Es virtuvē vienmēr jūtos mazliet… raganīgi. Tu ne? Kas gan cits ir ēst gatavošana, ja ne buršanās? Un tajā nav nekā slikta. Tāpat vien samest kaut ko uz pannas vai bļodā un samaisīt bez vienas domas galvā nav liela māksla. Gadās! Protams! Bet kurš gan nezina, ka gardākās maltītes sanāk, kad domā labas domas, kad piedomā pie tā, ko dari, kad veic sev vien zināmus rituālus, izmanto knifiņus, gudrībiņas, viltībiņas…
Un skaidrs, ka, kuļot debesmannu, tu tai brīdī sakul saldi rozīgā masā visu pasauli, un uz brīdi tavās rokās ir visas pasaules miers un laime. Un skaidrs, ka, griežot rasolu, tu meditē, un neviens lai neiedomājas to pārtraukt, jo pasaules līdzsvars tiks izjaukts, un kas zina, kas tad var notikt. Un skaidrs, ka, kūkas biskvītu uz pusēm griežot, tu koncentrējies tā, it kā tavās rokās būtu zemeslode. Ir jau arī! Virtuve ir mūsu pasaule, un virtuvē mēs esam pasaules valdnieces.
Jā, tieši virtuvē, jo, piemēram, veļasmašīnas pogu nospiežot, es nejūtos tā, it kā būtu nospiedusi Visuma galveno pogu, bet, ieslēdzot blenderi, lai sakultu pasaulē labāko putukrējumu, es jūtos kā Visuma pavēlniece. Nerunāsim nemaz par garšvielām – atverot garšvielu atvilkni, kad vienlaicīgi nosmaržo pēc Indijas, Ziemassvētkiem un dzimšanas dienas kliņģera, es sajūtu to pirmatnēji raganīgo spēku, kas ir katrā no mums. Es varu ēdienu padarīt dievišķu… un, protams, es to varu arī sabojāt, ja neuzmanos. Raganām vienmēr jāuzmanās ar garšvielām domās, vārdos un darbos.
Mums katram noteikti ir citādāk, bet šovakar es varu atklāt dažus savus trikus un raganīgās virtuves viltības, kad valdu pār pasauli, tas ir, gatavoju pusdienas vai vakariņas. Ar brokastīm vienmēr ir vienkāršāk, īpaši darbdienās – dažas ikdienišķas burvestības, un viss lieliski. Bet pusdienas vai vakariņas prasa īpašu pieeju. Tātad – kā es to daru un kas man palīdz?
Burvju lietas
Ja man jānosauc tikai trīs lietas, bez kurām es nespēju burties virtuvē, tad tās ir – superass nazis, virtuves dvieļi un mana vecā, simtgadīgā koka stampa.
Par superaso nazi, es domāju, jautājumu nav – gan tomāta, gan trīs centrimetru biezu bifeļa ādu jāspēj pārgriezt ar pirmo griezienu!
Papīra virtuves dvieļus es patērēju lielā apjomā, jo neciešu izlijušu ūdeni, dažādus traipus un izbirušu cukuru. Ar pēdējiem laikam esmu pieķerta – jā, mums, raganām, izbiris cukurs liek matiņiem uz rokām sacelties stāvus.
Simtgadīgā koka stampa piederējusi manai raganīgajai vecvecmāmiņai, un viņa ar to visu mūžu stampājusi skābus kāpostus, kāpostu salātus, kartupeļu biezputru, cūku kartupeļus un kas zina, kādas vēl vielas. Stampa ir pilna ar to visu. Ar simtgadīgām vielām. Ar zināšanām. Manī parādās viņas tvēriens un krampis, kad es ņemu to stampu rokās. Mēs kaut kādā mistiskā veidā saslēdzamies – cauri gadsimtiem.
Burvju vielas
Katrai virtuves raganai ir savas burvju vielas, kas ēdienu padara izcilu, tādu, ko gribas vienlaicīgi izbaudīt un vienlaikus – aprīt ar visu šķīvi. Padomā par savējām – Tev tādas noteikti ir! Es tikmēr nosaukšu savējās: ķiploki, saldais krējums un sarkanvīns.
Ķiploki ir mana vājība un mana laimīgā smarža un garša. Ja varētu, es liktu ķiplokus arī pie saldēdieniem, taču ne visi to saprot. Ķiplokā ir visas pasaules garšas, spēks un burvestības. Ķiploks dod ēdienam garšu, raksturu, dzīvību, to īpašo sāta un laimes sajūtu, kas liek laimē nopūsties un sajusties mierā, drošībā un totālā labsajūtā. Man jāpasmaida par tiem neprāšiem, kas teic – lai izvairītos no raganām, jānēsā ķiploku krelles ap kaklu. Mīļie – nav labāka raganu pievilinātāja par ķiplokiem! Ja es ienāku kādā virtuvē un tajā smaržo pēc ķiplokiem, es zinu: te cilvēki saprot, kas ir gatavošana. Te darbojas virtuves ragana, kura zina, kas jādara ar ēdienu!
Savukārt saldais krējums – o, tā ir dzeja. Manā virtuvē smaržo pēc ķiplokiem un saldais krējums līst aumaļām. Tas ēdienam dod maigumu, vijīgumu un to silti zīdaino struktūru, kas liek izjust īstu ēdiena baudu un pilnību. Tas samierina nesamierināmus produktus, savieno tos, kam savienoties lemts, tas iekļauj sevī zilo sieru, cāļu akniņas, sēnes, tos pašus ķiplokus, visādus jūras briesmoņus, pastu, buljonu… Saldais krējums ir laimes substance un īsta miera osta, kurā visi saplūst harmonijā un nododas ēšanas baudai.
Sarkanvīns? To es dažkārt pievienoju arī ēdienam. Liellopu gaļai, piemēram, vai kādam ugunīgam sautējumam. Bet vispār bez sarkanvīna glāzes manā virtuvē neviens nesāk gatavot. Tāds rituāls!
Burvju agregātstāvokļi
Ir skaidri zināms, ka, gatavojot ēdienu, nedrīkst būt dusmīgs un nedrīkst būt pārāk iemīlējies. Ja būsi dusmīgs, aizvainots, aizkaitināts – neizdosies. Tas nav izskaidrojams. Jā, tā ir burvestība, pret kuru nav zāļu. Nebūs garšīgi, kādam vēl vēders sāks sāpēt. Baisā noskaņojumā virtuvē nemaz nesāc darboties. Labākajā gadījumā uzvāri sev kakao. Un arī tad, visticamāk, tas pārskries pāri katliņa malām.
Pārāk iemīlējies pavārs – tas ari pie laba gala nenoved. Tāds nelasa receptes, tāds svaidās ar sāli un citām vielām pa roku galam. Tāds nekoncentrējas un aizmirst visus savus burvju vārdus, burvju trikus. Briesmīgi! No otras puses, iemīlējušies pavāri ir radījuši visādus neticamus un leģendārus ēdienus – ne jau tāpat vien kāds izgudrojis ko izcilu, tak jau kādam gribēja palielīties, kādu pārsteigt un nogāzt gar zemi ar kaut ko satriecoši īpašu.
Kad esmu nikna, es ēst netaisu, jo zinu, ka manām domām ir spēks, un es tās iecepšu un iekulšu ēdienā. Tādu varēs izmest, un arī tad vēl jāuzmanās, lai kāds nejauši neapēd kādu drupatiņu – neesmu nekāda indētāja galu galā!
Burvju vārdi
Pavisam īsi – pareizos un labos burvju vārdus es tikai domāju. Tie skan manā galvā tieši tajos brīžos, kad vajag. Un es nespētu tos verbalizēt pat, ja gribētu. Es jau arī nemaz negribu, jo kura ragana tāpat vien nosauks savus burvju vārdus, vai ne?
Vienu varu pateikt: kad iestājas lielais fināls – beidzamā garšošana, un kad saprotu, ka – ir! – es vienmēr pusbalsī pasaku: paldies. Kam es to saku? Es nezinu. Visiem.
Ja kaut kas nesanāk vai uzšļakstās tauki uz rokām, tad gan vārdi ir ļoti skaidri. "Velns ar ārā" ir skaistākie no tiem. Bet vispār, arī tad, kad neizdodas, pārāk izrunāties nevar. Esi pacietīga, elpo dziļi – palīdzi sev pati un atceries, ka savā virtuvē tu esi Visuma pavēlniece un galvenā ragana. Viss no tevis atkarīgs!
Šimvakaram pietiks. Pastāsti par saviem trikiem virtuvē! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.