Tad nu tā, braucu es ar mašīnu pusdienās un nonācu jau pieminētajā 18 c numurā. Te ir ļoti plaša stāvvieta un mašīnu novietot nav grūti, turklāt par to nav jāmaksā. Ēdnīcas ēka tāda parasta un varētu teikt necila, taču spilgti zaļā krāsa tomēr atšķiras uz kopējā fona. Pie ēkas vienā pusē redzami koka soli un galdi, kas rūpīgi sakrauti kaudzē, – sapratu, ka vasarā te varēja mieloties ārā, putnu dziesmu pavadījumā.

Ieejas durvis būtu grūti nepamanīt vai sajaukt ar kādām citām, tās ir lielas, masīvas, tāds kārtīgs proletāriešu roku darbs. Paredzētas atvēršanai ar izteikti santehniskām rokām vai roreni, kaut gan var arī ar kāju, tikai tad no iekšpuses.

Iedomāsimies, ka esam kaut kā tikuši telpās. Nav svarīgi, kā. Pirmais, ko ieraugi, atverot ieejas durvis, ir vēl pāris durvis. Tās ir durvis uz vienu no svarīgākajām publisko ēstuvju telpām – labierīcībām! Ļoti interesants risinājums… Šī negaidītā pavērsiena ietekmē nolēmu sākt ar šīs telpas apskati. Tikai vienā acu mirklī visa mana apņemšanās bija kādam zem astes – ciet, nolādēts, tās durvis ir ciet! Atslēgu nekur nemanu, norādes tāpat, tāpēc nomazgāju rokas izlietnē, kas novietota starp М и Ж durvīm un dodos iekšā jau pa nākamajām durvīm tālākas izpētes turpināšanai!

Atverot durvis, sapratu, ka esmu nonācis tiešām interesantā vietā, ja uznāciens būtu video formātā, noteikti manus soļus pavadītu gospeļu skaņas vai kas cits, tikpat ļoti apgarots. Telpa ir liela, galdu daudz. Sienas apgleznotas ar debesīm, pļavām, ja nemaldos šur, tur slēpās arī kāds meža lopiņš. Dziļāk telpā milzīgas, kolonnas, kas ēdamzāli padarīja līdzīgu kapličai vai kādai jaunās reliģijas baznīcas telpām. Jā, un Botāniskajam dārzam ir uzradies konkurents – telpaugi visur – uz logiem, uz grīdas, pie sienām…. Nebrīnītos, ja arī WC telpās būtu paslēpts kāds istabas augs – piemēram, plaukstošs kaktuss uz skalojamās kastes.

Vienā no telpas stūriem, tuvāk ieejai/izejai, ir izvietota tāda kā bāra zona ar krāsainā metāla apdari un aukstuma vitrīnām, virs durvīm uzzīmētu salmu jumtu un jau citur sastapts caurums sienā arī bija manāms pilnā krāšņumā. Uz to brīdi, kad biju telpās, šī zona bija tukšāka par vegāna šķīvi steiku restorānā. Dzērienu izvēle plauktos arī nebija liela, ja nu kādu interesē. Kopumā – telpas tīras, nekur nekas nemētājās, kukaiņi nemigrēja, riebumu nekas neizraisīja. Vienīgi tā kulināriski vecišķā smaciņa virmoja gaisā diezgan salkani uzmācīgā veidā…

Tālāk jādodas pārtikas pasūtīšanas misijā. Lai process ritētu gludi, ir jāpaņem paplāte pirms ieejas pasūtīšanas zonā. Paplātes šeit tiešām ir aizķērušās no tiem senajiem laikiem, pretīgi zilganzaļā krāsā, vietām redzami gadu desmitos krāti skrāpējumi un noberzumi, kas papildināti, ar ēdiena atliekām aizšpaktelējot dziļākās rievas. Paņemu vienu un dodos dziļāk. Uzreiz uzmanību pievērš "open air" tipa salātu bārs un bulciņu izstāde, pagriežu galvu pa labi, izsalkušo kolonnas virzienā un redzu, ka arī pārējie ēdieni ir brīvi pieejami apšķaudei. Skumīgi šļūcu pa trasīti uz priekšu, kur mani sagaida laipna dāma ar jautājumu par manu kulināro izvēli. Papētu atvērtā tipa metāla traukus un nolemju par labu cūkas tītenim ar mērci, kā viņi to sauca – balto mērci. Piedevās kartupeļu biezputra un, aizmirsu piebilst, paņēmu arī salātus: kaut kas ar burkāniem. Kas bija interesanti, dziļāk telpā aiz pasūtīšanas zonas visā krāšņumā bija redzama virtuve, kas vairāk līdzinājās muzeja eksponātam nekā funkcionējošam mehānismam. Tāpat arī pavāres, izskatījās, ka arī viņas ir nogājušas visu ceļu kopā ar virtuves aprīkojumu, sākot no tā laika līdz mūsdienām!

Aizšļūcu pa trasīti līdz kasei un apmaksāju sevis izvēlēto pusdienu konceptu. Starp citu, šeit tikai skaidra nauda, nekādas kartes. Kopējie zaudējumi budžetā 4.20 eiro!

Viens no svarīgākajiem ekspedīcijas brīžiem ir klāt – nogaršošana. Sākšu ar to, ka ēdiens uz šķīvja izskatījās tīri ok. Smarža bija tāda kā kādreiz skolās, kad noskanēja zvans un visi devās uz ēdamzāli, kur kūpēja desmitiem mannā biezputras šķīvju ar iemestu sviestu pa vidu. Lūk! Tā bija tā smaciņa – kūstošs sviests, kas sajaucās ar sutinātas gaļas aromātu.

Pirmais, ko pamēģināju, bija kartupeļu biezputra. Jāsaka atklāti, nekas šausminošs un nekas īpašs, stipra viduvējība, ar pliekanuma piesitienu. Ļoti iepriecināja, ka uz galda bija slēgta tipa garšvielu trauciņi un varēja biezputru uzfrišināt, lai garša būtu nedaudz piesātinātāka. Otrais kumoss, kā tukla dāma šļūcot pa slīdkalniņu ūdens atrakciju parkā, kuņģī ielidoja cūkas tīteņa/rullīša paprāvais gabals. Tā pati viduvējība, tikai nedaudz spaisīgāk, respektīvi, bija izmantotas arī garšvielas. Man likās, ka tikai sāls, bet arī tas dod ēdienam patīkamākas garšas buķeti. Īstenībā man radās sajūta, ka šāda tipa ēstuvēs ēdiens tiek gatavots pēc noteikta šablona, turklāt šablons nav mainīts no tiem pašiem tālajiem padomju laikiem.

Viss bija puslīdz apmierinoši un sliktu dūšu nekas neraisīja – līdz es apēdu tik daudz biezputras, ka no vidus uzlietā baltā mērce appludināja šķīvi. Nolādēts, šis kulinārijas kroplis visu sabojāja. Tā nebija balta mērce, tas bija vienkārši taukos mirkstošs, nenosakāmas konsistences strebeklis, kurā uzglabājās gaļa, visticamāk, lai tā neizžūtu. Labi, ka bija apžuvuši burkānu/kāļu salāti, ar ko nofinišēt pusdienu piedzīvojumu. Nodzēsu tauciņu strebekļa pēcgaršu ar krietnu devu fantas, klusa atraudziņa un ceļš mani veda prom.

Rezumē – proletārieši, darba ļaudis un restorāns ir lietas, ko nevar apvienot, vismaz pagaidām un ne šādā izpildījumā. Teikšu, kā ir – nebūtu kulinārijas kropļa uzbrukums, viss būtu daudzmaz ok, pat neskatoties uz vecās skolas pavāršablonisko darba rezultātu. Ir ēstuves, kas pie līdzīgiem nosacījumiem piedāvā izdevīgāku finansiālo pusi, bet krasas atšķirības nav. Domāju, ka pēc laika vēl kādreiz ieskriešu šeit intereses pēc, lai nobaudītu ko atšķirīgu no šīs reizes apmeklējuma.

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai ziņo mums, rakstot uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams “Tašņilovkas” komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.