Pilnīgi stulbi joki, bet mājsēdē var atļauties nolaisties tik zemu. Tomēr, ja šai tēmai pieejam nopietni, tad virtuvē darbojas tas, kuram gribas un patīk. Ēst gatavošana ir elementāra dzīves prasme, nevis definējams dzimuma pienākums, un tam būtu jābūt skaidram jau kādus gadus simts.
Lai arī mājsēdē nosēdēts jau nezinu vairs cik dienas, tikko mūsu slavenais vīruss pagarināja šo "prieku" par vēl vismaz desmit dienām. A ko - Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda, vai, šajā gadījumā, Covid-19 pie Mārtiņa. Es vēlos izmantot šo lielisko ētera iespēju Latvijas internetos, lai pateiktu: "Vīruss - ej bekās! Ceru, ka mans Faizers sados tev pa ļerpatām!" Un tiem, kuriem bail no tā "čiks un gatavs" - aizej un uztaisi! Jo tas tiešām ir tik vienkārši – čiks un gatavs.
Tad nu parunāsim par to virtuvi. Manā virtuvē gatavoju es, proti, vīrs. Mums ar sievu ģimenē lieliski šī lieta ir salikusies kopā. Man vienmēr ir paticis gatavot, savukārt viņai – ēst. Viņas māte jaunībā esot par šo strostējusi – kur tu atradīsi sev vīru, ja neproti gatavot? Nu, te 1:0 sievas labā. Starp citu, es cilvēkus sāku šķirot jau stipri pirms pandēmijas. Vienmēr esmu iedalījis cilvēkus starp rīta ēdājiem un neēdājiem. Ja es savu pirmo kumosu bez šausminošas piespiešanās spēju norīt apmēram trīs, četras stundas pēc mošanās, tad sievai nemaz nav nepieciešams pamosties, lai sāktu to darīt.
Pirms vairāk kā gada gadījās kā gadījās – zaudēju darbu. Tā kā sieva kā reiz bija sākusi strādāt jaunā darba vietā, es sapratu, ka te diezgan skaidri iezīmējas divi scenāriji. Pirmais – es vakaros sēžu pie saviem seriāliem, kamēr mīļotā dodas čučēt, bet no rīta, kad viņa ceļas uz darbu, es vēl saldi krācu. Kādam šis scenārijs neskan slikti, ja nespēj prognozēt to, ka diena, kad es lidoju lejā no balkona kopā ar savu virtuves ekipējumu, pienāks ātrāk, nekā mūsu kāzu diena. Otrais scenārijs, pēc kura arī pildīju savu ikdienu – cēlos stundu pirms mīļotās un pagatavoju viņai brokastis, kā arī pavadīju uz darbu. Mana izvēle bija diezgan precīza – esam jau trīs mēnešu precējušies, un no balkona nekas lieks vēl nav nolidojis.
Arī tagad turpinu šo tradīciju un neesmu plānojis pārtraukt. Tiesa, ir dienas, kad vienkārši galva nestrādā un es nespēju izdomāt, ko no rīta gatavot. Putras mūsu mājā ir tabu, bet brīžiem šķiet, ka pārējais viss jau apnicis. Manas sievas moto – siera nekad nevar būt par daudz. Tiem kas smīkņā ūsās vai ne-ūsās, nē – mana sieva nav resna, vienkārši šīs ir virtuves pārdomas, tāpēc stāstu tikai par ēdienu.
Starp citu, brokastis ir diezgan vienkārša lieta. Viena no gardākajām lietām pasaulē ir "grilēta siermaize" ("Grilled cheese sandwich"). Sakarsējam pannu vidējā karstumā, maizēm pa vidu ieliekam kūstošus sierus, ideāli, ja čedaru un vēl kādu sieru, kurš garšo un kūst. Trīs dažādi sieri? Uz priekšu! Pannā nežēlojam sviestu un laiku pa laikam pagrozām, lai maize nepiedeg un lai ir perfekti zeltainā krāsa. Šajā receptē nav vajadzīgs ne bekons, nekas cits. Sviests un siers izdarīs savu lietu.
Cita lieta, ko varu ieteikt pagatavot no olām, ir olu-sviesta jauktenis jeb "Scrambled eggs". Kultenis, vārdu sakot. Olas iešķiļ katliņā, pieliek diezgan daudz sviesta (uz trīs olām kādus 50 gramus) un uz vidējas uguns visu laiku tās maisa. Vienā brīdī masa sāks sabiezēt, bet jāturpina maisīt. Kad masa kļuvusi bieza, tad pieber sāli, piparus, zaļumus pēc izvēles un drusku krējumu. Mani iemīļotie zaļumi pie šīs receptes ir fermentēti lakši, kurus katru gadu sagādāju un turu ziemas krājumos. Ja vēl uzcepsi bekonu – tici man, tādu brokastu smarža pamodinās jebkuru.
Mūsmājās topā ir arī omletes, pildītas olas, siera salāti ar ķiploku, karstie salāti, karstas pupiņas ar bekonu, lasis, avokado, tunča salāti, sviestmaizes ar ekstra mīlestību (paskaidrošu, maize, sviests, salātlapa, gaļa, sinepes, siers, majonēze, tomāts vai gurķis, sāls un pipari). Tāpat topā mums ir arī angļu brokastis, pildītas sēnes ar sieru un ķiplokiem, cepti tomāti (ideāli, ja ķiršu tomāti un ar visu kātiņu, jo kātiņos slēpjas aromāts), biezpiens ar lokiem un krējumu, salāti ar olīveļļu un dažādiem mīkstajiem sieriem, utt, utt, utt.
Starp citu - ļoti dārga uzkoda veikalā, bet lēts nieciņš mājās. Paņemam lētāko sieru vai to, kurš apkaltis ledusskapī, uzliekam uz cepampapīra sagrieztās šķēles un cepeškrāsnī uz 180 grādiem cepam, kamēr paliek viegli brūns - lūdzu, nav par ko. Ideāls dekors salātiem vai izcils kraukšķis pie seriāla ar mīļāko dzērienu.
Turpinot par mūsu tradīcijām – ja darba dienu rītos ir kas vienkāršāks un ierastāks, tad brīvdienu rītos cenšos pastrādāt nedaudz kārtīgāk un pagatavot jau kaut ko sarežģītāku vai interesantāku. Nav tā, ka vienmēr sanāktu viss ideāli, bet kļūdās tikai tie, kuri nemēģina.
Rezumējot – virtuvē vieta ir tam, kuram tas ģeld, vai tam, kurš tur vēlas būt. Aicinu nebaidīties eksperimentēt un noteikti pats svarīgākais šajos ne visai foršajos laikos – iepriecināt otru. Nav vienmēr visam jāizdodas perfekti, bet otrs novērtēs mīlestību, centību, un galvenais ir mēģināt. Nav lielāka prieka par sava mīļotā cilvēka iepriecināšanu ar ikdienas sīkumiem. Lai gan... brokastis nav nekāds sīkums, un mana sieva tam piekritīs.
Kas Tev sakāms par sievietes un vīrieša vietu virtuvē? Uzraksti! receptes@delfi.lv Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.
