17.gadsimtā dzima muižnieku aizraušanās ar alus brūvēšanu
Mūsdienu Latvijas teritorijā 17.gadsimtā, it sevišķi Daugavas krastos, palielinājās tirdzniecības apjomi, kā arī rezultātā pieauga iedzīvotāju skaits, veidojās muižas un paplašinājās zemnieku saimniecības. 17.gadsimts tiek uzskatīts arī par alus ziedu laiku. Tolaik alus bija iecienīts dzēriens gan strādniekiem, gan ceļiniekiem, gan kungiem un sievietēm. Šajā laikā alus bija viens no populārākajiem dzērieniem visā Eiropā, tā brūvēšana pārdošanai bija muižnieku privilēģija - muižās tika algoti aldari, kuri pārzināja alus tapšanas procesu. Gandrīz katrā Vidzemes muižā bez alus brūža bija arī alus izejvielas – iesala rija. Tieši šajā laikā radās daudzas izcilas alus receptes, tās izstrādāja muižu aldari un pavisam nedaudzas no tām saglabājušās pat līdz mūsdienām. Protams, arī zemnieki darināja alu, tomēr lai to pārdotu krogos, bija jāmaksā muižai muita. Cik zināms, Latvijā alus darīšanā aktīvi piedalījās arī sievietes.
Dzima muižnieku aizraušanās ar alus darīšanu
Vēstures avoti liecina, ka tolaik alus garšojis īpaši labi un gatavots ar lielu rūpību, pēc slepenām receptēm. Lielvārdes alus meistars Uldis Vērsis atzīst, ka arī viņa pārstāvētā alus darītava sākusi brūvēt amatnieku alu Lielvārde, izpētot 17.gs. alus brūvēšanas tradīcijas Latvijā. Tas ir nepasterizēts alus, kas atšķiras no mums ierastajiem lāgera aliem ar izcilajām īpašībām - izteiktāku garšu, aromātu un biezāku struktūru. Alus meistars: "Latvijā 17.gadsimtā muižas alus meistara darbs kļuva par īpašu godu. Aldari apmainījās ar alus darīšanas zināšanām no tuvām un tālām zemēm un pilnveidoja iesala darīšanas un alus brūvēšanas prasmes. Tolaik tika brūvēti eila veida alus, kas mūsdienās ir retums. Šī alus darīšanas izkopšana bija viens no iemesliem, kāpēc šo gadsimtu dēvē par alus ziedu laikiem – laiku, kad Latvijā dzima aizraušanās ar alu un azarts sasniegt izcilu alus garšu."
Viņš norāda, ka atšķirībā no mūsdienās populārā lāgera alus, eila brūvēšanā tiek izmantots augšējās raudzēšanas raugs. Rūgšanas procesā augšējās fermentācijas raugs nevis nogrimst, bet paceļas šķidruma virspusē, un tā ietekmē alus iegūst izteiksmīgāku garšu un aromātu.
Katram alus darītājam sava unikālā recepte
Vēsturnieks un grāmatas "Zviedru laiki Vidzemē" autors Ainārs Radovics zina stāstīt, ka iesals 17.gadsimtā ticis vārīts ar karstiem akmeņiem, jo nebija piemērotu metāla trauku, bet līdz gatavībai tika noraudzēts ozolkoka mucās. Tikai 19.gadsimtā alus darīšanā sāka izmantot arī metāla traukus. Tā radās Baltijai raksturīgais "akmens alus", ko lietoja līdz pat 19. gs. beigām. Arī dzēra alu no koka kausiem. "Latvijā alu darīja arī sievietes, kas nav raksturīgs citām valstīm. Katram alus darītājam bija sava unikālā recepte, kura no citiem ļaudīm tika turēta lielā slepenībā. Alus tika darīts no miežiem, tas gadu simtos nav mainījies. Alum rūgtumam pievienoja apiņus, tos 17.gadsimtā Latvijā speciāli sāka kultivēt, lai izmantotu alus darīšanā."
Svētkos drīkstēja izdzert 8 mucas alus
17.gadsimtā valdīja stingri zemes likumi, kas bija jāievēro - bija noteikts pat tas, cik kurpju pāru un apģērba kārtu drīkst piederēt zemniekam. Arī alus patēriņš bija stingri reglamentēts. 1671. gadā noteica, ka zemnieku kāzas drīkst ilgt 2 dienas, tajās var ielūgt 16 pārus viesu un atļauts izdzert 8 mucas alus un 4 stopus brandavīna. Latvijā alu tirgot tolaik drīkstēja tikai muižnieki. "Prasmīgākie zemnieki arī alu pārdeva, samaksājot muižai muitu. Nereti zemnieki pārkāpa likumu un paši tirgoja alu," stāsta vēsturnieks. Vēstures avotos saglabājies arī kāds interesants fakts: "Alu tirgojis arī Cēsu mācītājs Vēbers, kurš šim nolūkam bija atvēris krogu nabagu mājā pie baznīcas. Pilsētas īpašnieks grāfs Uksenšerna mācītāju par to iesūdzēja tiesā, kur viņš 1688. gadā zaudēja prāvu, jo tiesa atzina, ka krogs turēts bez muižas īpašnieka atļaujas un bez tam mācītājam nemaz nepieklājoties turēt krogu," zina Ainārs Radovics.
