Centrs – kafejnīca Matīsa ielā 123


Atrasts Rīgā II: 5 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem
Foto: Privātais arhīvs


Ilgi domāju, vai vajag rakstīt par šo ēstuvi. Likās, ka šeit īsti nav par ko stāstīt. Interesantāk būtu skatīties, kā žūst krāsa. Taču beigās nodomāju, pie velna, cilvēkiem jāzina arī šādas vietas!

Kā noprotat pēc virsraksta, ēstuve saucas "Matīsa 123. Jūs neticēsiet, – tā atrodās Matīsa ielā 123! Tas ir Vagonu un Matīsa ielu krustojumā.

No ārpuses nekas īpašs, noplukusi koka māja. Par ēstuves esamību paziņo izkārtne. Neskatoties uz norādi, tāpat nepamet sajūta, ka šī iestāde ir sen kā slēgta, bet, paraustot durvis, šaubas izzūd. Kafejnīca ir vaļā un varu doties iekšā.

Bieži bija sanācis braukt garām un vienmēr iedomājos, "nez kā izskatās iekšā", jo no ārpuses praktiski neko nevar saskatīt. Teikšu godīgi, biju sagatavojies uz pievemtu ūķi, kurā grādīgais ir pamatēdiens un uzkodās ķilavmaizītes ar olu, kuras pagatavotas rīta agrumā, tagad pusdienlaikā, viegli apkaltušas, mētājās uz letes netālu no "Spilvas" tomātu mērces burciņas, kurai vākā brutāli ar nazi izdurts caurums un uz burkas uzlīmēts nevīžīgs papīra gabals, ar uzrakstu "čajevije".

Taču iekšā redzētais mani pat pārsteidza. Pritona vietā ieraudzīju lauku svingeru pirts stilā ietrurētu interjeru. Proti, koka apdare, koka galdi, smagnējas koka durvis un arī bāra lete no koka. Uz grīdas mauzoleja cienīgas flīzes un netīrs paklājs. Pie sienām dažādi kantrī stila dekori – panna, tukšas pudeles u.tml.

Telpā bija viens apmeklētājs, kurš iestiprinājās ar dzērienu virs nulle grādiem. Aiz bāra letes laikam saimnieks, cik sapratu. Kad ienācu, abi uz mani skatījās ar tādu kā pārsteigumu, man pilnīgi gribējās iebļauties – "Nu, ko, negaidījāt?"

Šoreiz labierīcības nevērtēju. Ņemot vērā to, ka es biju vienīgais apmeklētājs, no manis nenolaida acis ne dzerošais viesis, ne bārmenis a.k.a. saimnieks, tāpēc necentos izdarīt liekas kustības.

Lai nu kā, devos tuvāk pie letes. Principā telpas nav lielas, no durvīm līdz letei vien pāris soļi. Pajautāju, vai var kaut ko paēst, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Ēdienkarti nekur nemanīju, taču saimnieks laipni noskaitīja pusdienu piedāvājumu.

Izvēlējos gulašu ar kartupeļu biezputru un noskalošanai paņēmu tomātu sulu. Izdzirdot cenu, sāku baidīties par rezultātu, jo jāmaksā bija tikai 3,20 eiro. Manuprāt, aizdomīgi maz. Paņēmu čeku un devos piesēst uz vienu no brīvajām vietām nelielajā ēdamzālē.

Pagāja kādas piecas minūtes, un man atnesa tomātu sulu. Kopā ar sulu atnesa arī tādu stipri padzīvojušu, nošņurkušu un lipīgu paliktni, uz kura izkārtoja arī ēdamieročus. Serviss, saprotiet!

Pagāja vēl kādas 10-15 minūtes, un ēdiens bija klāt! Uz šķīvja izskatījās pavisam neslikti, un pie sevis nodomāju, ka, iespējams, atrasta gastropērle. No ārpuses mēsls, bet iekšā zelts.

Kartupeļu biezputra laba, nebija nekādu kunkuļu vai piegaršas, tīri labi sakulta. Garšīgi kāpostu salāti, diezgan svaigi likās, taču ar to arī viss beidzās. Mērce ar gaļu… Eh, dienas vilšanās! Pliekana, bez garšvielām, šur tur cīpsliņa, nu tāds pavisam viduvējs sniegums, pat vēl sliktāk. Ja jāsaka pavisam godīgi, tad tas nemaz nebija īsts gulašs. Sākumā nopriecājos arī par bietēm. Tieši kārojās kaut ko marinētu, taču īsti nevarēja saprast, kādā substancē šīs bietes ir marinētas, jo marinādi nejutu. Arī pliekans un neizdevies pasākums. Skumji…

Šoreiz labierīcības nevērtēju. Ņemot vērā to, ka es biju vienīgais apmeklētājs, no manis nenolaida acis ne dzerošais viesis, ne bārmenis a.k.a. saimnieks, tāpēc necentos izdarīt liekas kustības.

Kopsavilkums


Nē, nu, jā, nu, ko lai saka? Jāsaka tas, ka, manuprāt, tur ēst neiet daudz cilvēku, jo tur tiešām brīnās par katru ienākošu cilvēku. Interjera ziņā ir redzēti briesmīgāki paraugi, šis pat savā ziņā bija tīri pievilcīgs. Vēl trūka nedaudz kantrī mūzikas un būtu diezgan autentiski.

Ēdiens…. ar ēdienu šeit un līdzīgās ēstuvēs bieži vien ir problēma. Brīžiem pat liekās, ka viņi nezina, ka pastāv arī tāda lieta kā garšvielas. Šeit ēdiens bija simpātiski noformēts, nu tiešām smuki uzlikts uz šķīvja, bet galvenais ir garša. Es pat neceru uz garšas un izskata apvienojumu, dodiet vismaz garšu, bet šie spītīgi kultivē kulināro autismu un turpina kaut kādā pārsteidzošā veidā eksistēt. Jā, un nobeigumā – apkalpošana bija laba, atnesa ēdienu pie galda, trauki nebija pašam jāstūķē kādā sienas caurumā.

Tags

Restorāni Rīga

Comment Form