Purvciems – mutifunkcionālā ēdnīca, bārs un svinību zāle
Jau vairākas reizes, vizinoties pa Braslas ielu, manu uzmanību pievērsa objekts, kurš atrodas ielas malā un izskatās kā savdabīgi vārti uz industriālo teritoriju aiz tā. Braslas iela 22 (a/b/c/dfgģē) pareizo korpusu nepiefiksēju.
Šī vieta izskatījās daudzsološi – braucot no “Dominas” puses, pirms ēkas ir vārtrūme ar milzīgiem metāla vārtiem, aiz vārtiem kārtīgs “industrial”. Ēstuves ēka – tāda izstiepta divstāvene, ar restotiem pirmā stāva logiem. Apkārt staigā kārtīgs rūpnīcas personāls ar dažāda veida uzgriežņu atslēgām kabatās un eļļu gan uz ķermeņa, gan apģērba. Strādnieku kontingents tiek atšķaidīts ar taksistiem, dažādu nozaru piegādes servisa darbiniekiem un arī pa kādam ofisa darbiniekam patrāpās.
Pozitīvais bija tas, ka pie ēkas varēja novietot auto un nebija pat jāmaksā. Ejot gar ēku līdz ieejas durvīm, var manīt, kā aiz aizkariem pirmajā stāvā darbojas virtuves apkalpojošais personāls. Tieku līdz ieejas durvīm un dodos iekšā.
Šī ir viena no tām vietām, kur, tikko ienākot, tevi sagaida tualetes aromāts, jo tā te izbūvēta uzreiz pie ieejas. Tā līdz galam nesaprotu šo telpu plānojuma fenomenu ar tualeti pie ieejas durvīm, bet īpaši galvu lauzīt arī negribējās un devos tālāk.
Ienākot zālē, pārsteidz tās izmēri – ļoti liela ēdamzāle. Pie sienas visā sienas plašumā izveidota tāda kā glezna no dekoratīvajām flīzēm (vai cita materiāla, bet izskatījās kā flīzes). Neskatoties uz telpas izmēriem, lielajiem logiem un ieslēgto apgaismojumu viss bija tāds mēreni drūms un tumšs. Iespējams, ka kopējo, drūmo noskaņu veidoja arī vecišķais interjers, kas izskatījās rūpīgi taupīts no vienlīdzības proletariāta laikiem…
Tātad, viss manāmi vecs, pelēcīgs, nobružāts. Veci galdi, pa kuriem šķīvji slidināti šurpu turpu vismaz pusgadsimtu. Vecie komforta krēsli, kas apvilkti ar kaku krāsas dermatīnu un kādreiz bijuši mīksti. Nez cik pakaļas šie krēsli ir redzējuši savā mūžā?
Lai nu kā, taču šajā ēstuvē padomāts arī par atmosfēras radīšanu. Uz galdiem vāzēs ziedi – jauki… Uzreiz siltāk ap sirdi paliek…
Stāvot rindā, ar skatienu mēģināju atrast izkārtnē pieminēto bāru, bet neizdevās… Tikai tad, kad apsēdos pie galda, pamanīju kaut ko, kas atgādināja bāru, vairāk gan sulas bāru, jo no alkohola nebija ne miņas. Nožēloju, ka nepajautāju, kad bāru atvērs.
Par ēdienu – šeit var ieķert pilnu komplektu, proti, zupu, otro un saldo. Izvēle nav milzīga, bet pietiekoša. Kartupeļi – viens veids un tā ir biezputra. Nolemts – mēģinu kartupeļu biezputru. Nezinu, vai tas no bērnības, vai tam ir kāds cits iemesls, taču man personīgi biezputra + mērce = panākumu atslēga. Tāpēc atmetu domu par kotleti vai karbonādi un skatienu pievērsu mērcēm. Pamanīju maltās gaļas mērci, bet momentā atmetu šo domu, jo pamanīju, ka maltā gaļa ir palikusi kaut kur dziļi trauka apakšā un pa virsu skaisti gozējas šķidra tauku kārta, it kā tur būtu avarējis izlietotās pārtikas eļļas tankeris. Mana izvēle apstājās pie kartupeļu biezputras, gulaša un noskalošanai – kefīrs.
Vēl viena lieta – pie kases var paņemt maizīti, taču nav knaibļu un maize jāņem ar rokām. Kārtējā pārtikas apčamdīšana, kas uzdzen vieglas trīsas. Kad pienāca mana kārta, atnesa tikko grieztu kukuli un es nolēmu paņemt maizīti. Kukulis nebija kārtīgi sagriezts un man nācās tā kārtīgi apčamdīt tuvākos 2-3 gabaliņus, lai nolauztu savējo. Neapskaužu to, kas ņems kādu no pēdējiem gabaliem.
Īsti nav, ko izplūst garos aprakstos par garšu, jo arī šeit tā ir pliekana un bezgaršīga, bez sāls un bez kripatiņas garšvielu. Nez, kā vispār viņi gatavo ēst un kāpēc cilvēki šādu mēslu ēd? Teikšu, kā ir – arī cena šim mistrojumam nav zemākā, mana porcija izmaksāja turpat 4 eiro. Nācās ķerties vismaz pie sāls, jo tas bija vienīgais trauciņš uz galda. Tad atmiņā atausa skats, kur viens no apmeklētājiem pie kases cītīgi bēra piparus mērcē – tad nodomāju, ka viņš vienkārši ir jocīgs, taču saprotu, kādēļ viņš tā rīkojās.
Gulašs bija īsta holesterīna Hirosima, daudz neatpalika no traukā redzētās maltās gaļas mērces, turklāt bezgaršīgi. Ne uz mirkli nepameta sajūta, ka gaļas gabaliņi ir samiksēti, respektīvi, svaigi, ar ne tik svaigiem. Kāpēc man tā likās? Apēdu vismaz 3-4 paprāvus gabalus, kas garšoja pavisam nesvaigi, nu tā veci un sīksti. Ja šādai garšai būtu smarža, tā smakotu pēc dienu lietotas trauku lupatas. Atceroties šo garšu, vēl šodien jānorīstās. Man patika kefīrs, un maizīte bija svaiga.
Slikto omu uzlaboja trauku nodošana virtuvē mazgāšanai. Šeit netīro trauku lenta, kas arī reāli darbojās. Tas bija mēmi autentiski.
Esam nonākuši līdz labierīcībām. Kā jau minēju sākumā, labierīcības šeit ir pie pašas ieejas. Tualetes priekštelpa sadalās divās daļās – ieeja ēdnīcā un izlietnes zona, jā, izlietne pie ieejas durvīm, kas nodalīta ar krāsotu MDF plāksni. It kā jau forši, ka var nomazgāt eļļainās rokas, pirms nolauzt maizes kumosu ēdnīcā, bet pēc mazgāšanas rokas noslaucīt neizdosies, jo dvieļu turētājs bija tik tukšs kā šīs ēstuves garšvielu trauciņi.
Labākais nāca vēlāk. Atvēru tualetes durvis, bet tur iekšā kaut kāds sīcis. Ok, nodomāju, ka aizmirsa aizslēgt durvis vai baidās slēgt, stresa nav, aizvēru un turpināju gaidīt. Nākot ārā, sīcis man stiepa pretī roku un kaut ko deva. Ieskatījos tā kārtīgāk – kabatas lukturītis… Īsti neizprotot situāciju, laipni atteicos, bet ziņkāre bija liela. Pasekoju mazajam ēdamzālē un redzēju, ka viņš lukturīti atdod kasierei, bet joprojām neiebraucu notiekošajā.
Tikai tad, kad iegāju tualetē, sapratu, kas ir kas. Tualetē nebija elektrības, un lukturītis bija paredzēts gaismas radīšanai šajā telpā. Varat iedomāties, kā tālbraucēji, kas pūsli aizturējuši vairākas stundas, strūklo pilnīgā tumsā? Vai labākajā gadījumā krēslā, ja atstāj vaļā durvis. Attiecīgi viss pārējais šajā niecīgajā telpā arī nebija kopts, pilnas miskastes, netīras sienas un grīda…
Secinājumi: gribi izbaudīt autentisku pofigu uz ēdiena garšu, noformējumu un svaigumu? Nāc šeit, paēd un priecājies! Varēsi apskatīt tiešām unikālu netīro trauku savākšanas sistēmu un apmeklēt ekstrēmāko no telpām – tualeti, pēc kuras apmeklējuma gribējās ieiet dušā.
P.S. Tā kā šobrīd visi visus baida ar jauno datu regulu, mēs negaidījām, līdz mūs sāks baidīt, sabijāmies paši un brutāli aizkrāsojām visas svešās sejas.
- 1. Mežaparks – ēstuve 'Šašliki Mangaļos'
- 2. Antonijas iela – kebabnīca 'Food Box'
- 3. Avotu ielas rajons – ēstuve Vagonu ielā 35
- 4. Ķengarags – ēstuve 'Kebab Korner'
- 5. Teika – ēstuve 'Edi'
- 6. Grīziņkalns – kebabnīca 'Al kebabs'
- 7. Jugla – ēstuve 'Grila bode'
- 8. Purvciems – mutifunkcionālā ēdnīca, bārs un svinību zāle
- 9. Ganību dambis – ēstuve 'Veronika'
