Apceļojot Rīgas 'ūķus': Kafejnīca Āgenskalnā ar sirma kunga foto tējas tasē skatlogā
Foto: ShadyRiga

Tā kā mēs esam aizņemtas jaunas dāmas, atkal jau mēnesi nevarējām atrast laiku ūķa apmeklējumam. Taču kādu vakaru bija īpaši silts un jauks laiks, kurā ar riteņiem aizvizināties piedzīvojumos. Tā kā internetus pēdējās nedēļās ir pāršalkušas ziņas, ka sievietes, redz, var būt vainīgas pie nelāgām lietām, kas ar viņām notiek, jo ir "nepareizi" apģērbušās un "nepareizi" uzvedas, pirms došanās piedomājām, lai mūsu izskats būtu maksimāli tikumīgs. Izrādās, ka tas bija pareizi darīts arī no higiēnas skatpunkta, jo ir vietas, uz kurām ejot, tīri instinktīvi vēlies būt nosegts no galvas līdz kājām, jo nav ne jausmas, kas uz šīm virsmām ir bijis iepriekš.

Jau iepriekšējoreiz sākotnēji devāmies uz pašu pamanīto un arī dārgo lasītāju ieteikto būdiņkafejnīcu pie Āgenskalna tirgus, kuras logā ir tējas tase, uz kuras ir kāda sirma kunga fotoportreja. Toreiz tur bija slēgtais vakars un mūs iekšā neielaida. Šodien izmēģinājām savu laimi vēlreiz un viss izdevās – iekšā tikām, bet tāpat mūs tur neviens īpaši negaidīja. Tiesa, šovakar neviens tur diemžēl arī nedejoja.

Iesākumam labprāt nocitēsim mūsu lasītājas Annas komentāru pie viena no iepriekšējiem rakstiem, jo tas diezgan veiksmīgi aptver šī ūķa būtību:

Viskrutākais Āgenskalna ūķis ir turpat blakus starp tām atslēgu un džinsu būdiņām. Vienā no tām ir bārs bez nosaukuma, kura logu rotā tasītes attēls ar sirma kunga seju. Iekšā pie bāra stāv tieši šis kungs, "interjera suvenīru" blīvums telpā ir tuvu maksimumam un apmeklētāji smērē desmaizes no paši savām līdzpaņemtām sastāvdaļām, ir manītas arī kundzes dejojam.

Atrašanās vieta: pie Āgenskalna tirgus, viena no būdiņām ielas malā.

Cenas: 100 g mokas/2,30 eiro

Īss apraksts: lai arī šodien bāram durvis visu laiku bija vaļā, tāpēc tam teorētiski būtu jāvēdinās, pirmais "sveiciens" ienākot bija diezgan neizturama un sastāvējusies smaka. Raksturot neiespējami, apmēram tāda ir jūtama katrā ūķī, tikai simtreiz mazākā koncentrācijā. Šī smaka galvenokārt sastāv no putekļiem, nevēdinātām telpām un alkohola, kā arī zināmām higiēnas problēmām. Tādēļ arī izvēlējāmies galdiņu pie durvīm (īstenībā pārējie galdiņi arī bija aizņemti), taču cerības bija veltas – gaiss šajā kafejnīcā stāvēja kā stāvējis un nekustējās ārā pa durvīm. Uz galdiņa bija vāzē ieliktas skujas un lasīšanai nolikti pieci vienādi "Supernetto" reklāmas bukleti, Aņa izlasīja visus piecus.

Kā jau mūsu acīgā lasītāja savā komentārā ir atzīmējusi, telpas iekārtojums ir ļoti blīvs un unikāls. Pie sienām nav nevienas brīvas vietas, jo tās no vienas vietas ir nokārtas ar dažādu ordeņu un nozīmīšu kolekciju (pārsvarā ar PSRS tematiku, Ļeņins un tā). Manījām arī nelielu monētu kolekciju, šī ļoti vērtīgā interjera dēļ neiztrūkstoši bija nogalināti pāris dzīvnieki – pie sienām karājās izbāzta mežacūkas un brieža galva. Šīs kafejnīcas jauninājums gan bija mežacūkas mākslīgie zobi. Pie sienām arī pāris ragi, un uz vieniem bija uzdurts rotaļu sunītis, kuru agrāk par uzlīmēm+naudu varēja iegādāties "Narvesenā". Visi plauktiņi un vietas ir nokrautas ar mīkstajām mantiņām, suvenīriem, lietām, dažādiem dzīvē nepieciešamiem priekšmetiem. Tur varētu sēdēt stundām un pētīt daudzos objektus, iespaids patiesībā ir diezgan neaprakstāms. Ārprātā jocīgi un daudzi "interjera suvenīri" ir neatņemama ūķu sastāvdaļa, taču šeit pirmoreiz tos redzējām tik milzīgā daudzumā – šajā vietā viss iepriekš redzētais un justais simtkāršojās. Ā, diskobumbas nebija. Televizora arī nē. Toties bija disko gaismas strūklaka.

Kad ienācām bārā, aiz letes neviens nestāvēja, bet redzējām, ka visi galdiņi ir aizņemti (to tur ir kādi pieci) un pie viena sēž uz tases redzamais sirmais kungs. Celties viņš īpaši nesteidzās, kādu brīdi skatījās uz mums neticībā, ka tiešām šeit paliksim. Tomēr pēc pārdomu brīža aizgāja aiz letes un mūs apkalpoja. Alkohola izvēle ir diezgan plaša. Var dabūt arī kafiju, aizdomīga paskata ķiploku grauzdiņus, trīs veidus šokolādes un pāris citas uzkodas. Ir arī kādi pāris ledusskapji, kur tiek turētas alus pudeles, taču arī šeit novērojām pēdējā laikā ļoti izplatītu tendenci – ledusskapji ir vienkārši butaforijas, kas rada ilūziju par dzēriena temperatūru, jo… nu, ledusskapji ir izslēgti. Elektrība tomēr jātaupa.

Atmosfēra: tā kā tur smird, tad uzturēties ilgi tur ir gandrīz neiespējami. Bet pie visa laikam pierod, mēs nodomājām, skatoties uz daudzajiem apmeklētājiem.

Apmeklētāji: ļoti kolorīti. Kāda četru cilvēku kompānija, kas savā nodabā runājās, tostarp par Baltkrievijas armiju. Pie mūsu blakusgaldiņa sēdēja kāds pusmūža vīrietis un uz austiņām klausījās kasešu pleijeri. Viņš neko nedzēra, ne ar vienu nerunāja, tikai sēdēja, klausījās mūziku un skatījās sienā. Ja neticat, vienā no attēliem redzams šis vīrietis – precīzāk, viņa roka un pleijeris. Pie šī paša galdiņa sēdēja sirmais kungs (īpašnieks), bet abi neuzturēja pilnīgi nekādu komunikāciju. Īpašnieks arī tikai sēdēja un skatījās tālumā (un mūsu virzienā, tāpēc šādā uzraudzībā neko īsti nejaudājām nofotografēt). Jāatzīmē gan, ka nevienu mūsu klātbūtne tur neizbrīnīja, nekādu īpašo uzmanību neizpelnījāmies. Vien tad, kad cēlāmies un gājām prom, viņi Aņai norādīja, ka kaut kas izbiris no somas. Tātad laipni ar.

Īpašie notikumi: protams, nav nekāds noslēpums, ka visi mūsu apmeklētie ūķi pārsvarā atrodas krievvalodīgo iedzīvotāju varā. Arī šis nebija izņēmums, pilnīgi visi runāja tikai krieviski. Nu tas jau nekas pats par sevi, taču, kad Aņa latviešu valodā pasūtīja dzērienu, īpašnieks laikam īsti nesaprata, tāpēc Aņa pateica "sto gram", nu un viss notika. Taču turpmākie mēģinājumi čalot latviski un pasūtīt dzērienu saņēma nelabvēlīgā tonī paustu atbildi: "Eta russkij bar." Iepriekš nezinājām, ka pastāv šāds sadalījums, likās visi cilvēki kā cilvēki un bāri kā bāri, kāda starpība russkij vai nē, galvenais, lai maksā, bet laikam tā ne vienmēr ir. Pēc tam Līva mācījās no Aņas kļūdām un pa taisno pasūtīja dzērienu krievu valodā. Vienīgā reize, kad mums tiešā tekstā tika pavēstīts par līdzīgu sadalījumu pēc tautībām, bija bārā "4 promiles" (vai kāds zina, kā sokas ar "4 promiļu" pārdošanu?), kurā bārmene mūs mēģināja aizsūtīt uz netālu esošo "latiškij bar". Apsēdušās pie galdiņa, konstatējām, ka Aņai moka ir ielieta stikla svečturī – nu ir tādi mazi trauciņi, kas izskatās pēc glāzēm un tiek pārdoti ar tajā ielietu sveci. Sveces un parafīna palieku gan tur nebija, tā kā viss labi: galvenais, ka priekšmets funkcionāls.

Vērtējums: ūķu ūķis, ļoti autentiska un īpaša pieredze. Teiksim tā, parastu ūķi varētu salīdzināt ar etiķi, bet šī kafejnīca bez nosaukuma tad būtu etiķa esence.

Source

ShadyRiga
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form