Leģendas jeb latviešu kūkas, kas izturējušas laika pārbaudi

Lauku kūka ar vārīto krēmu un rožu dekoru, kraukšķīgā "Cielaviņa" ar šokolādes krēmu un gaisīgo bezē, medus kūka ar skābo krējumu un marmelādi – iedomājoties vien to garšu, mutē saskrien siekalas un prātā raisās mīļas, siltas domas. Par svētkiem. Par dzimšanas dienu. Par to, kā bērnībā tik ļoti gribējās konditorejas skatlogā izstādīto kūku ar lellītēm un kā vecmamma cepa rolbiskvītu ar piemājas mežā salasīto dzērveņu zapti. Par kūkām mīļi dēvētās svētku tortes, kurām izdevies izturēt laika pārbaudi un kļūt par leģendu, saistās ar mūsu bērnības atmiņām.

Man mammai ģimenē bija divpadsmit bērni, un vecmāmiņa bija tā, pie kuras es pavadīju vasaras, un viņa cepa rolbiskvītus ar ievārījumu. Tad sākām vārīt vārīto krēmu, un tagad es cepu lauku tortes jau ceturtajā paaudzē," stāsta kūku meistare Ilze Kupča, kura jau trīspadsmit gadus cep īstas lauku tortes, kas esot "top" kūka gan kāzās, kristībās, jubilejās, kooperatīvajos pasākumos, gan mājas ballītēs. "Olu daudzums lauku kūkā nav tik svarīgs, cik olu kvalitāte. Es nesaku, ka no veikala olām nevar pagatavot biskvītu, bet ar lauku olām garšo citādi. Tā ir tā mīlestība, kā tās vistiņas tiek aprūpētas, un tās olas pēc tam puto labāk. Un lauku biskvītam ir jābūt dzeltenam. Un jābūt īstam vārītam krēmam, nevis no pulverīšiem, bet no olām, miltiem, cukura un kārtīga piena. Un ievārījums – visticamāk, tā ir dzērvene vai rabarbers, vai dzeltenā plūmīte aliča, vai jāņogas. Trīs galvenās sastāvdaļas īstai lauku tortei ir olas, kārtīgs piens un kārtīgs sviests," stāsta kūku meistare.

Jautāju Ilzei, kur slēpjas noslēpums, kāpēc kūkas izdodas tik garšīgas. "Es nezinu. Trīspadsmit gadus intensīvi daru, neko nemainu tehnikā, bet laikam tā vērtība ir mīlestībā pret to, ko tu dari. Var jau vienkārši sakult olas, likt cepties un teikt, ka tur nekas neuzpūšas, bet svarīga ir attieksme, kā to dara. Jābūt mīlestībai un lauku produktu kvalitātei, jo lauku kūka nevar būt bez lauku produktiem."