Foto paraksts: tā nekad nav izskatījies un diez vai jebkad izskatīsies manā virtuvē. Tik pārskatāmi. Tik kārtīgi. Tik… nereāli.
Kur Tev atrodas visas vielas un garšvielas? Makaroni caurspīdīgā stikla burkā, cukurs kārbā ar uzrakstu "Cukurs" un garšvielas pa burciņām ar glīti uzlīmētiem uzrakstiem? Es jau nesaku, ka tas nav iespējams! Tomēr ne visiem. Un noteikti ne man un ne šajā dzīvē.
Vispār savā virtuvē es orientējos, bet, ja vajadzētu instruēt manu krājumu apgūšanā kādu citu, tas skanētu mazliet kā anekdotē: cukurs ir metāla traukā ar uzrakstu "Tēja", tēja ir baltā, skaistā koka kastītē ar uzrakstu "Coffee time" (kafijas laiks), savukārt garšvielas ir otrajā atvilknē no augšas, kā arī, hm, tajās piecpadsmit burciņās uz virtuves letes (identificējamas ar veco labo pasmaržošanas metodi), kā arī, uz plaukta pie tvaiku nosūcēja vecās, tas ir, vintāža skārda tējas bundžās. Un milti ir divās identiskās burkās, tava vaina, ka neatšķir kartupeļu miltus no parastajiem. Un kas ir metāla kārbā ar karalieni Elizabeti, ā, tur ir… Nu re, tā jau es domāju.
Neko darīt, esmu bundžiņu un kastīšu fane. Pogām sava bundža, nagliņām sava (nav ne jausmas, ko es taisos naglot), krustnagliņām sava – nu, un visam pārējam virtuves arsenālam savas kastītes un bundžiņas. Es tā jūtos mājīgāk. Turklāt man ir dziļa pārliecība, ka visas vielas virtuvē jāglabā tumsā. Gaismā tās velk, kad sit ugunīgo mikšļu, pasaulē labāko mērču, kūku vai piparkūku stunda – kas nu kuru reizi padomā.
It kā jau normāli, vai ne? Katrs pats zina, kā viņam visērtāk un kur kas stāv. Tomēr, tomēr… Ik pa laikam esmu sev solījusi uzlīmēt uzrakstus vismaz uz dažiem trauciņiem. Vai arī nekad, nekad nebērt tos ārā no oriģinālajiem iepakojumiem. Vai arī rūpīgāk apskatīt tos iepakojumus.
Diezgan spilgtā atmiņā tā reize, kad kanēli piebēru zupai. Raugi, kanēlis un čili pipari ir diezgan vienādās krāsās. Un daža laba garšvielu kompānija etiķetes zīmē tik līdzīgas! Zupa bija neēdama. Dīvaini, jo kādos Ziemassvētkos es kanēļmaizīšu vietā sacepu pāris pannas ar čili maizītēm. Iemesls bija tas pats – līdzīgās pudelītes. Bulciņas bija ēdamas, un, starp citu, pēc čili pārāk nemaz negaršoja, tādas cukurmaizītes vien bija.
Diezgan nepatīkami, citiem vārdiem sakot, ārā metami piedzīvojumi sanākuši, sajaucot šķietami nesajaucamos miltus un kartupeļu miltus. Mācība nesteigties un vienmēr pārbaudīt ar pirmā sniega testu: ja gurkst kā pirmais sniegs, tie ir kartupeļu milti, ja, uzpūšot elpu, iet pa gaisu kā pirmais sniegs, tie ir parastie milti.
Uz citu cilvēku superkārtīgajām virtuvēm skatos ar dziļu apbrīnu un zināmām aizdomām, ka kaut kur zem lamināta ir mazs pagrabiņš ar vergiem, kuri visu saliek pa burkām un burciņām un vēl uzlīmē uzrakstiņus. Laikam jau vienkārši labāk jūtos tajās burciņu "Diesvienzin, kas tur iekšā", bundžiņu, kārbiņu un kastīšu virtuvēs. Atver – un novēdī gan pēc tā, kas tur iekšā, gan pēc tā, kā tur vairs nav iekšā, bet par ko palikušas visjaukākās atmiņas.
Kā Tu organizē visas vielas un garšvielas virtuvē? Uzraksti, adrese tā pati: receptes@delfi.lv. Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.
