


Tagad Solvitai ir 1. grupa, piešķirta uz pieciem gadiem – līdz 2022. gadam. To precīzi min tieši Aivars. Solvita braukāja ar autobusu uz dialīzi, bet pienāca brīdis, kad arī tas kļuva bīstami un neīstenojami. Viņas ķermeņa koordinācija kļuva arvien nekontrolējamāka – gadījās, ka nokrita pie autobusa, gadījās, ka autoostā Valmierā. Tas varēja notikt jebkur, bet vizuāli jau neviens neredz, ka sievietei būtu kāda vaina, kādēļ viņa vāļājas pa zemi... Bija pienācis laiks pieslēgties Aivaram, kurš sēdināja sievu mašīnā un vizināja uz dialīzi, bieži arī pie ārstiem, arī uz Rīgu. Tas ir gan laiks, gan nauda. Tiesa, viņiem tika piešķirta transporta kompensācija no valsts – divas reizes gadā pa 75 eiro, kas, protams, nesedz reālās izmaksas, bet tomēr ir atbalsts.
"Kādreiz biju slaida, tieviņa, smuka – svēru 55 kilogramus, bet tagad, guļot tikai gultā, esmu uzbarojusies. Kad vēl varēju pakustināt pirkstus, Aivars mani ar pīrādziņiem uzbaroja. Brokastīs un vakariņās pabaroja, bet pusdienās viņš bija prom, tāpēc uz galdiņa pie gultas atstāja lietas, ko varu ātri paņemt un iebāzt mutē. To labumu dēļ arī pieņēmos svarā," ar mīļu smaidu saka Solvita.

/Aivars Lūkins/

Solvitai istabā stāv arī moderns ratiņkrēsls, taču pēdējā laikā arī tajā sēdēšana kļuvusi pārāk nogurdinoša. Sievietes ķermenis sēdus stāvoklī ātri nogurst, tāpēc viņa ratiņkrēslu izmanto reti, tikai, lai izkļūtu ārā un viņu varētu iesēdināt automašīnā, kad kaut kur jādodas. Viņa ar tādu mirdzumu acīs sāk stāstīt par tām reizēm, kad izdodas izrauties no mājām. "Pēc ārstiem parasti palūdzu Aivaru ievest mani kādā veikalā. Man jau neko nevajag – ne apģērbu, neko, bet tāpat kāda pārmaiņa. Vairs jau nekādu kosmētiku nelietoju – ne lūpukrāsu, pat ne krēmu. Pie manis jau neviens nenāk, arī mati pilnīgi sirmi kļuvuši slimības laikā," raudot saka Solvita, un Aivars smaidot piebilst: "Ja man vēl viņa būtu jāuzkrāso, tad nu laika vairs neatliktu nekam." Kleitu un blūzīšu vietā par galvenajiem sievietes apģērba gabaliem kļuvušas treniņbikses un ērtas, siltas jakas.

/Aivars Lūkins/
Solvita atklāti pastāsta, ka ir bijušas domas par to, ka varbūt vajadzētu pašai beigt dzīvi, kuru vairs par pilnvērtīgu nenosauksi, bet... Tomēr dzīvotgriba ir daudz lielāka. Dzīvot gribas visiem. Abi ir pārrunājuši arī iespējas Solvitu ievietot aprūpes namā, kur viņu aprūpētu jomas speciālisti, taču Aivars saprot, ka psiholoģiski Solvita var sabrukt pavisam, jo mājas paliek mājas. Tikai abiem ir ļoti grūti.
Abi arī atklāj, ka pēdējā laikā diezgan bieži pakašķējas. Dusmas, neiecietība – bez šīm emocijām nevarot iztikt. "Tas ir tik nomācoši, ka cilvēks strādā dubultu slodzi bez brīvdienām. Ja kāds saka, ka nevar iemigt, tad es to vispār nesaprotu, es varu iemigt stāvus, ja vien to varētu atļauties," pajoko Aivars, kurš pat devies pie ārsta, lai rastu skaidrību, kādēļ pastāvīgi ir tik noguris un miegains. Diagnoze bija ātra un elementāra: "Tev vienreiz ir jāizguļas." Solvitai gan gulēšana jau ir noriebusies līdz mielēm, bet nav jau izvēles...

Ar kolēģi tālo ceļu uz Rīgu automašīnā mērojam, teju visu laiku klusējot. Kad vienubrīd atzīstos, ka nespēju pārstāt domāt par ģimeni no Lejasciema, kolēģis apliecina, ka ar viņu ir tieši tāpat. Jautājumu, pārdomu, smeldzes ir pārāk daudz.
un Aivaru