Dzīve, protams, liek nenormāli saspringt, tāpēc vēl jo svarīgāki un lieliskāki ir cilvēki, kas prot atslābt un, kā teiktu fotogrāfs Jānis Deinats, nepārvērtēt mirkļa svarīgumu. Tas ir dabas dots talants – izkļūt no situācijas ar radošu pieeju, eleganci un "pofigismu". Dažkārt – pat ne izkļūt no situācijas. Vienkārši to mierīgi izdzīvot ar dotajiem lielumiem. Vārdu sakot, bez drāmas.
Kāda kolēģe stāstīja par vienu pie pirmajām ciemošanās reizēm nākamās vīramātes mājā. Ar nakšņošanu, tātad jau tādā tīri atzītā statusā. Skaidrs, ka jāparāda čadīgums augstākajā pakāpē, bet nu grūti, protams, Viedās Kulinārijas Dieves, viņa arī Dēla Māte, pētošo un kritisko acu ēnā. Mizo kartupeļus trīcošām rociņām, liekas, šito tak es varu – un vienā brīdī atskan topošās vīramātes šķietami nevainīgais jautājums: "Jūs mājās laikam bagāti dzīvojat, ka tik resnas mizas mizo?" Opsī…
Viņa, protams, mīļi smaida un kaut kā nebūt izrunājas, bet pie sevis domā – nedod, Dievs, salātus, tikai ne tos!
Protams! Topošā vīramāte laipni padod mazgāt salātus. Kurš pēc tam tos griež, nav svarīgi, bet vakariņās pie galda atskan dēla mātes komentārs: "Smiltis griežas starp zobiem, diez, vai tas no salātiem?"
Un tad pienāk arī līgaviņas triumfa brīdis. Pēc vakariņām, mirkli latviski pareizi pastrīdoties, kurš mazgās traukus, uzvar, protams, līgaviņa. Visi trauki tīri, virtuve mirdz un laistās, topošais līgavainis, protams, nāk palīgā, kniebj dibenā un visur, nepacietīgi un dedzīgi slauka šķīvjus, un tad… Ienāk līgavaiņa māte un, norādot uz gaļas mašīnu, jautā: "Kas tas tāds?!"
Kolēģe stāsta: "Skatos un nesaprotu: kā iespējams to saskrūvēt tik vājprātīgi?! Domādams neizdomāsi! Es nezinu, kā man tā neparastā konstrukcija izdevās!" Bet situācija nebija tāda, kur vēlreiz iekost mēlē un nolaist acis. Un kolēģe dzird sevi sakām ar lielu pašapziņu un pārliecību balsī turklāt: "Nu bet tā taču ātrāk izžūst un nepaliek ūdens traipi!"
...Pauze. Topošā vīramāte ir uz pauzes! Uzvara! Pēc sekundes viņa atbild ikdienišķā balsī: "Nu jā, protams, labi, labi." Un iziet no virtuves. Ha-hā!
Kāds cits stāsts ir par brīnišķīgu dāmu, kura kā sadegusi izmanto dažādas žurnālu receptes, pārsteidzot ģimeni ar pilnīgi neparastiem garšu un krāsu salikumiem. Piemēram, kādu dienu viņa brokastīs lepni pasniedz Andalūzijas sacepumu. Ta-dā!
Ģimene ēd, viss jau tā kā labi, tikai… kur te tā Andalūzija? Kad kāds uzdrošinās pajautāt, namamāte bezbēdīgi attrauc: ai, receptē bija olīvas, bet mums mājās nebija, un ar ko tad mūsu pašu puķkāpostiņi sliktāki (ievērojiet, olīves ar vieglu roku tika nomainītas ar puķkāpostiem), un tie aplesīni, nu kurš pie olas ēd apelsīnus, tos es nemaz neliku klāt, piegriezu mazliet ābolīti, uzreiz cita lieta! Nu, mīļie, garšo?
Garšo, kā nu ne! Ģimene čakli ēd mājasmātes iecienīto olu kulteni ar ceptiem puķkāpostiem un nesaka ne vārda. Viss lieliski. Ja reiz Andalūzijas sacepums, tad Andalūzijas sacepums!
Vēlāk kāds nejauši izlasa žurnālu, kurā ir slavenā Andalūzijas sacepuma recepte. Olu tajā vispār nav. Puķkāpostu, protams, arī.
Vēsture klusē, ko, vieglu roku pārveidojot recepti, domāja pati radītāja, bet – vai tad galvenais nav spēja improvizēt un triumfāli servēt?
Vārdu sakot, ja šā vai tā, - lai citi saka, ko grib, palieciet pie sava: "Man ir revolucionārais ievārījums!" Šī formula kopā ar pārliecību vienmēr nostrādās!
Tev arī noteikti ir piedzīvojumi. Pastāsti! receptes@delfi.lv Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt līdz pat mājsēdes beigām.
