Devos meklēt ieeju. Ilgi nebija jāmeklē, atvēru smagnējās stiklmetāla durvis un devos iekšā. Šī iestāde jau pašā sākumā vēstīja, ka te kaut kam ir jābūt, un tā arī bija.

Priekštelpā, pa kreisi uzrīkots dežuranta/apsarga postenis, iekšā pensijas vecuma Borodačs, uz loga kaut kādas apsardzes firmas uzlīme. Domāju, ka šis piesiesies par to, ka neesmu vietējais, bet, iespējams, pieticīgās algas motivēts, čalis turpināja darīt neko.

Jau ienākot telpās, degunā iecirtās tāds izteikti vecišķu telpu aromāts, kas mijās ar ēdiena smaržu. Sapratu, ka esmu īstajā vietā, un devos virzienā, kur smakas kļuva uzmācīgi stiprākas, vai vienkāršāk sakot, pa kreisi.

Pa ceļam, pametot skatu uz aizmuguri, pamanīju arī mākslas darbu. Attēlots kaskadieris, kuram neizdevās ar lidojošu zirgu pārlēkt pūču baram (iespējams, čali notrieca lidojošā pūce, skatīt bildi zemāk).

Nosaukumu ēdnīcai nekur neredzēju, vienīgais uzraksts, kas bija tās tuvumā, bija uz paklāja pie durvīm. Klausīju paklājam un devos iekšā.

Pirmajā momentā gribēju apgriezties un iet ārā, jo domāju, ka tomēr neatnācu uz īsto vietu. Likās, ka esmu kaut kādā dzīvoklī. Vecas kundzes dzīvoklī, kas ir arī vācēja, bet pat priekš vācējas galdu bija par daudz, tāpēc turpināju doties uz priekšu.

Tātad vispirms jātiek cauri telpai ar galdiem, tad telpas vidusdaļā gandrīz, pavisam nejauš, nepareizi nogriežoties, izdevās apmeklēt ēdnīcas virtuvi. Man pretī nāca pāraudzis panks, kurš izskatījās tā, it kā būtu pabeidzis šo institūtu un nolēmis palikt strādāt ēdnīcā, piekrītot daļu algas saņemt graudā.

Viņš aicināja doties vēl dziļāk, jo pusdienas jau tiek gatavotas. Pēc pāris skaļajiem pseidopanka “Lūdzu, lūdzu, nāciet” devos uz norādīto vietu.

Telpā, kurā pasūta ēdienu, izveidota tāda kā bāra lete, aiz tās dzērieni un bārs izrotāts ar mirgojošām lampiņām. Telpā bija pustumsa, jo logi šeit bija izveidoti no krāsainām vitrāžām (žēl, ka nesanāca bildes uztaisīt, bija daudz ziņkārīgu acu, kas mani pētīja, jo neesmu jau vietējais).

Ēdienkarte nebija ļoti liela, bet pietiekama. Pārsteidza tas, ka iestāde bija padomājusi par īpašo dienas piedāvājumu. Dienā, kad ierados, īpašais ēdiens bija cepta līdakas fileja, kuru vietējiem laipni piedāvāja apēst uz parāda (ja gadījumā nav līdzi paņēmies maks vai, kā bija šoreiz, – nestrādā karšu lasītājs).

Kā bieži ir pierādījies, šādās ēstuvēs jāņem kaut kas, kas nav īpašais piedāvājums, jo tas visprecīzāk ataino ēstuves būtību. Pasūtīju vistas girosu ar vārītiem kartupeļiem un noskalošanai paņēmu kefīru. Samaksāju apaļus 4 eiro un devos uz “vecās kundzes zonu", lai gaidītu savu ēdamo.

Tagad dažos vārdos par vietu, kur apsēdos un gaidīju savu pārtiku. Kā jau nojaušat, nekā spīdoša šeit nebija. Interjers vairāk atgādināja vecu mēbeļu ūtrupi, kur pieejamās preces nebija īpaši populāras un pieprasītas. Visu telpu rotāja istabas augi – salikti visur, kur nav bijis slinkums. Viss jau labi, tikai reizi pa reizei tos vajag aplaistīt, lai tie neizskatās pēc mēsliem. Uz galdiem ziedu podiņi – arī manāmi noguruši…

Daži galdi izskatījās kā nočiepti no kādas āra kafenes, daži krēsli pie galdiem – nozagti no Rundāles pils. Tas pats bija novērojams arī telpu apgaismes noformējumā. Pie dažiem galdiem bija vienkārši atstiepti pāris dīvāni – no sērijas "jūties kā mājās, vecais dīvānā pirdēj!"

Īpaša, altāra cienīga, vieta bija atvēlēta nazīšu un dakšiņu traukam, kurā dienas laikā nez cik daudzi apgrābstījuši ēdaminstrumentus, līdz paņēmuši sev tīkamos. Virs šī altāra, pie sienas piestiprināti zvaigžņu vārti, kas nomaskēti kā spogulis īpaši garam Porziņģim.

Punktu manām asiņojošajām acīm pielika paklājs, nē, tas nebija uz sienas, tas bija uz grīdas, taču liekās, ka tas tur atradies no ēkas nodošanas ekspluatācijā laikiem. Jā, vēl kā odziņa visai atmosfērai, bija "Vecā ratiņa" tipa mūzika un jautri smiekli no virtuves puses!

Īsāk sakot, ja gribas normālu kafejnīcas atmosfēru, tad labāk palikt telpā ar vitrāžas logiem, taču, ja gribi izbaudīt autentiski nenosakāmu interjeru, tad laipni lūgti gaišajā “vecās kundzes” telpā!

Ēdienu gaidīju kādas 10-15 minūtes. Pozitīvi bija tas, ka ēdienu pienes klāt. To darīja pats overaged panks. Manā priekšā tika nolikts šķīvis, uz kura haotiski izmētāti kāpostu salāti, palieli burkānu kubi un zem girosa šķēles paslēpti vārīti kartupeļi.

Jāsaka kā ir – izskats nebija apetīti raisošs, un tā substance uz girosa vairāk atgādināja strutas nevis mērci. Patika svaigi grieztas dilles, kas patīkami smaržoja. Gaļa bija vietām nedaudz par daudz piecepināta (lasi, apdegusi), kartupeļi ierasti pļurīgi ūdeņainie. Kāpostu salāti, lai arī nevīžīgi sagriezti un izmētāti pa šķīvi, tomēr garšoja labi. Gaļa, kartupeļi un mērce jau ierasti pliekanā izpildījumā, bez garšvielām. Ēdot kartona kasti, sajūtas varētu būt līdzīgas.

Garšas uzlabošanai, uz galda bija novietoti piparu un sāls trauki. Taču tie nebija tādi trauciņi, ko pierasts redzēt kafejnīcās, tie bija milzīgi plastmasas rezervuāri ar malšanas funkciju. Ja domājat, ka ēdiens, pateicoties šiem, kļuva baudāmāks, tad nelolojiet liekas cerības – tā nebija!

Burkānu kubiņi ir vēl viens fail stāsts… Kaut ko tik savdabīgi nelāgu sen nebiju ēdis. Burkāns izskatījās vārīts, bet bija marinēts – nolādēts, kādēļ vajag marinēt burkānu, turklāt tik salkani pretīgā garšā! Burkāni sagriezti tik lielos gabalos, ka ar tiem varētu aizvietot kazino metamos kauliņus. Īsāk sakot, manām garšas kārpām tas bija nokdauns. Atdzīvināju tās ar kefīru, jo te tas, tāpat kā daudzās citās draņķīgās ēdināšanas vietās, bija lielisks.

Esam nonākuši līdz finišam. Labierīcības šeit neatrodas pašā ēstuvē, bet, izejot pa ēstuves durvīm, nogriežoties pa kreisi, pāris soļu attālumā tās atradīsiet. Atradu tīri intuitīvi.

Telpas tīras, uzkoptas, draņķīgi snaiperi nebija uzdarbojušies vai arī viņu darbību sekas bija ātri likvidētas. Tualete atstāja iespaidu, ka tur nesen bijis remonts, nekas nopietns, bet kosmētiskais varēja būt. Attiecīgi, paši saprotiet, nekādu ūber kāšu nebija. Grīdas tīrākas nekā ēstuves paklāji, tas noteikti!

Secinājums. Pilnīgs interjera autisms, smakas, noplukuši istabas augi. Ne īpaši higiēniska virtuves piederumu uzglabāšana. Draņķīgs ēdiens, garšīgs kefīrs. Īsāk sakot, ja apstākļi mani nepiespiedīs kau kā īpaši, tad otro reizi vairs neiešu tur ēst, sorry!

• 1. Mežaparks – ēstuve 'Šašliki Mangaļos'
• 2. Antonijas iela – kebabnīca 'Food Box'
• 3. Avotu ielas rajons – ēstuve Vagonu ielā 35
• 4. Ķengarags – ēstuve 'Kebab Korner'
• 5. Teika – ēstuve 'Edi'
• 6. Grīziņkalns – kebabnīca 'Al kebabs'
• 7. Jugla – ēstuve 'Grila bode'
• 8. Purvciems – mutifunkcionālā ēdnīca, bārs un svinību zāle
• 9. Ganību dambis – ēstuve 'Veronika'