Cilvēks jau sen mācījies iegūt sev iztikas līdzekļus no dabas. Sākotnēji pārtika no zivīm, medījumiem un dabā iegūtiem augiem – ēdamām saknēm, stiebriem, ogām un riekstiem, bet vēlāk iemācījās apstrādāt zemi un pieradināt lopus. Uztura pamatā bija zemē izaudzētie graudaugi, pākšaugi, saknes, mājlopu gaļa un piens. Paaudžu paaudzēs mūsu senči pārtika no tā, ko deva zeme un darbs – ko viņi prata izaudzēt, ievākt un saglabāt. Tika pirkta vienīgi sāls, bez kuras nebija iespējama krājumu saglabāšana. Naturālā saimniecība bez lielām izmaiņām Latvijas teritorijā pastāvēja līdz pat pagājušā gadsmita sākumam.
Tradicionālās saimniecības laikā gads dalījās divās daļās – ziemā un vasarā. Ziemā lauku darbus nedarīja, lietoja vasarā iegūtās dabas veltes, savukārt visa vasara pagāja, gādājot pārtiku ziemai. Visbagātākais laiks zemniekam bija ziema, tad mājās bija viss – kartupeļi, milti, putraimi, gaļa, tikai piena bija mazāk, jo govis jau septembrī, oktobrī "gāja ciet", proti, nedeva vairs pienu un līdz teliņa piedzimšanai netika slauktas.
Govs piena vietā lietoja kaņepju pienu, ko ieguva, grūžot sakaltētas kaņepes piestā un atjaucot ar ūdeni. Galvenais ēdiens ziemā un arī vasarā bija pašcepta rupjo rudzu miltu maize un dažādi vārīti ēdieni: galvenokārt labības izstrādājumu, pākšaugu, sakņu un dārzeņu viras ar gaļas vai tauku piedevām – vārīja gaļas zupas, skābus kāpostus ar gaļu un tauku putras.
Lasot tālāk uzzināsi, kāds bija mūsu senču svarīgākais iztikas līdzeklis, kā tika cepta maize, un kura maize bija garšīgāka – no papardēm vai sūnām ceptā.
Svarīgākais iztikas līdzeklis visa gada garumā – mieži un rudzi
Kā tika iegūti milti maizes cepšanai
11. gadsimtā graudberžus nomainīja rokas dzirnavas. Rokas dzirnavās mala visu, kas bija nepieciešams – rudzus un miežus, cūkām auzas, iesalu, sāli.
Malšana bija smags darbs, tādēļ pārsvarā mala vīrieši, bet sievietes bēra graudus un nogrāba miltus. Divās stundās rokas dzirnavās varēja samalt apmēram vienu sieku jeb ap 8 kg graudu.
Jau 19. gs. otrajā pusē gandrīz visu sāka malt ūdens un vēja dzirnavās. Zemnieki sabēra visus izkultos graudus maisos un brauca tos malt uz dzirnavām. Tomēr rokas dzirnavas zemnieku saimniecībās vēl varēja sastapt arī 20. gs. sākumā. Tās noderēja, ja bija nepieciešams ko ātri samalt, vai samalt nelielu daudzumu graudu.
Interesanti, ka ar vārdu maize tika apzīmēts nevis viens maizes kukulis, bet viens cepiens, kurā izcepa 5 – 12 kukuļus.
Kur un kā mūsu senči maizi cepa
Kādēļ maizi mēdza cept pat no sūnām un papardēm
