Krāsnis ar raksturu un maizes cepšanas gudrības Vidzemē
Foto: Zane Eniņa

Apzinot vairāk nekā 20 vietas Vidzemē, noslēgusies etnogrāfiskā ekspedīcija, kuras mērķis bija dokumentēt maizes krāsnis, darba rīkus un stāstus. Ekspedīcija notika šī gada vasarā un rudenī, pamatā Drustu, Dzērbenes un Jaunpiebalgas pagastos, bet tika apmeklētas maizes cepējas arī Mūrmuižas, Ērgļu un Madonas pusē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Maize ir temats, kas uzrunā teju katra lauku cilvēka sirdi: kāds atceras, kā mamma cepusi garšīgu maizi un pats palīdzējis malku vai kļavu lapas pienest, kāds zina slavēt kaimiņienes meistarību, kāds par piemiņu saglabājis lizi. Maizes cepšanas prasme ir viena no tām, kuru ciena un novērtē joprojām.

"Es domāju, ka sava nozīme ir līdzcilvēku novērojumam, ka maizes cepšana prasa tādas izejvielas, malku, darītāja uzmanību, nosvērtību un attieksmi, kura nenoslēpjami izpaužas maizes garšā un sātā. Klausoties, vērojot un mazliet arī pazīstot tuvākos kaimiņus Auļukalnā, es redzu – sātīga maize cilvēkam ir devusi spēku ikdienā un stiprina arvien, kalpojot par neredzamu saiti uz dzimtajām mājām, senčiem un pamatīgu attieksmi pret ikvienu darbu", saka ekspedīcijas rīkotāja Inita Šalkovska, kas ikdienā saimnieko un cep maizi Auļukalna muižā.

Initai ekspedīcijās palīdzēja novadniece, ceļotāja un komunikācijas speciāliste Zane Eniņa, kas fiksēja piedzīvoto fotogrāfijās, video materiālos un ierakstos blogā "Mugursoma.lv". Ekspedīcijas autores turpina savākto materiālu izpēti un plāno ar tiem drīzumā iepazīstināt novada iedzīvotājus.

Katrai krāsnij ir savs raksturs

Lielākā daļa pētījuma ietvaros apzināto krāšņu būvētas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet citas celtas 19. gadsimta nogalē (vecākās atrodas Lukstu krogā, Jaundrustu un Briņģu muižās), vēl dažas tapušas pēdējo piecu gadu laikā. Lielākā daļa no apzinātajām maizes krāsnīm vairs netiek izmantotas, maize tiek cepta aptuveni trešdaļā no krāsnīm, bet dažas tiek kurinātas mājas apsildei.

No visām ekspedīcijā uzmērītajām krāsnīm vislielākā pēc kukuļu ietilpības (krāsns kurtuves daļa) ir Jaundrustu muižas kalpu mājai - tās dziļums ir 143 cm, platums 79 cm. Apjomīga ir arī Briņģu muižas krāsns (dziļums 130 cm, platums 70 cm), kā arī nesen tapusī Auļukalna muižas maizes krāsns (dziļums 130 cm, platums 68 cm). Interesants fakts atklājās, apmeklējot kādreizējo Lukstu krogu Dzērbenes pagastā – pirmajā stāvā saglabājusies klasiska maizes krāsns, bet arī krāsns, kas atrodas ēkas otrajā stāvā, pēc ekspedīcijas dalībnieču domām, izmantota maizes cepšanai. Pati krāsns, kā arī saimniecībā saglabātās abras un lizes vedina domāt, ka otrā stāva krāsnī cepta baltmaize, pīrāgi un citas smalkākas lietas, bet pirmā stāva krāsnī – rudzu maize.

Vēl jāizceļ arī divas neierastas krāsnis – tās šogad tapušas maizes cepšanai ārā ar mērķi rīkot meistarklases un piesaistīt tūristus. Viena no krāsnīm keramiķa Eināra Dumpja vadībā tapusi Drustu pagastā, bet otru uzcēlusi maizes cepēja Aira Pūce-Freija ar domubiedrēm Aronas pagastā.

Krāsnis ar raksturu un maizes cepšanas gudrības Vidzemē
Foto: Zane Eniņa
Maizes cepēja Aira Pūce-Freija maizes krāsni uzbūvējusi pati.


Visi pētījuma dalībnieki atzina, ka katrai krāsnij ir savs raksturs, tāpēc svarīgi to iepazīt un piešaut roku gan kurināšanā, gan maizes cepšanā. Visbiežāk maizes krāsns tiek kurināta ar teju metru garām, apjomīgām egles pagalēm, bet tiek izmantota arī citu koku malka, kāda nu attiecīgā brīdī pieejama. Parasti krāsns tiek kurināta aptuveni divas stundas. Kad krāsns izkurējusies, ogles mēdz izraust ārā no krāsns vai arī tās sarauš krāsns priekšpuses sānos, saliek kukuļus, aiztaisa krāsns muti, bet ogles sarauš mutei priekšā. Klona karstumu pārbauda, iemetot sauju miltu – ja tie palēnām sabrūn un apdeg, krāsns gatava. Ja krāsns ir par karstu, to var padzesēt ar čauksturi – ūdenī iemērktu kadiķu, bērzu vai kādu citu augu slotu. Tāpat čauksturis noder krāsns mazgāšanai, ja tāda nepieciešama.

Maizes cepšanas rīki


Visbiežāk no maizes cepšanai paredzētajiem rīkiem ir saglabājušās lizes jeb maizes lāpstas un abras. Lielākoties gan lizes, gan abras ir darinātas no vairākiem gabaliem, bet ir sastopami arī vienkoči. Visgarākās lizes atradās tajās mājās, kur bija lielākās krāsnis. Apkopojot mērījums, secinājums ir sekojošs - lizes kopējais garums atbilst krāsns kurtuves dziļumam + apmēram 30 cm, lai būtu ērta kukuļu ielikšana karstajā krāsnī. Abru izmērs arī ir ļoti dažāds – sākot no mīklas apjoma, kas pietiek pāris kukuļiem, līdz tādām, kurā var iejaukt mīklu vairākiem desmitiem kukuļu. Visbiežāk dokumentētās abras darinātas no egles koka, bet fiksētas arī bērza, apses, liepas un ābeles abras.

Krāsnis ar raksturu un maizes cepšanas gudrības Vidzemē
Foto: Zane Eniņa
Aira Pūce-Freija cep maizi pati un dalās savās zināšanās ar citiem.


Daudzās mājās saglabājies arī neliels metāla "kaplītis", kas paredzēts atlikuma mīklas izkasīšanai no abras – to sauc par abrkasi vai skrabīti, kā arī garš krāsns kruķis, bieži vien gatavots pilnībā no metāla, ar kuru izrauš ogles no krāsns. Atsevišķās mājās saglabājusies arī mente - mīklas klapējamā lāpstiņa, ar kuru var kārtīgi sajaukt miltus ar ūdeni un izklapēt mīklas kunkuļus.

Maizes cepšanas prasmes manto no paaudzes paaudzē


Maizes cepšanas prasmi šobrīd praktizējošie cepēji lielākoties ir mantojuši no iepriekšējās paaudzes un pieredzes gaitā savas zināšanas papildinājuši. Lai arī mīklas iejaukšanas, mīcīšanas un maizes cepšanas process katrā mājā notiek ar savu zināšanu, lielākoties process ir sekojošs.

Abrā ieraugam pievieno ūdeni, miltus un ķimenes, kārtīgi samaisa, tad atstāj uz kādu dienu mierā, ļaujot ieraugam atdzīvoties. Nākamajā dienā vairākkārt pievieno miltus. Kad mīkla parūgusi, to mīca, procesā pievienojot sāli, cukuru, sēklas. Citviet ūdens vietā baltmaizei un karašām izmanto pienu vai sūkalas. Kad mīkla samīcīta, tai ļauj vēl parūgt un izkurina krāsni.

Krāsnis ar raksturu un maizes cepšanas gudrības Vidzemē
Foto: Zane Eniņa
Mirklis pirms cepšanas.


Savs stāsts ir arī mīklas izejvielām, īpaši miltiem. Jaundrustu muižas saimnieks Mārtiņš atceras, kā bērnībā kvieši audzēti, novākti, kulti un malti vectēva laukos Latgalē, bet pēc tam miltu maisi ceļojuši uz muižu, kur glabāti lielā koka lādē ar vāku – kad tas tā stiprāk aizcirsts ciet, tad bijis milzīgs būkšķis, bet visvarenākais esot bijis baltais miltu mākonis, kas pacēlies gaisā. Savukārt Auļukalna muižas kaimiņš Guntis zina stāstīt, ka viņa bērnībā milti malti ūdens dzirnavās, ko pavasara kusnī griezusi upe Palsa, bet glabāti maisā, kas ielaists akā zem ūdens.

Krāsnis ar raksturu un maizes cepšanas gudrības Vidzemē
Foto: Zane Eniņa
Maizes kukulis gatavs cepšanai.


Kukuļu cepšana notiek divos veidos – dažās mājās kukuļus sagatavo jau iepriekš un tad šauj iekšā krāsnī, bet citās – kukuļus veido uzreiz uz lizes. Zem kukuļiem visbiežāk tiek liktas kļavu lapas, dažreiz arī kalmes, kā arī uz lapām vai pa tiešo uz lizes tiek pakaisīti milti. Uz gatavajiem kukuļiem daudzas saimnieces liek zīmes – gan svētībai, gan tam, lai kukuļi labāk ceptos un mazāk plaisātu. Visam procesam jānorit zibenīgi – par to visi ir vienisprātis.

Tad kukuļi cepas kādu stundu vai divas – to gatavību pārbauda pēc smaržas vai paklapējot pa kukuļa apakšu – ja skaņa ir dobja, tad kukulis izcepties. Kad karstie kukuļi izņemti no krāsns un sarindoti cits pie cita, tie tiek apmīļoti ar ūdeni, cukurūdeni, olu, pienu, sviestu vai eļļu. Tad kukuļi tiek silti sasegti un tiem ir ļauts atpūsties. Lai arī kā daudziem kārotos ķerties klāt pie siltās maizes, parasti tas tiek ļauts vien tad, kad maizīte ir atdzisusi un atpūtusies.

Seko Tasty arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Maizes cepšana Maizes krāsns Tradicionālie ēdieni Tradīcijas Tradicionālā latviešu virtuve
0
Maize
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form