Pesto ir viena no pasaulē pazīstamākajām itāļu virtuves mērcēm. Tā ir izteikti aromātiska, ar tikai tai raksturīgu garšu buķeti un iespējām variēt ar sastāvdaļām pēc sirds patikas. Starp daudzajiem pesto veidiem kā vispazīstamākais dominē tieši bazilika pesto. Cik sen pasaule pazīst tieši šo mērces veidu?
Tasty.lv turpina rakstu sēriju par dažādu ēdienu vēsturi. Tā kā pavasaris ir tik tikko sācies, šoreiz par šim gadalaikam piestāvošo mērci – bazilika pesto.
Tiek lēsts, ka pirmās pesto līdzīgās mērces gatavojuši jau senie romieši. Par pesto dzimteni tiek uzskatīta Dženova, Ligūrijas reģiona galvaspilsēta Itālijas ziemeļos. Pesto priekštece bijusi "agliata" mērce, kuras pagatavošanā izmantoti ķiploki un valrieksti, divas no bazilika pesto sastāvdaļām.
Bazilika pesto – atklājums pēc vairākiem gadsimtiem
Lai gan pesto ar Dženovu tiek saistīts jau no 15. gadsimta vidus, bazilika pesto, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, radies vien 19. gadsimtā, kad mērces recepti publicējis gastronoms Džovanni Batista Rato. 1863. gadā publicētajā receptē "Dženovas pesto" kulinārijas speciālists rakstījis, ka pesto pagatavošanai nepieciešama ķiploka daiviņa, baziliks (ja tā trūkst, tad izmanto majorānu vai pētersīļus), sarīvēts Holandes un Parmezāna siers, ko sajauc ar ciedru riekstiem un visu saspaida piestā. Receptē pieminēts arī sviests, kuru pesto pievieno mazliet, lai veidotos vienmērīga masa. Pēc tam, kad sastāvdaļas sasmalcinātas, klāt lej augstas kvalitātes olīveļļu.
Tā kā Ligūrijā audzis visaromātiskākais un kvalitatīvākais baziliks, bazilika pesto tiek uzskatīts par šī reģiona lepnumu. Paši dženovieši bazilika pesto sauc par mērci pastai, lazanjai un "troffie", kas ir kartupeļu klimpiņu gnoki paveids. Kulinārijas eksperti gan vairākkārt atzinuši, ka ir grūti atrast divus vienādus bazilika pesto pašā Ligūrijā, jo katrai ģimenei ir sava metode, kā pagatavot gardo mērci. Tāda arī esot tās būtība – ar sastāvdaļām katrs variē, kā vēlas, izmantojot vairāk vai mazāk ķiploku, riekstu, bazilika, siera vai olīveļļas. Tāpat nav stingri noteikts, ka pesto obligāti jāizmanto tikai ciedru rieksti, jo Džovanni Batistas Rato receptē arī pieminēti valrieksti.
Slava pateicoties Otrajam pasaules karam
Bazilika pesto savu slavas gājienu sāka gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara, kad cilvēku migrācija uzņēmusi lielus apjomus. Te paši itāļi aizceļojuši uz ASV, te Itālijā ilgstoši uzturējušies britu un citu valstu karavīri. Tā sācies arī pesto ceļojums – slavenās mērces cienītāji par to sākuši runāt un interesēties, un tā mērce izpelnījusies ne tikai šefpavāru, bet arī mājas kulināru simpātijas.
Piemēram, izdevums "The Washington Post" jau 1935. gadā rakstījis, ka, esot Ligūrijā, obligāti jānobauda zupa minestrone ar pesto. Dažus gadus vēlāk, 1944. gadā, "The New York Times" raksta par jaunumiem ēdienos un piemin Dženovas pesto – tumši zaļo mērci, kas jāpievieno spageti. Bet visfundamentālākais lēciens pretī slavas brīžiem pienācis brīdī, kad rūpnieciski ražotu pesto 90. gadu sākumā sācis reklamēt dziedātājs Frenks Sinatra. Viņš sev kā dāvanu 75. dzimšanas dienā sagādājis veselu itāļu produktu līniju.
Bazilika pesto aizvien turpina savu uzvaras gājienu. Ne velti arī garšu cienītāji tepat Latvijā ar nepacietību gaida brīdi, kad pašu izaudzētās bazilika lapiņas varēs pārvērst krēmīgajā mērcē.
Raksta tapšanā izmantota informācija no Foodtimeline.org, Itchefs-gvci.com, Eatdrinkfilms.com un Anna Del Conte grāmata "Gastronomy of Italy".
