Divkauja starp izmisumu un mīlestību. Smagi slimā Solvita un viņas bruņinieks – vīrs Aivars
Teksts – Aija Rutka, foto – Viesturs Radovics
Viņi iepazinās pirms 34 gadiem, gadu pēc pirmā randiņa mija laulības gredzenus, un abu savienībā dzima divi dēli. Solvita un Aivars dzīvoja laimīgi, līdz uz dzīves taciņas parādījās smaga, neārstējama slimība – multiplā skleroze, kas lēni un biedējoši jauca ģimenes plānus. Nu tie sajaukti pavisam nejauki – Solvita jau gandrīz divus gadus ir pilnībā guloša, atkarīga no vīra aprūpes. Teju divus gadus Aivars bez kurnēšanas darīja visu, kas viņa spēkos, bet nu enerģijas rezerves ir uz izsīkuma robežas. Abiem ir ļoti grūti – gan emocionāli, kad asaras birst kā pupas, gan fiziski – vīrs ik dienu cilā un nēsā sievu. Tikai tā nav nēsāšana uz rokām, kā mēdz sacīt simboliski, bet pavisam tiešā veidā... Mīlestība starp sievieti un vīrieti vairs nav tāda, kāda bijusi, tā savus vaibstus mainījusi, turklāt abiem – izmisums, bezspēcība, dusmas... Arī šīs emocijas plosa laulāto pāri.
Solvita (53) un Aivars (57) Lūkini dzīvo Gulbenes novada Lejasciemā, pāris kilometru no pagasta centra, Gaujas krastā. Uz Aivara dzimto pusi no Rīgas viņi pārcēlās pirms septiņiem gadiem. Visi Aivara tuvinieki dzīvo ap Lejasciemu, un kalniņā, pašā Gaujas krastā, kas tieši pie Lūkinu ģimenes mājas met krasu līkumu, toreiz tika būvēta māja, kuru piedāvāja iegādāties. Līdz tam visu savu pieauguša cilvēka dzīvi ģimene dzīvoja Rīgā, Iļģuciemā, piektā stāva dzīvoklī. Jau tad Solvitai bija diagnoze, taču veselības stāvoklis – salīdzinoši normāls. Abi izlēma pamest galvaspilsētu, pārdodot dzīvokli un iegādājoties nepabeigtu lauku māju. Tā, pateicoties Aivara zelta rokām, nu ir pabeigta, bet apkārtnes veidošana palika pusceļā... Solvitas veselība ar katru dienu pasliktinājās... Ar kolēģi Viesturu ciemojāmies skaistajā vietā pie Gaujas, uzklausot ģimenes stāstu, kas smeldz sirdī tik stipri...
Jaunu ļaužu slimība pie Solvitas "atnāk pēdējā brīdī"
Solvita toreiz, pirms slimības, strādāja Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Viņai bieži sāpēja mugura, mainījās gaita, kā arī parādījās tirpšanas sajūta dzimumorgānos. Sieviete devās pie neirologa, tālāk sekoja virkne izmeklējumu, un 2007. gada februārī nāca diagnoze – multiplā skleroze, to noteica Multiplās sklerozes centrā Vecmīlgrāvī. Toreiz Solvitai bija 39 gadi, vasarā būtu svinēta 40. dzimšanas diena. "Ārste jau man teica, ka šī ir jaunu cilvēku slimība, kas visbiežāk piezogas vecumā līdz 40 gadiem. Toreiz nodomāju – tik maz man bija atlicis līdz tiem 40 gadiem," saka Solvita. Sieviete stāsta, cik "iejūtīgi" tika paziņota viņas diagnoze: "Priecājies, ka tev nav vēzis. Bet zini – tevi gaida lēna un mokoša nāve." Pēc šādiem vārdiem cilvēks var sabrukt, tomēr Solvita, pieraudot ļoti daudz kabatlakatiņu, saņēmās un nolēma tik viegli nepadoties.
Gadiem ilgi viņa pati sev injicēja ļoti dārgus medikamentus, ko kompensēja valsts, kā arī lietoja zāles tablešu veidā. Kādu laiku viss bija normas robežās, slimības izpausmes bija tā kā apstājušās, bet tad nāca nākamais sitiens – pēc ārstu domām, tieši dārgās injekcijas bija veicinājušas nieru mazspēju. Tas bija 2013. gadā, kad Solvitas veselība atkal krasi sašķobījās – sievietei atklāja gan nieru mazspēju, gan helikobaktērijas kuņģī. Tika nozīmētas antibiotikas kuņģa ārstēšanai, bet nieru darbības uzturēšanai – dialīze. Tad jau ģimene no Rīgas bija pārcēlusies uz Gulbenes novadu, un tuvākā vieta, kur ir pieejama dialīze, ir Valmiera. Ideālā gadījumā Solvitai būtu nepieciešama dialīze trīs reizes nedēļā, bet, tā kā attālums no dzīvesvietas ir tāls, ārsti nolēma, ka pietiks arī ar divām reizēm nedēļā.
Sākumā uz dialīzi ar automašīnu devās pati Solvita. Kad juta, ka tas kļūst bīstami, to pašu garo ceļu viņa mēroja ar tālsatiksmes autobusu. "Es vēl varēju pastaigāt... Bija jākārto invaliditātes grupa. Pati uz savām kājām iegāju tajā komisijā Valmierā, bet man 1. grupu atteica ar vārdiem: "Jūs muti pati varat nomazgāt? Naudiņu sagribējāt?"" stāsta Solvita, kura par šādu attieksmi nav spējusi apvaldīt asaras. Tas vēl bija laikā, kad sieviete varēja pārvietoties, vismaz kaut kā, un viņai ik pēc diviem gadiem bija ārstu konsīlijs, kas lēma gan par turpmāko ārstēšanu, gan invaliditātes grupas noteikšanu.

Tagad Solvitai ir 1. grupa, piešķirta uz pieciem gadiem – līdz 2022. gadam. To precīzi min tieši Aivars. Solvita braukāja ar autobusu uz dialīzi, bet pienāca brīdis, kad arī tas kļuva bīstami un neīstenojami. Viņas ķermeņa koordinācija kļuva arvien nekontrolējamāka – gadījās, ka nokrita pie autobusa, gadījās, ka autoostā Valmierā. Tas varēja notikt jebkur, bet vizuāli jau neviens neredz, ka sievietei būtu kāda vaina, kādēļ viņa vāļājas pa zemi... Bija pienācis laiks pieslēgties Aivaram, kurš sēdināja sievu mašīnā un vizināja uz dialīzi, bieži arī pie ārstiem, arī uz Rīgu. Tas ir gan laiks, gan nauda. Tiesa, viņiem tika piešķirta transporta kompensācija no valsts – divas reizes gadā pa 75 eiro, kas, protams, nesedz reālās izmaksas, bet tomēr ir atbalsts.
2019. gads iesākas ar jaunu realitāti – Solvita vairs viena nespēj staigāt
Līdz 2019. gada janvārim Solvita vēl varēja pati aiziet uz tualeti, iziet dārzā, bet tad pēkšņi šo šķietami elementāro spēju vairs nebija. Viņa kļuva guloša, tāda viņa ir jau gandrīz divus gadus. Un šajā brīdī laulātā pāra dzīvē iestājās vēl viens jauns posms – visa sadzīve nu gulstas tikai uz Aivara pleciem.
"Nevienam nepatīk, ka sieva ir invalīds. Pa dienu esi nostrādājies darbā, bet mājās sākas darba otrā maiņa. Kad pārcēlāmies uz lauku māju, Solvita vēl paguva arī kaut ko iestādīt dārzā. Biju tik laimīgs, no darba atbraucot mājās un redzot, ka viņa sēž dārzā. Vienubrīd, pēc gūžas un nieru operācijas, viņa kļuva nedaudz stiprāka, cik tas bija patīkami! Toreiz vēl arī rokas viņai nedaudz darbojās, kaut vai kartupeļus varēja nomizot," atminas Aivars. Un Solvita papildina: "Jā, lēnām, lēnām kartupeļus kaut kā nomizoju, bet sagriezt gan nevarēju. To tad izdarīja Aivars, kad atbrauca mājās. Kā man patika kopt māju, visu tīrīt, iekārtot... Tagad to visu varu darīt tikai domās, ar acīm."
Solvitas muskuļi kļuva ļoti vāji visai pēkšņi, to viņa saista ar būšanu slimnīcā. Trīs nedēļas gulējusi neiroloģijas nodaļā Gaiļezerā, kur viņai bijis jāizlūdzas, lai viņu pastutē sēdus stāvoklī, nerunājot par to, ka kāds varētu palīdzēt pastaigāt. "Jau veselam cilvēkam pēc lūzuma, kad noņem ģipsi, jātrenē roka vai kāja, bet kur tad man – ar šādu slimību – viss atrofējas vēl ātrāk," saka Solvita.

"Kādreiz biju slaida, tieviņa, smuka – svēru 55 kilogramus, bet tagad, guļot tikai gultā, esmu uzbarojusies. Kad vēl varēju pakustināt pirkstus, Aivars mani ar pīrādziņiem uzbaroja. Brokastīs un vakariņās pabaroja, bet pusdienās viņš bija prom, tāpēc uz galdiņa pie gultas atstāja lietas, ko varu ātri paņemt un iebāzt mutē. To labumu dēļ arī pieņēmos svarā," ar mīļu smaidu saka Solvita.
Tagad Solvita nevar neko – pat ne pīrādziņu paņemt, jo viņas pirksti ir savilkti dūrītē. Vienīgā viņas kustību spēja ir ar roku pakustināt spilvenu, lai iekārtotu ērtāk. Vai spēj iedomāties situāciju, kad guli viens pats gultā, blakus uz galdiņa stāv ūdens pudele, neviena nav mājās, tev gribas dzert, bet tu nespēj paņemt dzeramo? Tev ir jāgaida, kad kāds atnāks un tev iedos padzerties... Tieši tā tagad ir Lūkinu ģimenē. Un tieši tāpēc viss ir pārāk sarežģīti, jo Aivars, kurš ir meistars celtniecības darbos, vietējā apkārtnē pieprasīts cilvēks ar zelta rokām, nevar pietiekami daudz strādāt un nopelnīt, jo nevar ilgstoši sievu atstāt vienu mājās.
"Nevienam nepatīk, ka sieva ir invalīds. Pa dienu esi nostrādājies darbā, bet mājās sākas darba otrā maiņa."

/Aivars Lūkins/
Aivars ir pašnodarbinātais, kuram ir arī tiesības nodarbināt brigādē līdz pieciem cilvēkiem, tomēr lielākoties strādā viens – veic remontus, būvē no jauna, mūrē skursteņus. Pēc viņa "zelta rokām" vietējā apkārtnē stāv rindā, taču darba tempi ir gausi. No mājām viņš izbrauc vien ap pulksten 11 – pēc tam, kad ir pabarota sieva, kad veiktas higiēnas procedūras, silti sakurināta māja. Solvita nekustas, tāpēc viņai nepieciešama ļoti silta telpa. Viņa nevar paņemt sedziņu, lai apsegtos, ja kļūst vēsi. Viņa nevar pati aiziet uz tualeti. Viņa nevar neko... Pēc rīta procedūrām Aivars sēžas 1998. gada izlaiduma mašīnā, kas arī draudot izjukt kuru katru dienu, un dodas strādāt. Pēc četrām piecām stundām viņš brauc uz mājām apčubināt Solvitu un tad atkal turpināt darbus, taču ne jau līdz vēlam vakaram. Nē, to viņš nevar atļauties, jo mājās atkal jāveic visas higiēnas procedūras, jāgatavo vakariņas. Nemaz nerunājot par mājas uzkopšanu, darbiem pagalmā. "Redziet, mums uz katras palodzes ir arī istabas puķes. Es jau cenšos, bet dažreiz nākas secināt, ka kāda jāizmet, jo neesmu laikus aplējis," atzīst Aivars. Savukārt Solvitu dzen izmisumā tas, ka darbiņi mājās nav izdarīti.
Vēl viena nianse, kas mulsinot tuviniekus, bet kas apliecina, cik ļoti Aivars cenšas visu darīt pēc labākās sirdsapziņas, – katru vakaru viņš sievu uz rokām nes uz mājas otro stāvu, kur atrodas abu guļamistaba. "Jā, visi jau brīnās, ko es mokos. Bet Solvita visu dienu guļ lejā, kas tomēr ir tāda kā viesistaba. Viņai arī vajadzīgas pārmaiņas vismaz telpā, turklāt arī naktī man viņa jāpieskata, jāpagriež uz otriem sāniem. Tad nu katru vakaru velku speciālu bandāžas jostu un nesu augšā, bet no rīta – lejā," demonstrējot jostu, saka Aivars. Gadījies jau visādi – ir bijušas reizes, kad Aivars nenotur līdzsvaru un krīt abi. Dažreiz asas sāpes saķerot Aivara muguru, ceļot sievu, bet tās pēcāk pāriet, un atkal pienāk nākamā reize, kad Solvita jānes.

Solvitai istabā stāv arī moderns ratiņkrēsls, taču pēdējā laikā arī tajā sēdēšana kļuvusi pārāk nogurdinoša. Sievietes ķermenis sēdus stāvoklī ātri nogurst, tāpēc viņa ratiņkrēslu izmanto reti, tikai, lai izkļūtu ārā un viņu varētu iesēdināt automašīnā, kad kaut kur jādodas. Viņa ar tādu mirdzumu acīs sāk stāstīt par tām reizēm, kad izdodas izrauties no mājām. "Pēc ārstiem parasti palūdzu Aivaru ievest mani kādā veikalā. Man jau neko nevajag – ne apģērbu, neko, bet tāpat kāda pārmaiņa. Vairs jau nekādu kosmētiku nelietoju – ne lūpukrāsu, pat ne krēmu. Pie manis jau neviens nenāk, arī mati pilnīgi sirmi kļuvuši slimības laikā," raudot saka Solvita, un Aivars smaidot piebilst: "Ja man vēl viņa būtu jāuzkrāso, tad nu laika vairs neatliktu nekam." Kleitu un blūzīšu vietā par galvenajiem sievietes apģērba gabaliem kļuvušas treniņbikses un ērtas, siltas jakas.
Kad prieks par katru mazo palīdzību no malas, arī par vakariņām nomizotiem kartupeļiem
Aivars ir vīrietis darbaspējīgā vecumā, turklāt īsts darbarūķis, līdz ar to, saprotams, viņš nav maznodrošinātais, bet tieši šī statusa neesamība liedz saņemt Sociālā dienesta palīdzību sievas aprūpē. Šos divus gadus viņš viens arī darīja visu, kas jādara, bet kādreiz pienāk diena, kad cilvēks jūtas iztukšots – gan fiziski, gan morāli. Labi ir tas, ka Solvita un Aivars runā par savām emocijām, viens otram atklāti atzīst, kā jūtas. Solvita atgādina: "Es neesmu vainīga, ka saslimu." Nav viegli būt pilnībā atkarīgam no kāda. Aivaram savukārt visa kā ir par daudz.
Kad vīrietis patiesi jau bija teju sabrucis, viņš vērsās Latvijas Samariešu apvienībā, kur nolīga divas jaunas sievietes. Divas reizes nedēļā viņas nāk uz Lūkinu ģimenes māju un dažas stundas palīdz Solvitas aprūpē, kā arī pagatavo ēst un uzkopj māju. Viena cilvēka vienas stundas darbs maksā sešus eiro, tātad – ja viņas strādā divatā un divas stundas, Aivaram par to jāsamaksā vairāk nekā 20 eiro. Medikamentiem ik mēnesi aiziet ap 300 eiro, un vēl autiņbiksīšu iegāde... Tieši šīs meitenes ģimenei pastāstījušas par iespēju vērsties "Ziedot.lv". "Neviens, pilnīgi neviens mums nav ieteicis kādu risinājumu. Vietējā sociālajā dienestā, kad lūdzām atrast kādu cilvēku palīgos kaut par naudu, mums tikai atteica, ka nav cilvēku..." saka Solvita. Tagad Aivars ir priecīgs, jo "Ziedot.lv" esot apmaksājis pēdējo rēķinu par autiņbiksīšu iegādi, kā arī "samariešu meiteņu" darbu. Lai gan šīs dažas stundas nedēļā, kad ierodas palīgi, nespēj segt visas vajadzības, tas ir labāk nekā nekas. Tajās dienās Aivars var mierīgi strādāt un pelnīt.
Pie Lūkiniem ciemojamies otrdienā. Tā ir diena, kad Aivars brauc pie savas 81 gadu vecās mammas pēc piena. Šīs dienas ir īpašas ne jau tāpēc, ka abi ar Solvitu uz nedēļu paņem piecus litrus piena, bet tādēļ, ka Aivara mamma pa dienu ir samizojusi kartupeļus, lai viņiem pietiktu divām dienām. Nieks? Nē, ne jau Aivaram, kuram jau tā darbu vairāk, nekā spēj apjēgt. Turklāt laikā, kad Solvita vairs nespēja palīdzēt mājas darbos, Aivaram nācās visu mācīties kā no baltas lapas. Tā viņam dzīvē iegadījās, ka pats ēst neprata gatavot, jo vienmēr bija, kas to darīja viņa vietā, – sākumā mamma, tad sieva. Tāpat bijis ar citiem darbiem.
Solvita atgādina: "Es neesmu vainīga, ka saslimu."
Solvita atgādina: "Es neesmu vainīga, ka saslimu."
Netālā apkārtnē dzīvo gan Aivara mamma, gan brālis, kuram ir sava ģimene, kurā aug mazi bērni, un, saprotams, visi ir aizņemti paši ar sevi. Solvitas un Aivara dēli arī ir pārāk tālu – vecākajam dēlam ir 32 gadi, pašam sava ģimene un četrus gadus vecs bērniņš. Turklāt vedeklai nesen atklāta onkoloģiska saslimšana, kuras ārstēšanai arī vākti ziedojumi "Ziedot.lv". Taču priecīgā ziņa ir tā, ka vedekla slimību ir pieveikusi. Jaunākais abu dēls, 28 gadus vecs, dzīvo Rīgā, Solvitas mamma arī dzīvo galvaspilsētā, un viņai jau ir 85 gadi. Katram sava dzīve un savi kreņķi. Protams, reizi pa reizei tuvinieki atbrauc, taču tā jau nav ikdiena. Un mammas jau kalnus neapgāzīs, lai gan Solvitas mammai esot "niķis": kad atbrauc uz Lejasciemu, metas darbos iekšā, bet pēcāk nedēļu pati nespēj pakustēties, jo viss ir samocīts. "Mana mamma brīžam te uzvedas kā verdzene Izaura, atbrauc divas reizes gadā uz trim dienām, bet tad knapi dzīva aizbrauc," pajoko Solvita.
Caur dusmām mīlēt un ļauties tikt mīlētai
Statistika rāda, ka bieži vien vīrieši šādus dzīves sitienus neiztur – vai tas būtu smagi slims bērns ģimenē vai sieva, bet viņi salūst. Salūst dažādos veidos. Arī Aivars atzīst, ka nav viegli, un tomēr viss – runas veids, acu skatiens, stāstītais – vēsta par to, cik viņš ir atbildīgs: "Protams, visvieglāk jau būtu izšķirties un aiziet. Bet tas taču būtu absurds, tā taču normāli cilvēki nedara. Tas būtu jocīgi." Skaidrs, ka slimība ir pabendējusi abu attiecības – kā vīrietim un sievietei, arī Solvita ar skumjām saka: "Kāda tur vairs mīlestība, tā jau ir vien līdzpastāvēšana." Tomēr kaut kas neredzams, tikai gaisā jūtamas notis liecina: nē, bez mīlestības nekas tāds nebūtu iespējams. Tā nekur nav aizbēgusi, tā ir turpat, abiem līdzās, tikai citāda, jaunā ampluā.
"Protams, visvieglāk jau būtu izšķirties un aiziet. Bet tas taču būtu absurds, tā taču normāli cilvēki nedara. Tas būtu jocīgi."

/Aivars Lūkins/
Aivars ļoti sirsnīgi un vienlaikus skumji noraugās uz sievu, tad palūkojas manā virzienā: "Es jau cenšos, ļoti cenšos, tomēr neesmu sertificēts kopējs-aprūpētājs. Kā gribētos, lai tas būtu tikai sapnis... Bet tad tu pamosties un saproti, ka nekas jau nav beidzies."

Solvita atklāti pastāsta, ka ir bijušas domas par to, ka varbūt vajadzētu pašai beigt dzīvi, kuru vairs par pilnvērtīgu nenosauksi, bet... Tomēr dzīvotgriba ir daudz lielāka. Dzīvot gribas visiem. Abi ir pārrunājuši arī iespējas Solvitu ievietot aprūpes namā, kur viņu aprūpētu jomas speciālisti, taču Aivars saprot, ka psiholoģiski Solvita var sabrukt pavisam, jo mājas paliek mājas. Tikai abiem ir ļoti grūti.

Abi arī atklāj, ka pēdējā laikā diezgan bieži pakašķējas. Dusmas, neiecietība – bez šīm emocijām nevarot iztikt. "Tas ir tik nomācoši, ka cilvēks strādā dubultu slodzi bez brīvdienām. Ja kāds saka, ka nevar iemigt, tad es to vispār nesaprotu, es varu iemigt stāvus, ja vien to varētu atļauties," pajoko Aivars, kurš pat devies pie ārsta, lai rastu skaidrību, kādēļ pastāvīgi ir tik noguris un miegains. Diagnoze bija ātra un elementāra: "Tev vienreiz ir jāizguļas." Solvitai gan gulēšana jau ir noriebusies līdz mielēm, bet nav jau izvēles...
Kad beidzam sarunu ar Solvitu, Aivars nāk mūs pavadīt. Kalniņā, Gaujas krastā, kur paveras tik burvīgs skats uz upi un dzirnavām, ko savulaik cēlis viņa vectēvs, viņš gribot uzcelt lapenīti. To jau viņš bija ieplānojis, kad māju nopirka. Tas bija pirms septiņiem gadiem, tad Solvita vēl staigāja, tad bija cerība, ka abi vakaros tur varēs sēdēt un vērot sauli rietam. Tagad lapenītei vairs nav tik lielas nozīmes, romantiski tas būtu, ja tajā nebūtu ielauzies traģisms...

Ar kolēģi tālo ceļu uz Rīgu automašīnā mērojam, teju visu laiku klusējot. Kad vienubrīd atzīstos, ka nespēju pārstāt domāt par ģimeni no Lejasciema, kolēģis apliecina, ka ar viņu ir tieši tāpat. Jautājumu, pārdomu, smeldzes ir pārāk daudz.
Stiprini Solvitu
un Aivaru

Solvitai nepieciešama aprūpētāja palīdzība un aprūpes preces. Kopējās izmaksas gadā ir 7380 eiro, kas nodrošinās 90 stundas aprūpētāja pakalpojuma mēnesī.
Iepriekšējais raksts
Nākamais raksts
Projekts tapis
sadarbībā ar
Projektu "Stiprini stipros" veidoja: saturs – Andra Čudare, Dita Vinovska, Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Kārlis Arājs, Olga Petrova, Kristīne Melne, Līgija Ciekure, Egita Segliņa, Alīna Semeņihina, foto – Viesturs Radovics, Māris Morkāns, video – Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāja – Elise Bikova.
Arhīvs: 2018 2019
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.