Dāmu istabā uz sienām plauks košu ziedu raksts, lielajā zālē pie sienām mirguļos latviešu dizaineru veidotas lampas vārnas galvas formā, bet aiz slepenām durvīm būs cigāru telpa. Mārtiņš sola vienotu auru visā restorānā un neaizmirstamu ēdienu baudījumu no labākajiem produktiem, ko piedāvā zemnieki. Viņa acis deg, runājot par iecerēm, un šķiet apbrīnojami, kā ir iespējams nostrādāt vienā restorānā 23 gadus un neizdegt, spītīgi turēties pie saviem principiem un turpināt rādīt pigu garlaicībai. Lūk, Mārtiņa Rītiņa stāsts par mīlestību pret kvalitatīvu ēdienu, jauno "Vincentu" un viņa dzīves garšām.
Man tev jāatzīstas, es nekad neesmu bijusi "Vincentā".
Tu esi grēkojusi un netiksi debesīs! Pie vārtiem Pēteris jautās: "Vai esi bijusi "Vincetā"?" Ja teiksi, ka nē, sūtīs taisnā ceļā uz elli! Vai arī atpakaļ uz zemi, lai tomēr aizej paēst vienreiz. Reiz kādā konferencē apmēram 400 cilvēku priekšā runāju par "slowfood" kustību un pajautāju, cik daudzi ir bijuši "Vincentā", dažas rokas pacēlās. Kad paprasīju, cik daudzi gribētu atnākt, pacēlās gandrīz visas rokas, tā bija laba sajūta, tātad esmu kaut ko sasniedzis.
Kas bija pirmie ēdieni, kas 1994. gadā parādījās ēdienkartē?
Tā bija pirmā vieta, kur parādījās Cēzara un grieķu salāti. Pirmās austeres, jūras ķemmītes, suši un burgeri bija tieši "Vincentā". Jā, arī burgeri! Zini, vēl 2010. gadā, kad Latvijā noķēra rekordlielo 87 kilogramus smago samu, es uz dullo pateicu, ka ņemšu, un "Berga Bazāra" bio tirdziņā cepām sama burgerus. To zivi uzlika uz galda un kā zārku bērēs nesa seši cilvēki, tāds milzis! Bet es biju pirmais, kas pasniedza garneles un omārus. Kad sākās raidījums "Mielasts ar Mārtiņu", daudzi pārmeta, kāpēc rādu austeres, jo to taču neviens neēdīs. Bet tagad ēd! Es uzskatīju, ka man jāizglīto cilvēki.
