Vecmīlgrāvis – šašliks 'Pie Aļika'


Atrasts Rīgā II: 5 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem
Foto: Privātais arhīvs


Ar šo stāstu noteikti gribējām padalīties gan apmeklētās iestādes kolorīta dēļ, gan arī tādēļ, ka šo mums ieteica kāds lasītājs.

Kā jau nojaušat pēc virsraksta, runa būs par šašlikiem, kurus iespējams atrast Vecmilgrāvī, Atlantijas ielā 23. Tur ir ēstuve ar nosaukumu "Šašliks pie Aļika". Prātoju, kas ir Aļiks? Izklausās pēc vārda saīsinātas versijas, līdzīgi kā Aleksandrs ir Saša. Ja zinat, kāds Aļikam ir pilnais vārds, rakstiet komentāros. Lūk, te vari iepazīties ar šīs ēstuves "Facebook" lapu. Jap, arī šādām vietām, izrādās, ir sejasgrāmatas profils.

Nokļūšana un iestādes atrašana problēmas neradīja. Tiesa gan, no centra braucot, paiet diezgan ilgs laiks, līdz nonāc galapunktā. Iestāde atrodās tādā kā ražošanas ēkā, un nepārtraukti nepamet sajūta, ka kaut kur no stūra uzglūnēs meistars Toļiks (saīsinājums no vārda Anatolijs, starp citu) ar eļļainām rokām, kurās sažmiegta rorene vai kāds cits mehāniķa/santehniķa rīks.

Priecēja tas, ka pie ēkas ir auto stāvvieta, turklāt bezmaksas. Uz sienas izkārtne, kura nepārprotami paziņo par šašliku klātbūtni ēkā, un agrākos laikos par baltām dēvējamas ieejas durvis.

Dodamies iekšā un nonākam sasodīti noplukušā priekštelpā. Ejot dziļāk, var pamanīt ieejas durvis uz ēstuvi. Visa priekštelpa pilna ar kaut kādiem ziediem, kuri izskatās, ka ir mākslīgie. Tas vēl tā, jo tam var atrast izskaidrojumu – pāri ielai ir kapi. Iespējams, ziedi ir no turienes, taču ar kādu mērķi uz griestiem bija uzstiepts maskēšanās tīkls, to gan nevaru izskaidrot.

Iespaidīga ēstuve, vienaldzīgo nebūs. Šī ēstuve ir kā naftas atradnes pasaulē – lēnām izsīkst, ir palikušas vien nedaudzas šādas vietas.

Šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot jau saproti, ka būs interesanti. Un šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot, uz mirkli apsver domu mukt prom.

Ko lai saka par interjeru? Laikam jau neko, jo te tāda nemaz nav. Īstenībā telpas atgādināja pensionāra-vācēja midzeni, kur savilkts viss, ko vien penža ir varējis pacelt. Te ir, protams, galdi, te ir krēsli, te ir pat dīvāni. Kā jau dzīvoklī, tie apklāti ar sedziņām. Novietoti arī spilveni – ja nu sanāk piemesties ar ko grādīgu, te var pačučēt. Te ir arī mākslīgie ziedi un gleznas, te ir foto tapetes, kas nav vienādas un telpas dziļākajā daļā atšķiras. Te ir zīmējumi un uzlīmes. Bija pat ķieģeļu imitācijas tapetes…Ķieģeļu, Karl! Ķieģeļu! Bija arī piepūšams hokeja vārtsargs. Kādam mērķim šis kalpo, es nezinu. Telpās valdīja pustumsa un bija ieslēgta veikalos "Depo" nopērkamā, lētā disko gaisma un dažādi citi elektriski, izgaismojoši dekori.

Visdziļākajā stūrī slēpās kāds personāžs, kas savā laptopā imitēja DJ darbības, un turpat netālu pamanīju arī kamīnu. Īstenībā telpā gaiss bija tāds smakojoši mitrs – kā pagrabā. Tātad, varat iedomāties: tumšs, mitrs un nedaudz smako pēc vecuma.

Galdi ēdamzālē apklāti ar galdautiem, visi psihodēliski, rozīgi, violeti. Tie nav parasti galdauti, bet tādi kā ar polietilēna plēvi pārklāti. Protams, virsma bija nepatīkami lipīga.

Tā kā nebiju drošs, vai šeit apkalpo pie galdiņiem, devos pie cauruma sienā, kur veicu pasūtījumu. Izlēmām notestēt cūkgaļas šašliku. Viena porcija tikai ar salātiem, pārējās divas ar frī kartupeļiem. Noskalošanai – tomātu sula, kvass un alus.

Apkalpošana normāla, nu, tāda parasta, jo, saprotams, neesam taču restorānā. Katrā ziņā dāma bija laipna un nekādu starpgadījumu vai pārpratumu nebija. Iestādē var norēķināties gan ar bankas karti, gan skaidrā naudā. Mūsu gadījumā kopējā pasūtījuma summa patīkami pārsteidza - tie bija vien 20 eiro.

Kamēr gaidījām ēdienu, iepazināmies ar mūsu valsts lielākā kaimiņa popmūzikas čārtu. Ēdiena gaidīšana kopumā aizņēma kādas 30 – 40 minūtes.

Vispirms tika atnesti dzērieni, tad mērcīte, kura izskatījās un garšoja ne kā masu produkcijas paraugi. Respektīvi, likās, ka mērci viņi taisa paši. Kopā ar mērci tika atnesta tāda kā lavašveidīga maize, kura arī izskatījās kā "self made". Sākums daudzsološs, mērce tiešām bija sasodīti laba, varētu to vienkārši dzert kā sulu – pikanta, skābena, ar labu ķiploku devu. Lavašs bija ok, man personīgi pavisam nedaudz traucēja maizes taukainums. Respektīvi, tur, kur cepa maizi, bija uzlietas kaut kādas taukvielas un, kad maize atdziest, tauki it kā iesūkušies lavašā, taču, kā jau teicu, nebija ļoti traki.

Esam sagaidījuši savas porcijas. Jāsaka, ka izmērs porcijām ir tiešām labs. Izkārtojums, nu tāds… so, so. Izskatījās haotiski samests ēdiens un pa virsu visam kārtīgs pētersīļa zars. Friškas – ļoti viduvējs sniegums, respektīvi, pusfabrikāti, vārīti eļļā, viegli silti, kraukšķis pazudis, nu tā. Arī porcija bez frī bija haotiska un likās, ka pavāram, to liekot uz šķīvja, ir bijusi panikas lēkme vai aizsietas acis. Protams, pa virsu visam milzīgs pētersīļa zars.

Par garšu un konsistenci vienā vārdā – viduvēji. Jā, šašliks bija ar garšvielām/marinādi, salīdzinot ar citām ēstuvēm, tas ir labi. Tāpat, tas bija mīksts, tiešām mīksts, un nebija klāt cīpslas vai skrimšļi, kas bieži vien tiek novēroti šašlikos. Taču ir viens "bet", gaļa īsti neatgādināja šašliku, ar to es domāju grilēšanu. Gaļa vairāk bija tāda kā cepta uz pannas, nevis grilēta, nebija tā foršā dūmu aromāta. Iespējams, es kļūdos, iespējams, grils ir elektrisks, bet tādas sajūtas nu man reiz bija. Gribu vēlreiz uzteikt mērcīti, ar gaļu tā gāja kopā vēl labāk nekā ar lavašu.

Vēl viens gastroceļojums ir nonācis finiša taisnē. Kā ierasts, devos izpētīt labierīcības. Tās var atrast kāpņu telpā, kad izej no ēstuves. Šausmu filmas cienīgā apgaismojumā atrodu durvis ar attiecīgu atzīmi un dodos iekšā.

Sākumā nepamet sajūta, ka durvis ir nevis uz tualeti, bet ieeja laika mašīnā, iespējams, teleports uz kādu PSRS laika muzeju. Telpas autentiskas. Īpašnieki spītīgi nav veikuši remontu, lai saglabātu vēstures mantojumu. Fīlingu nosit pie izlietnes novietotā mūsu gadsimta ūdens uzglabāšanas tara jeb 5 litru tilpuma plastmasas pudeles. Kādam mērķim tās paredzētas, varam tikai minēt.

Telpā nekas īpaši nesmirdēja, bija sakopts (vairāk vai mazāk). Kāds bija izpaudies un apgleznojis drūmās tualetes durvis no iekšpuses. Nekas spīdošs, taču labāk nekā citur ir bijis.

Kopsavilkums


Iespaidīga ēstuve, vienaldzīgo nebūs. Šī ēstuve ir kā naftas atradnes pasaulē – lēnām izsīkst, ir palikušas vien nedaudzas šādas vietas. Bezgaumīgi un drūmi, kas rada neuzticību ēdienam, taču nav tik traki, paēst var. Visas garšas kārpiņas neapmierināsi, bet nav sliktākā vieta, kur būts, ir tīri ok.

Laba apkalpošana, tiešām laipni un bez pārpratumiem. Noslēgumā MiniMe gribēja vēl vienu lavašu, pajautājām saimniecei, vai varam nopirkt līdzi ņemšanai. Viņa iegāja virtuvē, atnesa maisiņā lavašu un vienkārši uzdāvināja to, nepaņemot naudu, tas bija tā aww...

Tags

Restorāni Rīga

Comment Form