Foto: Shutterstock
Runā, ka daudzas lietas novērtējam tikai tad, kad mums to vienkārši vairs nav. Lai gan parasti šī stāsta epicentrā ir cilvēki, ar kuriem kopā pa vienu taciņu vairs nesoļojam, šoreiz mana lielā sāpe ir par ēdienu. Par sulīgiem, sautētiem kāpostiem, pašu audzētiem un marinētiem gurķiem no ledusskapja, kur glabājas ziemas krājumi, par kārtīgu rupjmaizes šķēli un pat par pelmenīšiem ar gaisīgu krējuma karoti, kurus dienvidu zemēs tik viegli nemaz nedabūt. Šoreiz Tev rakstu es, Katrīna - no savas virtuves Spānijā.

Atvaļinājumos uz acīm mums ir ne tikai saulesbrilles, bet arī aksesuārs ar rozā stikliņiem. Viss šķiet tik skaists, burvīgs, elpu aizraujošs… Spānija noteikti ļauj dvēselei gavilēt, par to es nestrīdos! Taču sajūtas šajā skaistajā dienvidu zemē lielā mērā noteikti pastiprina klimats un sajūta, ka pavasaris ar rudeni samainījušies vietām.

Vai garšu kārpiņas šeit metas dejā uz katra stūra? Pilnīgi noteikti. Restorāni, kā nekā, te ir uz katra stūri. "Sagria, sangria, amigo" – un tu nevari paiet garām nepasmaidījis. Reizi pa reizei vēderā ielikt valstij raksturīgo paelju, tapas vai ķiplokotās garneles, vakaru noslēdzot ar šokolādes "zupiņā" iemērcētu čurros cepumiņu, ir svēta lieta, taču patiesībā šādas kulinārās izklaides dikti labi piestāv atvaļinājumam. Ja esi šeit pārvācies uz dzīvi, kā kārtīgs latvietis gatavo un ēd mājās. Un tieši tad reizēm paliek ļoti, ļoti skumji.

Reizēm man šķiet, ka recepte Spānijā un recepte Latvijā ir divas dažādas lietas. Tu vari darīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas, bet tāpat kaut kas līdz galam nebūs tā. Un tad jādusmojas uz sevi, jo šķiet – kaut kur taču nolaidi greizi. Kāpēc tā sojas un medus marināde vistu spārniņiem pagājušā gada Lieldienās garšoja labāk? Kāpēc pankūkas garšo pliekanāk nekā parasti? Un kā, bitīt matos, vispār var dzīvot bez krējuma?

Skaidrības labad gan jāteic, ka tik slikti jau viss arī nav. Ja izdodas, kādā pilsētiņā var atrast mazu kā kabatiņu rumāņu vai krievu veikalu ar zīmīgu nosaukumu (piemēram, "Baikal"), kurā var dabūt mūsu pašu šprotes, lietuviešu biezpiena sieriņus vai kādu sasaldētu medus kūku. Taču te atkal priekšā nepatīkams pārsteigums – saldētā kūka maksā 18 eiro. Nepirkšu taču, varu uztaisīt pati! Un te atkal atgriežamies pie apburtā loka – bez sev labi zināmajām sastāvdaļām, zīmoliem un proporcijām nekas tik labs jau nemaz nesanāks.

Kā man tagad gribētos apēst kārtīgu rasola porciju, kas gatavots no lauku olām, mammas marinētajiem gurķiem un iemīļotās desas! Vai kā nesmādētu uzvārīt pelēkos zirņus ar cauraudzītes mērcīti un piedzert klāt kefīru. Jā, kāds teiks – bet tev taču ir tik daudz garšīgu citu lietu. Es nemaz nestrīdēšos pretī, spāņi var būt apmierināti ar tik daudziem un neparastiem tradicionālajiem ēdieniem, kā arī pēc garšas izciliem produktiem, taču reizēm tik ļoti gribas atkal sagaršot tās ierastās garšas. Tās, ar kurām esi uzaudzis un kuras sauc par labākajām pasaulē.

Bet degunu nenokaru, jo gribas taču puncī likt kaut ko garšīgu! Un, kas zina, varbūt caur eksperimentiem manā dzīvē ienāks jaunas receptes un ēdieni, savukārt pēc atgriešanās Latvijā šo dziesmiņu dziedāšu pilnībā uz otru pusi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!