Šobrīd visā Apvienotajā Karalistē notiek pavāru sacensības, kas aizsāk Elizabetes II valdīšanas Platīna jubilejas svinības. Pavāri sacenšas par labāko pudiņa recepti. Uzvarētājs iegūs nacionāla mēroga slavu, un viņa pudiņš tiks pasniegts karalienes valdīšanas jubilejas pusdienās.
Viņas majestātei gan šobrīd pudiņi, jādomā, nav prātā – raizes sagādā gan mīļākais dēls Endrū, kurš tiek apsūdzēts nopietnos noziegumos, gan mazdēls Harijs, kurš sit savu karalisko kāju pie zemes Amerikā, gan premjerministrs Boriss, kurš ierauts skandālā par darba ballīšu rīkošanu laikā, kad Anglijā valdīja stingrs "lokdauns". Karalienes valdīšanas jubilejas gadā šie kungi nudien pamanījušies brangi sabojāt "nacionālā pudiņa" garšu.
Bet – šovam jāturpinās, jubilejas svinības ir sākušās, un to kulminācija būs 2.-5.jūnijā, kad Lielbritānijā visi svinēs četras dienas pēc kārtas. Tad arī paziņos pudiņu konkursa uzvarētāju. Konkursā var piedalīties ikviens Lielbritānijas pilsonis, sākot no astoņu gadu vecuma. "Platīna pudiņa" receptei ir tikai daži nosacījumi: pudiņam jābūt desertam, tam jābūt garšīgam, ikvienam viegli pagatavojamam mājās, un tādam, kas ir cienīgs, lai to pasniegtu karalienei. Un vēl pudiņa pamatā jābūt kādam personiskam stāstam, kas saistās ar ģimeni vai karalieni.
Kas zina, vai pudiņa receptes stāsts būs tikpat veiksmīgs. Britiem to pudiņu ir tik daudz, ka liekas – ko gan jaunu vēl iespējams izdomāt?
Pudiņš patiesi ir viens no visgrūtāk saprotamajiem britu ēdieniem. Sākot jau ar to, ka pudiņi ir visvisādi – sāļi, saldi, cepti, gatavoti ūdens peldē, tvaicēti... Kas tik viņiem nav pudiņš – viss viņiem ir pudiņš!
Sāļie pudiņi, kas piederas pie kārtīgām, sirsnīgām pusdienām vai vakariņām ir, piemēram, slavenais Jorkšīras pudiņš (teju neatņemama sastāvdaļa svētdienas lielajās vakariņās – Sunday roast, svētdienas cepeša vakariņas - skat. titulattēlu); melnais pudiņš (black pudding), citiem vārdiem sakot, asisnsesas pudiņš; steika un nieru pudiņš, nieru pudiņš. Svešzemniekiem īpaši nieru pudiņi parasti liekas diezgan baisa padarīšana – pabriesmīgas krāsas masa tvaicētā mīklā, kurš tādu ēd? Bet, pirms šausmināmies, jāatceras, ka mums tak arī ir gan asinsdesa, gan tie paši zirņi ar speķi, gan vēl dažs labs ēdiens, kas ne visiem ārzemniekiem liekas riskēšanas vērts.
Saldie pudiņi arī ir vesela mistērija. Sākot jau ar nosaukumu. Ja briti ielūdz uzēst kādu pudiņu, tas var būt jebkas – saldējums, braunija kūka, šokolāde ar māršmeloviem – faktiski jebkurš saldais. Lieta tāda, ka par pudiņu viņi principā sauc jebkuru saldo ēdienu. Savukārt tad, kad runa ir par saldo pudiņu, tas vienmēr tiks nosaukts vārdā – lipīgais jeb sāļās karameles pudiņš, rīsu pudiņš, maizes pudiņš utt.
Izrādās, šai pudiņu lietai, tāpat kā ļoti daudz kam Apvienotajā Karalistē, vēsture sniedzas britu klasu sistēmā. Par pudiņiem agrāk dēvēja vienkāršus laucinieciskus, mājās ceptus saldos darinājumu, ko ēda tikai zemāko klašu pārstāvji. Savukārt smalkajā desertu vārdā tika dēvēti saldēdieni, kas bija augstāko klašu pārstāvju cienīgi – šokolādes muss, šampanieša želeja un talīdzīgi smalkumi.
Mūsdienās, protams, deserti tiek saukti par desertiem, bet arī pudiņa nosaukums, domājot kaut ko saldu, tiek lietots. Pudiņš no zemāko klašu ēdiena sen jau kļuvis vienkārši par nacionālu ēdienu visdžādākajos izpildījumos, un pudiņa nosaukumu ēdienkartē atradīsiet kā vienkāršos ceļmalas krogos a la "Pie baltā gubja", tā smalkos restorānos.
Šis viss ir mulsinši, piekrītu! Britus nevar izprast, tāpat kā viņu pudiņu sistēmu, nudien. Bet tajā mistrērijā ir kaut kas sasodīti pievilcīgs un intrigējošs.
Un vēl kāds jautājums pudiņu sakarā man nedod miera. Kas būtu mūsu "nacionālais pudiņš" – tas ir, mūsu nacionālā, tautas pavāru konkursa objekts? Medus kūka? Lauku kūka? Kūku konkursi pie mums ir gana populāri. Bet varbūt tie būtu pīrādziņi? Vai kaut kas cits?
Kā jums liekas – kas ir mūsu nacionālais "karaliskais" ēdiens, kura labākā versija būtu pelnījusi nokļūt uz karalienes šķīvja?
