Viss sākās 1999. gadā Šveicē, kad Cīrihes ministrs Džordžs Spīlmens, būdams neredzīgs, nolēma atvērt restorānu, kurā strādā cilvēki ar redzes traucējumiem. Sākumā apmeklētājiem piedāvāja nobaudīt ēdienu ar aizsietām acīm. Vēlāk atklāja, ka ēst pilnīgi tumšā telpā ir vēl aizraujošāk. Tagad vakariņas tumsā ēd ASV, Austrālijā, Francijā, Anglijā, Lietuvā, Maskavā un citur. Jau divus gadus – arī Rīgā. Kāpēc gan nepamēģināt?
Spēles noteikumi
Restorānā "Olīve" mūs sagaida kā dārgus viesus, iepazīstina ar ēdienkarti un izskaidro spēles noteikumus. Pagaidām tas notiek gaismā. Viss ir vienkārši: izslēgt mobilos tālruņus, noņemt pulksteņus, kas tumsā spīd, nelietot nekāda veida gaismas ķermeņus!
"Mani sauc Ingars. Ja rodas problēmas, tūdaļ sauciet. Gaismā pie mums nenotiek nekas, vienīgi norēķināšanās pie kases. Ak, jā, arī tualetē deg gaisma, vajadzības gadījumā es jūs uz turieni aizvedīšu. Pa tumsu, protams," paskaidro oficiants, pavārs un restorāna īpašnieks vienā personā – Ingars Kalnieks.
"Saķersimies vilcieniņā! Uzlieciet no aizmugures rokas cits citam uz pleciem, un droši sekojiet man!" dod rīkojumu Ingars. Katra galdiņa kompāniju viņš ieved telpā atsevišķi.
Man aiz muguras aizveras biezais aizkars, un es vairs neko neredzu. Ne vismazāko gaismas stariņu! Mēs trijatā līkumojam pa lielu telpu, nekam nepieskardamies. Kaut kur netālu dzirdama balsu murdoņa, smiekli, ik pa mirklim kaut kas iešķindas. Man šķiet, ka mēs ejam ilgi. Un it kā pa apli. Virzieni jau sen sajukuši. Bez Ingara mums no šejienes ārā neizkļūt! Beidzot esam klāt!
"Tas ir jūsu galdiņš. Dakšiņa pa kreisi, nazis pa labi, deserta karote priekšā. Glāze iepretī nazim. Atradāt? Ja kaut ko vajag, sauciet mani!"
Viss gandrīz kā parastā restorānā, taču man nāk smiekli. Jo – es NEKO NEREDZU! Nu, pilnīgi neko... Naktī parasti var saskatīt debesis, varbūt kādu zvaigzni, atblāzmu no tālumā braucošas automašīnas. Šeit nav pat nojausmas par gaismu. Ja nu vienīgi Ingara briļļu uguntiņas, kas brīžiem iemirdzas kaut kur tālumā. Taču vairāk es viņu jūtu pēc vēja plūsmas, ko viņš rada, ejot garām. Interesanti gan, parasti es neko tādu nejūtu, kad oficiants iet garām!
Kad Ingars ir prom (vismaz man tā šķiet, jo viņš vairs nerunā!), sākam apgūt jauno teritoriju. Jā, dakšiņa, nazis, glāze... Nezin kādēļ visu laiku nāk smiekli. Spurdzieni, skaļāki vai klusāki, atskan arī no blakus galdiņiem. Dīvaini, bet ir jārunā skaļāk nekā parasti. Tātad ausis saistītas ar acīm?
Pasnaikstos pa labi un pa kreisi. Vismaz rokas stiepiena attālumā nevienu nevaru sataustīt.
Draudzene palaiž rokas!
"Ai!" šis spiedziens atskan sevišķi skaļi. Protams, tā esmu es! Anita, mana draudzene, taustoties apkārt, ir pieskārusies manam vaigam. Atkal jauna smieklu lēkme. Par laimi, mēs tādas te neesam vienīgās, jautrība valda visapkārt.
Pēc balss pazīstu, ka tuvojas Ingars. Viņš nāk, jau iztālēm runādams. Varu iedomāties, kāda būtu reakcija, ja viņš pienāktu no aizmugures un klusi ierunātos mums pie pašas auss!
Vispirms otrais, tad deserts. Dzērienus var pasūtīt atsevišķi. Ēdiens ir ļoti garšīgs, tomēr tumsā garšas sajūta šķiet it kā deformēta. Tik pazīstamas garšas un smaržas, es to noteikti esmu ēdusi, tikai... kas tas ir?!
Pirms katra nākamā kumosa uz labu laimi bakstu ar dakšiņu šķīvi. Kaut ko tur vienmēr atrodu, tikai retu reizi iebāžu mutē tukšu dakšiņu.
"Noslauki muti, tev pētersīlis pielipis labajam lūpu kaktiņam," Anita mani pabrīdina.
Jau ķeru pēc salvetes, bet atkal salīkstu smieklos: interesanti gan, kā viņa to pētersīli te saskatītu! Garastāvoklis ir lielisks, nāk prātā visādas blēņas. Piemēram, ko Ingars teiktu, ja mēs abas palīstu zem galda un paslēptos? Vai viņš ar savām nakts redzamības brillēm mūs tur uzreiz pamanītu? Vai ja mēs pielavītos pie kaimiņu galdiņa un nočieptu viņiem gaļas gabalu no šķīvja? Vai iekniebtu kādai kundzei, lai viņa metas virsū blakussēdētājam un nozvetē viņu ar somiņu? Vai nofilmētu šo realitātes šovu infrasarkano – vai kādu tur – staru gaismā? Vai varam būt droši, ka mūs te tiešām nefilmē? Skati būtu lieliski! Ingars gan apbalvo, ka nē, bet ko var zināt...
Rodas ideja rīkot randiņus tumsā: atsevišķi ieved meiteni un puisi, ļauj viņiem kopā paēst, parunāties, un tad... ieslēdz gaismu!
Man pēkšņi ļoti gribas uzzināt, kādā krāsā šajā telpā ir sienas. Un kādas izskatās mūsu salvetes, galdauts? Parasti, sēžot kafejnīcā, es tam nepiešķiru nekādu uzmanību, bet te... Jautājam Ingaram, bet viņš atbild: "Uzminiet!"
Manuprāt, galdauts ir sarkans, bet salvetes baltas. Anitai ir cits variants. Kad vakariņas galā, Ingars ienes sveces un ļauj apmierināt mūsu ziņkārību. Neuzminējām, te viss ir balts!
Redzīgs vai neredzīgs?
Eiropas pilsētās visi oficianti, kas strādā tumšajos restorānos, esot neredzīgi vai arī ar daļējiem redzes traucējumiem. Mēģinājumi pieņemt darbā cilvēkus ar labu redzi beigušies ar neveiksmi, jo pie tumsas nepieradušos darbiniekus drīz vien sākot mākt grūtsirdība, daži esot saslimuši pat ar depresiju. Savukārt neredzīgie esot ļoti laimīgi, ja viņiem ir iespēja strādāt tik interesantu darbu.
Ingars savā restorānā "Olīve" vakariņas tumsā rīko tikai vienreiz nedēļā, pa trešdienām (iepriekš noteikti jāpiesakās.) Viņš atzīst, ka katru dienu stundām ilgi dzīvoties pa tumsu tiešām būtu grūti, kaut arī viņš lieto nakts redzamības brilles. Diemžēl pieņemt darbā tikai neredzīgus cilvēkus būtu pārāk sarežģīti un dārgi. Berlīnē tādā pat restorānā, piemēram, katrs oficiants apkalpojot tikai vienu galdiņu.
"Cilvēki, manuprāt, tumsā izturas citādi nekā ierastajā vidē, gaismā. Viņi atraisās, jokojas, smejas par neko, zaudē augstprātību un vairs nav iestērķelēti un manierīgi kā citos restorānos reizēm novērots. Visomulīgāk un brīvāk tumsā jūtas bērni. Neatceros, ka kādam te būtu uznākusi baiļu lēkme no tumsas," stāsta Ingars. "Turklāt cilvēki šeit var arī izbaudīt, kā pasaulē jūtas neredzīgi cilvēki."
Tāds bija mūsu mazais piedzīvojums – naktī un tumsā... Sen nebiju tik ļoti smējusies. Un laikam beidzot tā īsti sapratu: cik tomēr laimīgi esam mēs, redzīgie...