Daudz gaļas, daudz alus: kā Ziemassvētku mielasts mūsdienās atšķiras no sendienām
Foto: Shutterstock

Ziemassvētki daudziem asociējas ar kārtīgu izēšanos. Pieturoties pie zināmajām tradīcijām, uz galda tiek meklēta vieta deviņiem vai 12 ēdieniem, uz plīts sildīts karstvīns un notiek knakstīšanās pie piparkūku šķīvja, taču – vai arī mūsu senči Ziemassvētkus svinēja tāpat? Par šo un citiem jautājumiem eksperti diskutēja Latvijas Universitātes (LU) rīkotajā Zinātnes kafejnīcā, kas bija veltīta Ziemassvētku mielasta tēmai.

LU Vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne, runājot par sendienām un pievēršoties laika posmam līdz 19. gadsimta vidum, par kuru zināms nav tik daudz, uzsvēra – katram laika posmam un vietai bijuši nedaudz atšķirīgi pārtikas produkti. "Ap 9., 10. gadsimtu mums ir pašas pirmās rokas dzirnavas, maizes krāsnis un raudzētā maize, kuru sāk cept." Viņa skaidro, ka jau kopš seniem laikiem Latvijā cilvēki ēda zirņus un pupas, bet augstvērīgkie produkti visu acīs bija gaļa un zivis. Sākotnēji tā bija medījumu gaļa, bet pēc tam – mājlopu gaļa, stāsta Pīgozne, piebilstot, ka pārtikā izmantoti arī zirgi.

"Interesanti, ka līdz pat apmēram 18. gadsimtam pienu pārtikā cilvēki lietoja ļoti maz, kas galvenokārt bija tādēļ, ka govis piena ziņā bija mazproduktīvas," teic Pīgozne, piebilstot, ka šī iemesla dēļ tādi produkti kā rūgušpiens, biezpiens un krējums pārtika tika vairāk izmantoti no 19. gadsimta. Savukārt galvenais produkts, kas panāca to, ka latvieši vairs necieš badu, bija kartupeļi.

"Ikdienas ēdiens nav dienišķā maize, tie ir vārīti graudi vai putra," skaidro Pīgozne. "Pie svētku ēdieniem pieder gaļa, desas, plāceņi – bieži vien bez rauga arī cepti, siers, maize, alus. Visu iemīļotie pīrāgi svētku cienastā ienāk tik no 19. gadsimta." Viņa stāsta, ka alus ir galvenais apreibinošais dzēriens jau tūkstošiem gadu – gan medalus, gan apiņu alus.

Savukārt, runājot par Ziemassvētkiem, vēsturniece teic, ka sendienās viss ēdiens gada laikā, atzīmējot citus svētkus, vēl nebija beidzies – tā patiesībā ir diezgan daudz. "Tie ticējumi, kas mums visiem ir labi zināmi – ka Ziemassvētkos uz galda jābūt deviņiem ēdieniem, visticamāk, nav ļoti seni. Man kā vēsturniecei vairāki gadsimti ir salīdzinoši nesen – 100, 200, 300 gadi varbūt."

Pīgozne uzsver, ka līdz pat 19. gadsimta beigām biežāk Ziemassvētkos ēd vārītu gaļu. Atsaucoties uz materiālu no 16. gadsimta, viņa secina, ka latvieši Ziemassvētkus svinēja īstenā zemnieku gaumē, kas nebija iespējami bez alus dzeršanas. Bet galvenie senākie Ziemassvētku ēdieni ir koča jeb ķūķis (kā to pagatavot, lasi šeit), cūkas galva – arī puse vai auss un taukšķētie zirņi, zirņi ar speķi (recepti atradīsi šeit).

Vēsturnieces iesākto tēmu diskusijā turpināja LU veselības centra "Vivendi" un Rīgas Dzemdību nama uztura speciāliste Lienes Sondore, runājot par Ziemassvētku mielastiem laikmetu griežos. Taču svētkos svarīgi ne tikai tas, ko liekam galdā, bet arī – kā no galda pēcāk piecelties. Runājot par pārēšanos, Sondore skaidro, ka veselīgu Ziemassvētku tēmai cilvēki ir pievērsušies aptuveni 50 gadus, varbūt arī 25. "Es neatceros, ka savā bērnībā pie galdiem visi būtu pārēdušies. Tāda pārpilnība ar pārtiku, kāda ir pieejama šobrīd dažā labā ģimenē, nekad nav bijusi." Savukārt par tradicionālajiem deviņiem ēdieniem Sondore teic, ka tas nav jāuztver burtiski, jo arī piparkūkās, salātos un cepetī ir ļoti daudz sastāvdaļu.

Viņa stāsta, ka, tuvojoties Ziemassvētkiem, pacienti reizēm sūdzas – nevarēšu ēst pelēkos zirņus, jo ir pākšaugu nepanesamība, pūšas vēders un pēcāk ir smaga sajūta. "Ja tu esi nolēmis visu gadu neēst pelēkos zirņus, vispār nekādus pākšaugus un pēkšņi saēsties tos Ziemassvētku vakarā, mums visiem ir zināms rezultāts – būs gāzes, vēdera pūšanās, diskomforts un sabojāts vakars. Saviem pacientiem es saku – jāsāk trenēties jau septembrī. Gatavojam, ēdam ar mēru un ēdam visa gada garumā, lai nebūtu smaguma sajūta." Sondore stāsta, ka veģetāra, vegāniska uztura piekritēji ēd zirņus ar dārzeņiem, un šo variantu var pārņemt cilvēki, kuriem tiešām pūšas vēders – nekombinēt augu valsts olbaltumvielas un dzīvnieku valsts olbaltumvielām.

Sondore teic, ka ikviens, kurš ēd piparkūkas, ir kaut ko aizņēmies no sendienām, jo to pirmsākumi sniedzas tālā vēsturē. Kādreiz bija pat amats – piparkūku cepējs, kuru parasti ieņēma vīrieši. "Piparkūkas cepa mūki, pārdeva pie baznīcām un aptiekās tāpēc, ka klāt bija daudz garšvielu – pipari, krustnagliņas, ingvers – un uzskatīja, ka tas palīdz uzlabot gremošanas trakta darbību."

"Galvenais – nepārspīlēt ar ekstrām uz mielastu galda," uzsver Sondore. "Ziemassvētki ir garšīgi, vienkārši kopā būšanas svētki." Uztura speciāliste iesaka gatavot gudri un ar prātu, cept piparkūkas, rotāt tās, būt kopā un aktīviem, bet neapēst Ziemassvētkus.

Tags

Ziemassvētki Tradicionālā latviešu virtuve Piparkūkas

Comment Form