"Esmu padomju laika bērns, un padomju laikā produktu pieejamība bija visai ierobežota, tāpēc, ja gribēji garšīgi paēst, nācās vien apgūt virtuves noslēpumus. Garšīgi ēdieni tapa burtiski ne no kā, jo pieejami bija tikai pamatprodukti, kuriem reizēm pievienojās kāda deficīta prece, piemēram, konservēti zaļie zirnīši vai vītināta desa. Gatavot mīlošo sieviešu Bībele bija Antoņinas Masiļūnes pavārgrāmatas un "Garšīgi un veselīgi ēdieni", labākās receptes tika ar bijību nodotas no vienas saimnieces otrai.
Kūpinātas vistas un ananasu salāti, krabju gaļas salāti un kārtainie salāti ar vārītu desu skaitījās šiks un kulinārā izvirtība. Jebkura sevi cienoša saimniece prata uzcept vēja kūkas un uzkult majonēzi, uzburt svētku cepeti no nesaprotamas cūkas liemeņa daļas. Karbonādes (ar vai bez majonēzes restītes) un rasols tika celti galdā tikai svētkos, ikdienai atstājot dažādās variācijās pagatavotus kartupeļus, bietes, kāpostus, burkānus un, ja izdevās dabūt, tad gaļu un zivi, lietā tika laisti arī zivju konservi un "tušonka". Pārsvarā ēdiena pagatavošanai tika izmantotas visai sportiska izskata zilkājainas, kārnas vistas, buljona kaulu izlase, kurai bija klāt kāds kriksis gaļas, no kura tad varēja pagatavot vai nu pildītās pankūkas, buljona pīrādziņus vai kādu sautējumu, trekna cūkgaļa, no zivīm – heks, svaigas brētliņas, karpas. Dažādu variāciju piena zupas un biezputras. Protams, arī dārza un meža veltes, kuras bija pieejamas tikai sezonā.
Mans mīlas stāsts sakās apmēram astoņu gadu vecumā – ar pankūkām un smilšu mīklas cepumiem. Sviestmaižu pagatavošanu nepieminu, jo to prot jebkurš. Kad biju piededzinājusi pāris cepumu pannas un atēdusies pankūkas, sapratu, ka "stāvēšana pie plīts" mani sāk ievilkt. Dažādoju savu ēdienkarti ar pieejamo dārzeņu salātiem, ceptiem kartupeļiem un melleņu ķīseli ar klimpām. Un tad skolas darbmācības, sakās "kukinēšanas" stundas. Un viss! Es pazudu "ar visu galvu". Protams, sākotnēji manas gatavošanas prasmes aprobežojās ar dažādiem salātiem, karstajām maizēm, ne pārāk sarežģītiem cepumiem, krāsnī ceptu vistu un befstroganovu, kurš bija jāsutina stundām ilgi, lai gaļa kļūtu mīksta. Pamazām prasmju sarakstam pievienojās kēksi, tortes un kūkas, dažādas bulciņas un pīrādziņi, pāris sautējumi un skābeņu zupa, karbonāde un krāsnī cepti dārzeņi...
Sākās juku laiki ar taloniem, rindām un produktu piegādes traucējumiem. Un tad!!! Latvijas veikalos sāka parādīties tādi produkti, par kādiem es, aiz dzelzs priekškara izaudzis bērns, biju lasījusi vien grāmatās! Visādā veidā sašķērēta gaļa, tā, lai nekas nav jāatdala ar ķirurga precizitāti, bet, ja tev pēc receptes vajag fileju, tu pērc fileju, ja vajag lāpstiņu, tad pērc lāpstiņu, ja vajag vistas krūtiņu, tad vari to dabūt. Ziemā dabūjamo dārzeņu sortiments paplašinājās no kartupeļiem, bietēm, burkāniem un kāpostiem uz to, ko mēs šobrīd redzam veikalos. Banāni, kivi, avokado un mango vairs nebija eksotika. Veikalos parādījās garšvielas un dažādas mērces, kuru nosaukumi bija atmiņā palikuši no Džeralda Darela darbiem, kuros viņš sniedza detalizētus aprakstus par savas māmiņas pavārmākslu un grieķu virtuvi.
Biju iegājusi gatavošanas azartā, un nu jau tika izmēģināta viena recepte pēc otras. Tad krita pēdējais bastions – es sāku konservēt. Gatavoju ar prieku, burkoju visu, kas burkojams, ar baudu šķirstīju recepšu žurnālus un pavārgrāmatas, meklējot kādu interesantu recepti, ar kuru pārsteigt savu vīru un mūsu draugus. Tika iegādāti dažādi virtuves palīgi, kuri stipri atviegloja gatavošanas procesu – virtuves kombains, visādi mikseri, dažādas rīves, maizes mašīna, utt. Kad piedzima bērni, man nācās sevi mazliet ierobežot, atsakoties no pikantiem ēdieniem un dažiem produktiem, kuri varētu izsaukt alerģiju. Tas bija beigu sākums.
TAS nenotika vienā dienā, bet pamazām, palēnām starp mani un virtuvi iestājās zināms atsalums. Ēdienkarte tika pakārtota bērnu vajadzībām, piemērojot to viņu gaumei un prasībām. Pirmās no virtuves izpeldēja zivis – kalmāru, astoņkāju, mīdiju un garneļu pavadībā. Tad no manis atvadījās brokoļi, baklažāni un kabači. Tiem sekoja dažas zupas un sautējumi. Virtuvē sāka dominēt ātri pagatavojami, bet vēl joprojām veselīgi ēdieni. "Kā restorānā," norūca mana mamma, redzot, kā es gatavoju. Svaigs ēdiens katrā ēdienreizē, tā – ja! Un rutīna ņēma virsroku – plaukti piepildījās ar pupiņu, tomātu un gatavo mērču burkām, pašceptos cepumus un bulciņas nomainīja veikalā nopērkamās, gardo paštaisīto cūkgaļas un liellopa gaļas sautējumu vietā nāca ātri pagatavojamā maltā gaļa, atkal parādījās cīsiņi un pelmeņi.
Paštaisītajiem konserviem vairs nepietika ne spēka, ne iedvesmas. Katru reizi, izlemjot par plauktu papildināšanu ar ātri pagatavojamajiem produktiem, nodomāju: "Tas tikai uz laiku, drīz es atkal gatavošu malā atliktos ēdienus un izmēģināšu jaunas receptes." Vēl joprojām ar baudu šķirstīju žurnālus un pavārgrāmatas, interesanto recepšu lapaspuses iezīmējot ar līmlapiņām. Laiks gāja, bet mana kaislība tā arī neatdzima. Šobrīd, kad bērni jau lieli un es atkal varētu gatavot to, kas patīk un interesē tieši mani, man vairs nav iekāriena. Nav palīdzējušas ne jaunas virtuves mēbeles, ne klāt nākušie virtuves palīgi, ne aicinoši mājošās līmlapiņas, kuras raugās no žurnāliem un pavārgrāmatām. Mēs ar virtuvi esam kļuvušas par "ilgi laulātu pāri", kuriem dzirkstelīte it kā vēl ir, bet īstas kaisles uzkurināšanai vajadzētu kādu degmaisījumu.
Šobrīd esmu šī degmaisījuma meklējumos, jo jūtu – ir vēl potenciāls! Ir jābūt kaut kam, kas liks man un virtuvei atkalapvienoties! Stāvēt pie kūpošiem katliem, smaržojot garaiņus, lai noteiktu, kādas garšvielas vēl jāpievieno. Rullēt mīklu, lai izveidotu pīrādziņus ar interesantu pildījumu vai īpatnējas smalkmaizītes. Medīt vajadzīgās sastāvdaļas, lai izmēģinātu jaunu pildītās zivs recepti. Klapēt gaļu, lai pagatavotu sen negatavotos pildītos liellopa gaļas rullīšus. Sapildīt un tomātu sulā ar rozmarīnu sasautēt kalmārus. Uztaisīt eksotiskus desertus. Es jūtu, ka to gribu, bet nezinu, vai man to vajag.
Iespējams, ka šī grēksūdze uzrunās kādu saimnieci, kura vēl nav pakļāvusies rutīnas valgiem, bet ir tuvu tam. Nepadodies rutīnas saldajam vilinājumam! Mēģini ik pa laikam atdzīvināt savu kaislību uz gatavošanu. Labāk šad un tad, kad šķiet – viss, virtuve ir tikai pienākums, mazliet atlaist to pienākuma apziņu un aizstāt "siltu un veselīgu ēdienu" ar kādu sviestmaizi, veikalā pirktu picu vai pusfabrikātu, pasūtīt ēdienu uz mājām vai aiziet kaut uz "Makdonaldu". Es, no savām šodienas pozīcijām raugoties, varu teikt, ka tas ilgtermiņā būs labāk visiem! Sargājiet savu mīlestību! Lai arī tā ir tikai mīlestība pret gatavošanu."
Un par ko domā tu savā virtuvē? Pastāsti to mums, rakstot uz receptes@delfi.lv. Gaidīsim!
