"Mēs visu laiku palīdzam viens otram. Tad, kad man vajag izcept kūkām sagataves, eju pie tēta. Tāpat – ko viņš nemāk, es palīdzu, un otrādi. Bet noteikti tētis ar mammu par saldumu gatavošanu man ļoti daudz iemācījuši. Es šajā visā procesā esmu kopš bērnības. Mammai ar tēti bija konditoreja "Vecais našķis", kas atradās pie mums pagrabiņā, un, kad mammai bija jāpalaiž atvaļinājumā apkopējas, tad es sāku palīdzēt mazgāt grīdas un traukus, vēlāk jau arī sāku stāvēt aiz letes. Būtībā tagadējais "Kūku namiņš" man atnāca pēc gadiem trīsdesmit, kad sapratu, ka saldumu radīšana man ārkārtīgi patīk," stāsta Māra.
Arī Mārai visādi dzīvē gājis, līdz viņa nonākusi līdz iemīļotajai konditorejai, kurā ciemos ierodas ne tikai liepājnieki, bet no tuvākām un tālākām pilsētām, pat no Rīgas. "Es pirms tam piecus gadus strādāju slimnīcas uzņemšanas nodaļā par reģistratori, un tad pasaulē nāca mans trešais bērniņš, kuram diemžēl atklāja autismu. Tas bija ļoti smags posms, visa dzīve sagriezās kājām gaisā un domāju – bet ko darīt tālāk. Nakts dežūras vairs nevarēju strādāt, man bija jādomā kaut kas savs. Un radās doma pasniegt saldumu meistarklases. Bija telpas, nekas nebija papildus jāīrē, es sāku ieguldīt naudu savā īpašumā. Visu, ko par kūkām nopelnīju, ieguldīju savā virtuvē, savā studijā, kur es vadu meistarklases. Un palēnām viss aizgāja ļoti labi. Varēju pavadīt laiku ar saviem bērniem. Tā kā strādāju mājās, tad mani bērni bija blakus. Nekas nenāca viegli, bet ar kaut kādu svētību tas biznesiņš aizgāja. Vienīgi pēc tam parādījās mūs visus mokošais Covid-19 vilnis un meistarklases vadīt vairs nevarēju. Bet pasūtījumu ziņā tiešām nekas nav mainījies, cilvēki ir fantastiski, viņi svin savas ģimenes lokā un bērnu dzimšanas dienas neatsakās svinēt. Nepasūta vairs piecus-sešus kilogramus smagas kūkas, bet divu kilogramu kūciņas gan. Esmu novērojusi, ka pieaugušie sev balles vairs netaisa, bet no bērnu dzimšanas dienām neatsakās. Ja kādreiz, tieši nedēļas nogalēs bija ļoti daudz pasūtījumu, tad tagad tie izlīdzinājušies pa visu nedēļu."
Māras saldumi ir iecienīti, viņa strādā, kā pati saka, "ar modernajiem saldumiem" – mājas zefīriem no dabīgajiem biezeņiem, taisa makarūnus franču gaumē, eklērus un raibus un krāsainus bezē uz kociņiem. "Man patīk ar tām smalkajām lietiņā knibināties!" Viņa uzskata, ka mīlestība pret saldumiem un kūkām ielikta šūpulī. "Tas ir gēnos. Šis darbs ir vienkārši ļoti jāmīl. Nepietiek ar to, ka ienāk cilvēks konditorejā un saka – tagad es veidošu kūkas. Bieži vien no vienas un tās pašas receptes, ko esmu mācījusi meistarklasēs, cilvēkiem arī neizdodas. Tam ir jābūt ne tikai "es gribu", bet "es to mīlu". Un, kad atnākot uz meistarklasi, cilvēki redz, cik daudz darba un laika tajā jāiegulda. Viņi man pēc tam saka: "Nē, Māriņ, mēs labāk atnāksim un pie tevis pasūtīsim, nevis paši mājās gatavosim."" Māra atzīst, ka tai pašā laikā daudziem citiem arī padodas gatavot saldumus mājās. "Ir patīkami saņemt bildes un redzēt, ka meistarklasēs iemācītais ir pagatavots kopā ar ģimeni."
Māra apzinās, ka ne jau visiem simtprocentīgi garšos tieši viņas kūkas, bet atzīst, ka viņai pašai tās garšo. "Mums Liepājā katrai meistarei ir savi klienti, jo katrai ir sava gaume. Vieniem garšo mans krēms, citiem – kādas citas meistares gatavotais. Tāpēc es saku, ka mums savā starpā Liepājā nav konkurences, mēs esam katrs meistars par sevi. Un darba pietiek visiem. Es tā domāju – ja es būtu vienīgā Liepājā, nemaz nebūtu iespējams visus iepriecināt, tāpēc šī dažādība ir vajadzīga," saka Māra, par kuras populārākajām kūkām klienti atzinuši ciparkūkas un medus kūku pēc seno laiku receptes – ar skābo krējumu un cukuriņu pildījumā.
