10 klasiski amerikāņu ēdieni, kas jānobauda kaut reizi mūžā  (12)

Ja mājās nekā nav, ko ēst, amerikāņi ķeras pie lietas un gatavo makaronus ar sieru (mac and cheese). Protams, šis ir tas ēdiens, kuru pazīst visā plašajā pasaulē, taču it īpaši raksturīgs tas ir tieši ASV. Klasisko ēdienu kā sacepumu uz ASV pārvedis prezidents Tomass Džefersons, kurš ar makaroniem iepazinies vizītēs Parīzē un Ziemeļitālijā. Kopš tā brīža, 18. gadsimta beigām, viņš vienkāršo sacepumu, kurā ir makaroni un kūstošs siers, licis pasniegt viesībās. Jānorāda, ka oriģināli recepte gan nākusi no Lielbritānijas, bet līdzīgas receptes atrastas jau 14. gadsimta itāļu pavārgrāmatās.

Taču bija jāpaiet dažiem desmitiem gadu, lai recepte ar nosaukumu "Makaroni ar sieru" pirmo reizi parādītos nodrukāta pavārgrāmatā. Tas noticis 1824. gadā, Mērijas Randolfas sarakstītajā grāmatā "Virdžīnijas mājsaimniece" (The Virginia Housewife). Randolfas receptē bijušas vien trīs sastāvdaļas – makaroni, siers un sviests. Visas sastāvdaļas izkārtotas cepamajā traukā slāņos, izceptas cepeškrāsnī un pasniegtas. Amerikāņi šo vienkāršo ēdienu iecienījuši, jo tā pagatavošana ir samērā vienkārša, neprasa daudz laika, bet sastāvdaļas ir lētas un pieejamas.

Šis ēdiens ieņēmis tik lielu kulta statusu, ka ik gadu amerikāņi 14. jūlijā atzīmē Nacionālo makaronu ar sieru dienu.

Saldais deserts, kura pagatavošanā izmantots banāns, saldējums un putukrējums tradicionāli tiek baudīts tipiski amerikāniskās ēstuvēs. Banānu splitu (banana split) pasniedz laivas formas šķīvī. To pagatavo, liekot uz šķīvja gareniski uz pusēm pārgrieztu banānu. Pa vidu šai laiviņai ieliek trīs saldējuma bumbas – vaniļas, zemeņu un šokolādes. Pēc tam pa virsu tiek uzlieta šokolādes, zemeņu vai ananasu mērce. Mērcēm pa virsu tiek uzkaisīti rieksti un uzlikta krietna putukrējuma kārta. Bet visam pa virsu – salds kokteiļu ķirsītis.

Šis kārtainais deserts dažādās variācijās tiek pasniegt jau kopš 20. gadsimta sākuma. Banānu splita pirmsākumi meklējami Pensilvānijā, kad 1904. gadā kāds farmaceits Deivids Evans Striklers radījis neparasto recepti. Ātri vien cilvēku starpā izplatījušās ziņas, ka parādījies jauns saldējuma deserta veids. Grūti iedomāties, ka mūsdienu aptiekā varētu tikt tirgots saldējuma deserts, taču ASV 20. gadsimtā tāda prakse bijusi ierasta.

Ķirbju pīrāgs (pumpkin pie) ir viena no klasiskākajām receptēm, bez kuras amerikāņi nevar iedomāties Pateicības dienas svētku mielastu. Pīrāgs tiek gatavots no trauslas mīklas, ķirbjiem, olām, kondensētā piena, bet īpašu garšu tam piešķir garšvielas – muskatrieksts, kanēlis, krustnagliņas un ingvers. Šo garšvielu maisījumu mēdz dēvēt arī par ķirbju garšvielām, un tās tiek izmantotas, lai pagatavotu karsto ķirbju latti. Visbiežāk ķirbju pīrāgs tiek gatavots rudenī un ziemā – ķirbis šajā maltītē simbolizē ražas novākšanas laiku.

Ķirbju pīrāgs saņēmis tik lielu ievērību gadsimtu garumā, ka dzejnieki saldajam ēdienam pat sacer pantiņus, bet pārtikas ražotāji ķirbja pīrāga garšu pievienojuši citiem ēdieniem. Piemēram, saldējumam, siera kūkai, kafijai, konfektēm, pankūkām un pat alum. Bet slinkākajiem pat radīts jau gatavs produkts – ķirbju pīrāga pildījums, kur bundžā sapildīts ķirbju biezeņa, kondensētā piena, garšvielu un olu maisījums.

Vēl viens ēdiens, kas plaši tiek gatavots un ēsts tieši Amerikā, ir hotdogs. Arī pie mums ātro uzkodu restorānos un pat degvielas uzpildes stacijās ir iespējams nopirkt šo gardumu, taču tikai ASV iespējams teju uz katras ielas lielākajās pilsētās manīt hotdogu stendu, kur tos tirgo tieši no ratiņiem. Arī sastāvdaļu ziņā hotdogs ar neko ekskluzīvu neizceļas – starp pārgrieztu garās maizes riku ielikta apcepta desiņa, kurai pievienots kečups, majonēze vai sinepes. Bet atzīsim, ja mums jābauda fast-food, tad hotdogs nebūt nav tas sliktākais variants.

Par ikonu šo ēdienu padarīja kāds poļu imigrants vārdā Neitans Henverkers ar savu hotdogu stendu. Maltītei nudien ir kulta statuss un kopš 1916. gada katru 4. jūliju tiek rīkots Starptautiskais hotdogu ēšanas čempionāts.

Starp klasiskajiem amerikāņu ēdieniem jāmin arī biezzupa ar gliemežiem jeb ēdamgliemju čauders (clam chowder). Interesantā zupa nākusi no Jaunanglijas reģiona un tiek gatavota no ēdamgliemjiem, buljona, sviesta, kartupeļiem un sīpoliem. Teju katrā Jaunanglijas štatā ir sava raksturīgā gliemežu čaudera recepte, taču nemainīga ir tā pamatsastāvdaļa. Ēdamās gliemenes zupā izmantotas, jo tās ir samērā viegli nozvejot, tāpēc zupa kļuvusi par klasisku ostas pilsētiņu ēdienu.

Lai gan paši amerikāņi šo krāsnī cepto kartupeļu uzkodu sauc par kartupeļu miziņām (potato skins), latviešiem vieglāk saprotami ēdienu ir dēvēt par krāsnī ceptām kartupeļu pusītēm ar visu miziņu. Kartupeļu pusītes pirms likšanas cepeškrāsnī parasti vēl apkaisa ar bekona gabaliņiem, lociņiem un rīvētu sieru. Izceptas pasniedz kopā ar uzkodu mērci.

Ēdiena vēsture ir visai nesena – pirmo reizi ar šādu nosaukumu kartupeļi pasniegti 1974. gadā amerikāņu kafejnīcā T.G.I. Friday's. Taču recepte ir tik vienkārša, ka jābrīnās, ka amerikāņi par nacionālo vērtību to nav nosaukuši jau agrāk. Katrā ziņā – šī ir maltīte, kuru baudīt regulāri, jo karsti cepti kartupeļi nenoliedzami ir garšīgi!

Viena no leģendām apvītākajām amerikāņu kūkām ir tieši sarkanā samta kūka (Red velvet cake). Tā ir pagatavota no sarkana biskvīta un krēmsiera glazūras kārtām (pēc šīs receptes to pagatavot vari pamēģināt pats). Spilgti sarkanā krāsa panākta, biskvītam pievienojot biešu sulu vai sarkano krāsvielu, bet tās noturību cepšanas laikā nodrošina pievienotais kakao. Interesanto garšas noti receptes izstrādātāji panākuši ar paniņām un etiķi – pirmajā mirklī visai neticamu savienojumu.

Kūkas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta pirmajā pusē, kad tā sākta pasniegt Ņujorkas slavenajā Waldorf-Astoria viesnīcā, taču kulinārie pētnieki norāda, ka sarkanā samta gatavošana aizsākusies pirms viesnīcas restorāna, Amerikas dienvidu štatos. Kūka straujo popularitāti iemantojusi 30. gados, kad Teksasas kompānija Adams Extract sākusi tirgot sarkano pārtikas krāsvielu un citus konditorejā izmantotus ekstraktus, pie reklāmas plakātiem pievienojot noplēšamas receptes lapiņas.

Gambo (Gumbo) sautējums ir viens no Luiziānas štata lepnumiem. Šis gardais ēdiens tiek asociēts ar Ņūorleānas pilsētu, un visai pamatoti, jo katrs, kas uz turieni dodas, sagaida, ka restorānā tiks pasniegts pats gardākais gambo pasaulē. Sātīgais sautējums tiek gatavots no baltās miltu mērces, okras, gaļas, jūras veltēm, zaļās paprikas, selerijas un rīsiem.

Gambo sautējums sevī apvieno franču, spāņu un afrikāņu virtuves elementus. Pirmo reizi gambo recepte parādījusies ASV 19. gadsimta pašā sākumā, bet gadsimta vidū jau iekļauta dažādās pavārgrāmatās. 20. gadsimta 70. gados ASV Senāta kafejnīcā gambo iekļauts ēdienkartē par godu Luiziānas senatoram Allenam Ellenderam un tas joprojām ir Luiziānas štata oficiālais ēdiens.

Šķiet, Dienvidu štati ASV izceļas ar īpaši gardu kūku cepšanu. Lūk, vēl viens šedevrs, kas būtu kaut reizi mūžā jānobauda – Kolibri vārdā nosaukta torte (Hummingbird cake)! Tā ir garšvielām bagāta kūka, kuras biskvīts tiek gatavots no miltiem, banāniem, ananasiem, pekanriekstiem un vaniļas. Biskvīts rezultātā ir patīkami mitrs un irdens, bet to papildina krēmsiera glazūra, kas apziesta kūkai apkārt un pievienota arī starp divām biskvīta daļām.

Šis ēdiens ir samērā nesens un to izstrādājuši žurnāla "Southern Living" kulināri. Pirmo reizi recepte izdevumā nodrukāta 1978. gadā. Tad arī sākās tās garšīgie panākumi – tā ieguva labākās kūkas titulu kādā Kentuki konkursā. Kolibri kūka joprojām ir viena no visu laiku populārākajām žurnāla receptēm un katra dienvidu štatu mājsaimniece tās recepti zina no galvas.

Amerikāņu ēdienu tops nebūtu pilnīgs, ja tajā nebūtu pieminēti hamburgeri. Ne velti šis ēdiens asociējas tieši ar šo nāciju, jo ātro ēstuvju ķēdes arī pie mums ienākušas tieši no ASV. Kas tad īsti ir hamburgers? Starp divām apaļas maizes pusītēm izkārtots liellopa maltās gaļas plācenis (iepriekš kārtīgi apcepts), kuram pa virsu saliktas salātu lapas, tomātu šķēles, sīpolu ripiņas un mērce. Mirklī, kad hamburgeram tiek pievienota siera šķēle, tas jau kļūst par čīzburgeru.

Kāpēc hamburgers būtu jānogaršo kaut reizi dzīvē? Pirmkārt jau, to ir visai viegli ēst. Otrkārt, kvalitatīvi pagatavotam burgeram sastāvā esošā gaļa ir debešķīgi garda. Bet pats jaukākais – plaukstas izmēra maltīte kārtīgi pabaro. Par to, kurš tad bijis pirmais, kas izgudrojis vispazīstamāko fast-food maltīti, skaidru liecību nav. ASV kongress uzskata, ka tas bijis dāņu imigrants Luiss Lassens 1900. gadā. Taču atzinību sātīgā maltīte ieguva 1904. gada Seintluisas Pasaules tirgū, kad izdevums "New York Tribune" hamburgeru nodēvējis par "uzlecoša ēdienu tirgotāja inovāciju".

Raksta tapšanā izmantota informācija no Southernliving.com, Usda.gov un grāmatām "American Food by the Decades" (Sherri Machlin), "The Oxford Companion to American Food and Drink" (Andrew Smith) un "Encyclopedia of American Food and Drink" (John Mariani).