistentu savai meitai. Kāpēc? Jo tad viņai pieaugtu finansējums un trūcīgās personas statuss tiktu atņemts. Tas savukārt, pēc Janīnas sacītā, ir kā apdrošināšanas polise, lai mamma pati varētu apmeklēt ārstus. Un veselība Janīnai jau pāris gadus kā sašķobījusies – fiziskās un arīdzan garīgās slodzes dēļ. Meita ir jācilā, un tas tagad atsaucas uz Janīnas muguras un ceļu locītavu veselību. Ja nebūtu iespēju bez maksas tikt pie ārsta, arī Nastja ciestu, jo mamma gluži vienkārši pati būtu aprūpējama. Un reiz jau tā bijis, ka mugura “piesējusi” Janīnu pie gultas, bet to nevar atļauties. Kurš tad apčubinās Nastjeņku?

Volfa Hiršhorna sindroms (VHS)

Sastopamības biežums ir 1:50 000 jaundzimušajiem. Šobrīd Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) redzeslokā ir četri pacienti ar šo diagnozi, stāsta slimnīcas ģenētiķi. Tipiskās problēmas, ko izraisa VHS, ir augšanas aizture gan pirms, gan pēc dzimšanas, ēdināšanas grūtības, aizkavēta psihomotorā attīstība un krampji vai izmaiņas elektroencefalogrammā. Visiem VHS pacientiem ir garīgās attīstības aizture. Aptuveni trešdaļai tā ir vieglas vai vidējas garīgas atpalicības līmenī, bet divām trešdaļām – smagas garīgas atpalicības līmenī. 34 procenti bērnu ar Volfa Hiršhorna sindromu mirst pirmo divu dzīves gadu laikā, biežākie nāves cēloņi: iedzimta sirdskaite, aspirācijas pneimonija, infekcija vai krampji. Medicīniskā aprūpe ir tikai simptomātiska. Volfa Hiršhorna sindromam nav iespējama specifiska ārstēšana.

Avots: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca

Janīna uzsver, cik ļoti svarīgi ir, lai būtu pieejams aukles pakalpojums un bērnu vismaz uz kādu brīdi varētu uzticēt kādam citam. Nedz valsts, nedz pašvaldība neko tādu nepiedāvā. Taču Nastjai nu ir jau otrā auklīte, kura savu darbiņu var darīt, pateicoties līdzcilvēku ziedojumiem “Ziedot.lv”. Pirmā aukle bija Ilze, bet tagad pie Nastjas nāk Ilzes meita Velta. Tās ir 32 stundas mēnesī, bet agrāk šādu pakalpojumu, tikai ar citu nosaukumu, nodrošinājis sociālais dienests, piedāvājot aukli 100 stundas mēnesī. Toreiz Janīna pat paguvusi izmantot iespēju iziet masāžas kursus, taču šādas “ekstras” jau sen kā vairs nav. Un katra šīs stundas minūte, ko mamma var izmantot pēc sava prāta, tiek rūpīgi izplānota. Tagad auklīte pie Nastjas nāk trešdienās un piektdienās uz piecām stundām. Šajās dienās Janīna cenšas arī sevi kaut kā iepriecināt – aiziet uz kādu koncertu, teātri, baznīcā nolikt svecīti, bet, ja nekādu citu plānu nav, aukli izmanto, lai divatā novannotu Nastju. Janīna nesen šādi savas piecas brīvās stundas izmantojusi, apmeklējot Igo koncertu, bet priekšdienām plānā ir Marijas Naumovas koncerts. Ziemassvētku laikā viņai ļoti patīkot koncerti baznīcās, un reiz bijusi doma tādu apmeklēt kopā ar Nastju, ratos. Pirms tam interesējusies, vai tas būs iespējams, uz ko saņēmusi atbildi: “Jā, varat, bet, ja cilvēki būs pret, jums būs jāiet prom.” Tā, lūk! Abas neriskēja. Iztika bez koncerta baznīcā. Vasarā, ja ir šāda iespēja un atnākusi auklīte, Janīna aizbrauc uz jūru. “Ir brīži, kad gribas nomainīt ainiņu,” atzīstas mamma. Viņa gan to pati neesot piedzīvojusi, bet gluži nesen no paziņām dzirdējusi par, viņasprāt, lielu absurdu – invalīdam, kurš vēlas ar vilcienu kaut kur aizbraukt, sava “vizīte” dzelzceļa stacijā jāpiesaka divas dienas iepriekš. “Bet iedomājieties, cilvēks grib uz jūru, bet pieteiktajā dienā gāž lietus,” Janīna norāda uz dīvaino regulējumu. Un šādu īpatnēju noteikumu esot ne mazums. Piemēram, kad Janīna sociālajā dienestā interesējusies, vai nav iespējas pārvirzīt viņai paredzētos līdzekļus auklītes pakalpojuma nodrošināšanai, viņai atteikts – varbūt, bet tikai tad, ja pati atradīs konkrētu cilvēku. “Kur tad lai es viņu meklēju? Vienlaikus tik daudz cilvēku ir bez darba, vai Nodarbinātības valsts aģentūrā ir pieejama informācija par šādu darbiņu, kaut vai iespēju piestrādāt? Varbūt kāds cilvēks būtu ieinteresēts, bet viņš taču nezina, ka otrā pusē kāds savukārt gaida šādu “darbinieku”,” spriež Janīna. Un tā tas arī palicis – gaisā karājoties. Labi, ka šādu iespēju uz laiku – kamēr nav iztērēti saziedotie līdzekļi – nodrošina “Ziedot.lv”. 

Ziemassvētku laikā viņai ļoti patīkot koncerti baznīcās, un reiz bijusi doma tādu apmeklēt kopā ar Nastju, ratos. Pirms tam interesējusies, vai tas būs iespējams, uz ko saņēmusi atbildi: “Jā, varat, bet, ja cilvēki būs pret, jums būs jāiet prom.”

Tāpat par “melno caurumu” sieviete sauc to, ka mammām, kuras kopj smagi slimus bērnus, nav pieejama rehabilitācija. Ārsts Janīnai ieteicis samazināt slodzi, lai negandētu muguru un ceļu locītavas. “Bet kā tad es varu samazināt to slodzi? Vienu dienu bērnu aprūpēt un otru ne?” Pat bērniem rehabilitācija nav pieejama tādā apmērā, kā vēlētos. Piemēram, Vaivaros šis pakalpojums ir reizi divos gados. Ja Nastjai mājās nebūtu par ziedotāju naudu sagādāti trenažieri, nezin vai viņa būtu tik stipra kā tagad, kad ar mammas palīdzību vismaz pa māju var pārvietoties uz savām kājām, tiesa, speciālos apavos. Un “joki” mēdzot būt arī Vaivaros. Janīna stāsta, ka pēdējā reizē Nastjai bijis “piespēlēts” fizioterapeits, jauns puisis, praktikants, kurš acīmredzami izrādījis pretīgumu pret Nastju. Mamma visādi centusies izdabāt jauneklim, bet viņš vienalga pateicis, ka nestrādās ar Nastju. Janīna nav cēlusi skandālu, tikai vēlējusies zināt iemeslu. Viņa vērsusies pie centra vadības. Ar praktikantu vadība runājusi, bet mammai iemeslu tā arī neviens nav pateicis. Un arī ģimenes ārsts Nastjai ir nevis vistuvāk dzīvesvietai, bet iepriekšējais, kas strādājis tuvāk vietai, kur viņas agrāk dzīvojušas, jo uzrunātais ārsts nav vēlējies uzņemties atbildību par Nastjas veselību. Skumji, bet izrādās, ka arī medicīnas aprūpes sistēmā strādā cilvēki, kuri šķiro savus pacientus “skaistajos”, “izdevīgajos”, “nevēlamajos”. 

Foto: DELFI

Jautāju mammai, kādas būtu viņas vēlmes saistībā ar meitas aprūpi no valsts un pašvaldības puses, ja naudas būtu tik, cik vajag. Janīna nebūvē gaisa pilis, viņa uz zemes stāv stabili – centrs katrā pilsētas rajonā vai vismaz tādā vietā, lai visiem tas būtu pieejams vienādā attālumā. Tagad ģimene dzīvo Imantā, bet rehabilitācijas pakalpojumi ik pa laikam pieejami tikai Rīgas otrā galā – Juglā. Lai ar sabiedrisko transportu nokļūtu līdz turienei un atpakaļ, paiet teju visa diena, un ar Nastjas lielajiem ratiem dažreiz autobusā pat nevar iekļūt. Mamma vēlētos, lai šāds centrs, kurā pieejami dažādi speciālisti – ergoterapeiti, fizioterapeiti, neirologi, būtu vieglāk pieejams visiem. Visai šokējošu notikumu mamma atminas saistībā ar Sarkanā Krusta pakalpojumu cenām. Nastjai bija saziedota naudiņa delfīnterapijai Klaipēdā (Lietuva). Jau “Ziedot.lv” darbinieces Janīnai ieteikušas pameklēt kādu šoferīti no paziņu loka, taču viņa nav gribējusi nevienam uzbāzties un justies neveikli, piemēram, ņemot naudu degvielai no Janīnas, tāpēc vērsusies Sarkanajā Krustā saistībā ar transporta pakalpojumiem. Un... 620 eiro – tāda bija takse starptautiskas labdarības organizācijas transporta izmaksām no Rīgas uz Klaipēdu un atpakaļ. Labi, labi, nedaudz samelojām. Ja turp un atpakaļ, būšot atlaide – 600 eiro, jo uz vienu pusi pakalpojums maksājot 310 eiro. Nopietni? Jā. Protams, tādas naudas Janīnai nav bijis, viņa tomēr sarunājusi paziņas, taču transporta jautājums vēl arvien ir aktuāls. Tāpēc mamma savam vēlmju sarakstam pievieno arī iespēju par saprātīgu samaksu izmantot pašvaldības transportu nokļūšanai pie ārsta, uz rehabilitāciju.

Tie ir tādi Janīnas sapnīši, kas saistās ar labāku slimu bērnu aprūpi, taču viņa jau tagad sāk raizēties, kas notiks pēc tam, kad Anastasija kļūs pilngadīga. Mamma jau esot sabiedēta, cik daudz juridisku formalitāšu būs jākārto, arī ārsti mudinot pagūt izdarīt vēl to un šo, kamēr meitene vēl ir bērns jeb nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Taču mammai ikdienā ir pārāk daudz rūpju, lai tām pievienotu vēl tās potenciālās, kas sagaida pēc nedaudz vairāk kā gada. Tas būs vēlāk. Kā mēdz teikt, problēmas jārisina secīgi – kārtībā, kādā tās parādījušās. 

Mūzika un māksla Janīnas un Anastasijas dzīvē

Lai gan Anastasija nespēj runāt, viņa saprot, ko mamma vēlas, un otrādi – Janīna nolasa visu no meitas ķermeņa – kāda oma, kā viņa jūtas, ko vēlas. Nastjas lielā mīlestība ir mūzika, tā mājās skan visu laiku un skaļi. Tā ir dažāda stila mūzika, bet vislabāk meitenei patīk Mārtiņa Freimaņa dziesmas un Normunda Rutuļa dziedātās kompozīcijas. Arī intervijas laikā mamma ielika meitu velotrenažierī, blakus nolika telefonu, no kura atskaņoja mūziku. Nastja klausījās, smaidīja un mina trenažiera pedāļus. Mūzika meiteni nomierina, uzlabo garastāvokli. Savukārt mammai ir divi Austrumu tautām raksturīgi mūzikas instrumenti, kurus viņa šad un tad paspēlē, tā ir sava veida meditācija. Viens no tiem, liekams pie lūpām un spēlējams, izmantojot elpošanu, ir no Jakutijas, to atsūtījusi mamma. 

Dzīve Janīnai nebūt nav rožu dārzs, taču viņa nesūdzas, tāpēc vaicāju, kādi ir viņas sapņi, ja nu... Ja nu tos būtu iespējams piepildīt. Jau paredzēju, ka atbilde būs – meitas izveseļošanās, taču nekā... Un tā jau ir, mamma saprot, ka šādam sapnim vismaz pagaidām nav nekāda seguma, un viņas sapņi ir pat ļoti reāli. Viņa grib zīmēt: “Ļoti gribētos apmeklēt kādus mākslas kursus pieaugušajiem, redzu internetā, ka tādi ir. Ļoti gribētu iemācīties zīmēt, gleznot. Var jau teikt – zīmē mājās. Nē, tas nav tas. Ģitāru spēlēt gribētu iemācīties. Kādreiz, kad man bija kādi 13–15 gadi, mācījos, bet personīgo interešu dēļ mani vecāki šo iespēju liedza, jo bija jāpieskata radu bērns. Tā esmu no visa atteikusies. Bet dzīve taču vēl nav beigusies,” pati sevi sapurina Janīna. Redzot, kā intervijas laikā darbojas fotogrāfs Mārtiņš, vēlāk viņa arī atzīstas, ka arī fotografēt gribētu iemācīties, ar normālu aparātu, ne jau telefonu. 

Tuvojoties Ziemassvētkiem, interesējos, kā abas svin šos svētkus. Janīna saka, ka eglīti mājās nes Vecgada vakarā, bet Ziemassvētkus grib izbaudīt vairāk citā gaisotnē – esot mīlestības, pārdomu varā. Tiem būtu jābūt klusiem, dvēseliskiem. Un ir skaidri redzams, ka Janīnai ir ļoti plaša sirds, šķiet, ka viņa netur ļaunu prātu nedz uz tiem, kuri savulaik par Nastju izteikušies ļoti nekorekti, nedz tiem, kuri savās bailēs, apmulsumā atteikušies no draudzības ar Janīnu. Viņa ir ļoti stipra sieviete, bet arī šādām būtnēm dažreiz tik ļoti gribas just atbalstu. Atvadoties no Janīnas saņemam tik daudz laba vēlējumu, ka pārņem pavisam dīvaina sajūta, jo tādi, tikai vēl dubultā, būtu ne tikai vēlējami, bet arī piepildāmi abām mūsu sarunas varonēm – Janīnai un viņas Nastjeņkai.

Foto: DELFI
Projekts tapis
sadarbībā ar
Projektu veidoja: Ingus Bērziņš, Laura Dzērve, Dita Vinovska, Diāna Čučkova, Aija Rutka, Kristīne Melne, Mārtiņš Purviņš, Kārlis Dambrāns, Patriks Pauls Briķis, Inga Čujevska, Ilze Vanovska, Edgars Dāvidsons, Santa Pētersone, Elise Bikova
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.