Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Runā, ka viena bilde atsverot tūkstoš vārdu. Bet ziniet, kas atsver tūkstoš bildes? Viena kotlete. Es to varu bildēt un filmēt un stāstīt Hemingveja cienīgus stāstus par to, bet nekas nelīdzināsies sulīgam, smaržīgam, viegli kraukšķīgam, saldskābu un citu pazīstamu un nepazīstamu garšu pārpilnam kumosam mutē. Sajutāt? Es sajutu. Un atgriezos Tokijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viss notika tepat restorānā Vecrīgā, kur Japānas vēstniecība rīkoja Japānas ēdienu gatavošanas un baudīšanas pasākumu. Vienā virtuvē rosījās gan vēstniecības japānis Čiharu Notoja, gan mūsu pašu Mārtiņš Sirmais, kurš tagad ir kronēts par japāņu virtuves labas gribas vēstnieku. Es, savukārt, tiku kronēts par labas ēstgribas vēstnieku.

Sākās pasākums ar lielu katlu, kas klusu virmoja uz plīts vēstnieka un pavāru uzrunu pavadījumā. Tajā mūs nepacietīgi gaidīja sēņu tēja. Sākumā es domāju, ka Mārtiņš pajokoja, taču, apskatījies programmā, sapratu, ka viss ir pa īstam. Tiešām sēņu tēja. Tai klāt pievienots mazs sēņu pīrādziņš, ko līdz pēdējam brīdim es uzskatīju par kanēļmaizīti. Klasiska, maza kanēļmaizīte, tāda, kādas parasti cep krustmātes, pie kurām ciemos brauc reizi gadā.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Droši vien visi gardēži zina to multeni ar žurku un franču ēdieniem. Tieši tāpat es sajutos, iemalkojot sēņu tēju. Es tiku aizrauts pāri puspasaulei uz pērnajā vasarā sakarsušo mazo viesnīcas restorāniņu Tokijā. Tur man laimējās būt, jo kopā ar kolēģi Uldi tikām aizsūtīti reportēt olimpiādes jaunumus. Un šajā restorāniņā katru rītu trīs nedēļu garumā mūs sagaidīja kaut kas, kas ļoti atgādināja šo Mārtiņa gatavoto sēņu tēju. Sākumā mēs vispār nesapratām, kas tas ir un kā to ēd, bet jau pēc pāris dienām es nevarēju sagaidīt, kad atkal tikšu brokastīs. Tā garša vilina.

Mārtiņa sēņu tēja garšo tieši tā, kā tas izklausās – sēņu buljons ar tēju. Un tieši tāpat kā tā modernā kafija ar apelsīnu sulu – lai cik dīvaina izklausītos kombinācija, garša ir atpazīstama, saprotama un baudāma. Klāt vēl tas pīrādziņš un jūties vienlaicīgi gan Tokijā, gan pie tās krustmātes.

Tālāk seko neliels šovs ar uguņošanu. Mārtiņš ir izlicis garā rindā mazas reņģītes un sāk tās dedzināt. Pēkšņi visi klātesošie saskrien ap galdu un sāk filmēt un baudīt. Turp vilina ne tikai gruzdošās reņģu ādiņas, bet arī gaisā uzsprāgusī smarža.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Es absolūti neesmu reņģu un tamlīdzīgu zvēru ēdājs, bet pēkšņi man arī gribas pēc iespējas ātrāk saņemt savu porciju. Klāt šim "reņģu brilē" ir skābā krējuma un mārrutku pika, gurķis un vēl kaut kas, ko es neatpazīstu. Ieraugot šo aprakstu ēdienkartē, es nekad tādu neizvēlētos. Tās nav mani uzrunājošas garšu kombinācijas, it īpaši jau tā reņģe. Bet pagaršojot es sapratu Mārtiņa teikto – apdedzināšana nav tikai šova elements, tā noņem reņģei… reņģīgumu. To dīvaino, mazliet skābo, mazliet aso garšu, kas mani vienmēr atturējusi. Un šāda sojas mērcē marinēta, apdedzināta reņģe ir lieliska uzkoda.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Pēc tam seko japāņa uznāciens. Abi pavāri samainās vietām, pārkrāmē savas mantas, savus katlus un savus nažus.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Japānas čalim ir skaisti naži. Un zižļi. Uz dēlīša viņš izliek arī vairākus zižļu pārus. Tie, protams, izrādās ir lieli irbuļi ēdienu apgrozīšanai pannā.

Tad seko rīsu mazgāšana. Manās piezīmēs ir rakstīts "rīsus mazgā cītīgāk nekā es traukus". Nekomentēšu. Tad rīsi nonāk katlā, kur pavada lielāko vakara daļu.

Šefpavārs ir šefpavāriem netipiski kluss. Bet japāņiem tas ir visai tipiski. Tikai pa brīdim viņš nedzirdami kaut ko pasaka tulkotājām. Pieklusināto rosīšanos pa virtuvi ik pa laikam iztraucē tikai kāds Aivara jautājums vai komentārs. Viņam vienmēr ir ko teikt.

Katliņā sildās eļļa un uz dēlīša ar tiem smalkajiem nažiem tiek griezti vistas gabaliņi. Tos apviļā visādos labumos – es tiešām neesmu īstais cilvēks, kas saprot, kā notiek ēdienu gatavošana – un pēc kāda brīža gabaliņi tiek likti karstajā eļļā. Es paspēju vien nobrīnīties, cik elegants un mazsprakšķošs ir šis process, kad gaiss jau sāk pildīties ar to brīnišķīgo fritēto vistiņu smaržu.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Un atkal man galvā ir tā multene un tā zibenīgā teleportācija uz Šibujas šķērsieliņām dienā pēc olimpiādes noslēguma. Tur kādā miniatūrā ēstuvītē Uldis atrada vistu fritētavu. Tās smarža mūs ilgi vajāja.

Pie svaigi gatavotās vistas diemžēl netieku, taču mums tiek izdalītas kastītes līdzņemšanai, kurā ir visi šodien japāņa gatavotie labumi.

Nu ir kārta pienākusi rīsiem. Uz dēlīša tiek izklātas tās jūraszāļu lapas un pavārs ķeras pie rīsu "plācenīšu" rullēšanas. Tas izskatās pēc suši gatavošanas un mēs visi sarosāmies, jo šo vienu japāņu virtuves lietu mēs pazīstam. Tomēr tas nav tas. Tas ir onigiri. Vienkārši rīsu bumbiņas ar mazu sezama sēklu šķipsniņu.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Es tur biju klāt, savām acīm redzēju un visu procesu bildēju – tur nebija nekāda maģiskā soļa. Uzvāra, samīca, dod ēst, bet es nekādi nesaprotu, kā vienkārši vārītu rīsu piciņa var garšot tik labi. Kur tādas var dabūt? Kāpēc tādas netirgo uz ielas?

Tālāk seko okoyami... oyokami... okomayika... oko-nomi-yaki. Okonomiyaki. Cukini pankūka ar bekonu. Es kaut ko līdzīgu esmu cepis, kad "mājās nav nekā ko ēst". Ar kaut ko līdzīgu es domāju ceptus cukīni. Šeit, protams, tas viss ir glauni, skaisti un eleganti. Un smaržīgi. Šis varētu būt viens no tiem ēdieniem, kuru var izmantot, lai ar japāņu virtuvi iepazīstinātu savu aizspriedumainos, konservatīvos draugus, kas atsakās ēst "tās jēlās zivis". Okonomiyaki ir latvietim ļoti saprotams ēdiens - dārzeņu un gaļas "plācenis", turklāt tas viss tiek pārliets ar majonēzi. Izklausās burtiski pēc rudens pusdienām laukos.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Starp pašu plāceni un majonēzi vēl tiek uzklāta īpašā okonomiyaki mērce, kas sastāv no vienkārši kopā sajauktām, arī labi saprotamām sastāvdaļām - kečupa, persiku ievārījuma, vorčesteras mērces un austeru mērces. Viss no pudelītēm, nav pašam nekas jāveido, tikai jāsajauc kopā. Un šī ir tā mērce, kas mani vēlreiz aizveda atpakaļ uz Tokiju.

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Blakus tai "buljona tējai", marinētajam ingveram, rīsu bļodiņai un jūraszālēm mums brokastīs dažreiz deva kotleti, kas bija aplieta ar šādu mērci. Arī šī ir garša, pie kuras gribas atgriezties vēl un vēl.

Vislabāk, protams, tā garšo kopā ar atmiņām par Tokiju. Vai es jau teicu, ka es biju Tokijā? Es biju Tokijā. Tas bija brīnišķīgi. Es gribu atgriezties. Vai vismaz sagaršot. Vai Rīgā ir japāņu restorāni? Es gribu šo plāceni un tos rīsus, un to mērci, un to vistu, un arī to sēņu tēju. Kur to var dabūt? Kurš kurjers to piegādā?

Aizgāju uz Vecrīgu un nonācu Tokijā
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Seko Tasty arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Japāna Mārtiņš Sirmais
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form