Pat mana vecmāmiņa manā agrā, agrā bērnībā vēstulē man rakstīja – "mācies, metiņ, un drīz tu sitīsi pušu visas virtuves gudrības". Diemžēl izrādījās, ka šajā lietā omīte kļūdījās un pavārmāksla man kā bija, tā palika sveša.
Neskatoties pat uz to, ka mēs ar kaimiņu dzīvokļa draudzeni vecajā padomju gāzes plītī skolas laikā cepām kārtaino medus kūku (kas izdevās pat ļoti laba!), un vēlāk viņa pat aizgāja kursos pie pašas Ņinas Masiļūnes, līdz ar to visi smalkumi un zinības man bija, tā teikt, blakus durvīs. Bet nē. Es "situ pušu" pavisam citas gudrības – tās ar burtiem un komatiem. Bet kāpēc šķiet, ka visām meitenēm ir jābūt izcilām pavārēm? Varbūt tad visām arī jābūt balerīnām? Vai jādzied kā Elīnai Garančai? (Labi, labi, slikts salīdzinājums, jo Elīna, cik zināms, ir arī lieliska kulināre).
Ik pa laikam jau sagribas tomēr kaut ko tādu īpašu un garšīgu uzmargot, savējos pārsteigt un iepriecināt, bet mani kā jūrascūciņu čūskas priekšā paralizē doma – bet ja nu nesanāks! Un tad nu es tieši tāpat virtuves plauktu priekšā sastingstu, saspringstu, un manas kustības ne tuvu nav tās nepiespiestās, nevērīgās kā Džeimijam Oliveram, kurš jauc, griež, mīca un kuļ ar tādu pašsaprotamu brīvību, it kā tā būtu ielikta katram un ikvienam jau šūpulī. Nav!
Kāda, pie joda, improvizācija – es turos pie receptes cieši kā slīcējs pie salmiņa. Jo citiem, ejot soli pa solim pēc šīs receptes, viss taču sanācis, gan jau man arī. Deviņos, nu labi, astoņos gadījumos no desmit nekas nesanāk. Ne tik smuki, ne garšīgi. Bet tu taču centies! Tu tā centies, sasodīts!
Un tad vēl tās draudzenes, kas "pa fikso", "uz ātru roku" vakariņas trijās kārtās un vēl kūku... Un, kad, to visu ieraugot, acis izplešas līdz cepešbļodas izmēram, viņas piemīlīgi pasmejas un saka: "Ak, bet tur taču nekā sarežģīta!" Nu protams!!!
Ir divas lietas, ko manas rokas "neprot" – ieveidot matus un kulināriju. Smejos, ka protu tikai sviestu uz maizes uzsmērēt un labākajā gadījumā olas izvārīt. Omlete – tas jau pie kulinārajiem varoņdarbiem.
Uzrakstīju, pārlasīju, sēžu un domāju – bet vai patiešām ar mani ir tik slikti? Pag, viena lieta gan man izdodas tīri labi! Tikai tam īsti nav apzīmējuma... Daiļliteratūrā to dēvē par "īru sautējumu": ņemam visu, kas ledusskapī, apcepam gaļu uz pannas un katlā iekšā. Garšvielās – rozmarīns (tas gaļai piestāvot) un čili. Nupat pēc ilgiem laikiem piestājos pie plīts un sašmorēju šādu brīnumu – sanāca tik labs, ka pati gandrīz mēli noriju.
Tātad – uz pannas apcep gaļu (ierīvē drusciņ ar sāli un svaigi maltiem pipariem), to katlā iekšā, verdošu ūdeni pāri, pieber kādas nekādas garšvielas, iemet sīpolu, pētersīļa sakni, pāris daiviņas ķiploku un sarīvētu burkānu (labs veids, kā iemānīt burkānus bērnam – novest līdz pļuriņas konsistencei), beigās kartupeļus un lai vienā mierā uz mazītiņas uguns sutinās pāris stundas. Tajā pašā laikā es apzinos – diez vai recepte man tā izdosies otrreiz. Tādu gadījumu manā kulinārajā vēsturē vēl nav bijis.
Toties viens gan – es izcili protu ēst! Es esmu katra laba pavāra sapņu klients – jo skatīšos uz viņu ar tādu apbrīnu, tik daiļi aprakstīšu savu sajūsmu un sajūtas un ar visu savu būtību paudīšu, ka viņa gatavotais ir īsta bauda. Arī tādus cilvēkus vajag – lai pavāri zinātu, ka viņiem viss izdevies.
Kas Tev labāk padodas – gatavot vai ēst? Uzraksti! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv. Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.