Maltīte ar zemessargu. Ēdienkartē – Sausā uzturdeva Nr. 4
Foto: DELFI

Ir pelēks novembra rīts, mazliet smidzina. Labākais fons brokastīm ar zemessargu patriotu mēnesī, nodomāju. Kopā ar zemessargu Armandu Apini esam mežā, netālu no Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 17. Kaujas atbalsta bataljona – zemessargu Skultes bataljona. Runājoties esam nogājuši labu gabaliņu, bet tagad esam nokāpuši no šaurās takas un brienam pa sūnām lejāk no pakalna, jo Armands ieraudzījis kritušu koku – tā būs laba vieta brokastīm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ko īsti ēd zemessargi? Nav jēgas to skaidrot siltā dzīvokļa virtuvē, jo ne jau tur zemessargi atver savas uzturdevas pakas. Tāpēc mēs tiekamies vietā, kur tikpat labi šodien varētu notikt zemessargu apmācības. Armands no mugursomas ņem ārā plītiņu, sausās uzturdevas paku un sāk gatavot maltīti. Gribēju rakstīt – īstu vīru maltīti, bet nebūs tiesa, Zemessardzē dienē arī sievietes.

O, nav slikti, es jums teikšu! Gaļas konservi, rīsu putra, rupjmaizes šķēles, rieksti, konfektītes, medus, upeņu ievārījums, tēja, kafija, košļājamā gumija, pat mitrā salvete un plastmasas karote! Komplekti ir dažādi, bet visos ir sausais spirts, sērkociņi un metāla plāksnīte, no kuras ātri uzlocīt mazu pavardiņu. Armandam gan līdzi mazs prīmusiņš, ar to gan ūdeni, gan ēdienu var uzsildīt ātrāk. Arī plastmasas karoti izmanto retais – parasti katram pašam sava karote ir līdzi, piestiprināta pie apģērba. Vienmēr pa rokai, ja jāpaēd ātri, apmācībās reizēm nav laika ne ko sasildīt, ne lēni pabrokastot. Nu jā, Zemessardze nav nekāds pikniks – es šodien esmu brokastīs kā civilais, man arī tiek baltā plastmasas karote. Kamēr vārās ūdens kafijai, sāku izjautāt Armandu par citiem jautājumiem, ko vienmēr esmu vēlējusies uzdot zemessargam.

Cilvēki no tautas, tādi kā es


Kāpēc cilvēki stājas Zemessardzē? Teiksim, tu – kāpēc iestājies?

Zemessardzē esmu septīto gadu. Šķiet, tas bija 2014. gads, sēdēju mājās, skatījos ziņas par Ukrainas notikumiem. Un pēkšņi nevarēju saprast, kāpēc cilvēks, fiziski spēcīgs, mednieks, sēž uz dīvāna un neko nedara. Kāpēc nevarētu iestāties un apgūt kaut kādas lietas, kas var noderēt savas valsts aizstāvībai, savas ģimenes aizstāvībai. Militāras lietas man vienmēr patikušas, kā jau puikam. Ierocis un daba – tas vienmēr mani piesaistījis.

Atbraucu uz Mārupes pagastu, Skultes bataljonu. Atbraucu, pieteicos, kopš tās dienas arī dienēju kājniekos. Kad parunāju ar dienesta biedriem, daudzi iestājušies Zemessardzē to notikumu fonā. Cilvēki Zemessardzē ir ļoti dažādi – sākot ar banku vadītājiem, beidzot ar IT speciālistiem un veikalu pārdevējiem.

Kāda ir viņu motivācija?

Man ir daudz dienesta biedru, kuri 2014. gadā, tāpat kā es, iestājās Zemessardzē, vērojot haosu, neziņu, anarhiju Ukrainā. Mēs nevēlējāmies neko tādu savā valstī.

Es domāju, ka motivācija mums visiem ir diezgan līdzīga: kārtība. Mēs negribam dzīvot nekārtīgā mājā, kur valda visatļautība, anarhija, un mēs negribam, lai tāda būtu valsts. Esam gatavi nodrošināt kārtību savā valstī militāra konflikta gadījumā, dabas kataklizmu novēršanas gadījumā, pandēmijas gadījumā. Tā ir kalpošana sabiedrībai, nevis individuāla ego apmierināšanai.

Apskatījos, kāds ir zemessarga atalgojums – dienas naudas dēļ Zemessardzē tiešām droši vien nestājas.

Nauda tā nav noteikti. Mēs tomēr pavadām savu brīvo laiku, ko varētu pavadīt ar ģimeni vai nedarot neko, tā kā arī par hobiju es to neuztvertu. Daļa naudas tiek ieguldīta arī individuālā ekipējuma uzlabošanai – nopērc sev kaut ko: cimdus, zeķes, labu nazi, termoveļu. Ekipējums, ko izsniedz Zemessardzē, nav slikts, bet vienmēr jau gribas kaut ko individuālāku, ērtāku, patīk komforts.

Izdzīvošanas mācības, gulēšana mežā, šaujamieroči – to es varu saprast, tādas vīru spēles.

Varbūt kādam kopš bērnības ir tā vēlme padarboties ar ieročiem. Man tā nebija, pats esmu mednieks, sporta meistara kandidāts šaušanā – man jau bija pieeja ieročiem. Tā kā vēlme pašaudīties noteikti nebija motivētājs, lai iestātos Zemessardzē.

Dienests Zemessardzē ir sevis papildināšana – cits lasa grāmatas, cits piedalās erudīcijas konkursos… Es izvēlējos sevi papildināt militārajā nozarē. Es to daru bez absolūtas piespiešanās – tas ir kā zobus izmazgāt, vienkārši jāiet un jādara.

Gulēt mežā nav grūti


Kas notiek, kad esi iestājies – sāc dienēt?

Vispirms pārbauda CV un pagātni, tā sakot, kādi ir mani pagātnes grēki. Ja nekas nav sastrādāts, varu sākt dienestu. Sākumā ir teorija par reglamentu, tad sākas ierindas apmācība – saprast komandas, saprast rīkojumus, apzināties hierarhiju, tad pamazām pāriet pie praktiskām nodarbībām: orientēšanās, kaujas iemaņu, ieroču apguve. Turpinās ar individuālu iemaņu attīstīšanu, kad jāturpina dienests kādā vienībā.

Viss notiek pamazām. Zemessardzē negaida, ka kāds ieradīsies pilnīgi gatavs. Tajā, protams, ir profesionālā dienesta karavīri, bet pārsvarā tajā ir cilvēki no tautas – tādi kā es.

Apmācības nav ļoti grūtas nepieradušam cilvēkam?

Apmācības nav grūtas, ja cilvēks nav pilnīgs dzīvokļa iemītnieks. Man liekas, mazāk ir fiziskais grūtums, vairāk tas, ka cilvēks izkāpj ārā no savas komforta zonas, kur ir kafija, dīvāns un televizors; pēkšņi kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir jāguļ mežā, jāskatās zvaigznēs, jākrata čiekuri no zābakiem ārā, jāceļas visneiedomājamākos laikos… Jāizpilda grūti uzdevumi, kuriem nevari pateikt nē. Tas ieliek zināmos disciplīnas rāmjos, un tas varbūt sākumā liekas grūti.

Grūti, ka jāpakļaujas komandām?

Jā, daudzi pie tā nav pieraduši – kā gribu, tā daru. Te tomēr ir disciplīna, sistēma, kopīgās intereses pār individuālajām.

Ja sāktos karš, jūs izsauktu pirmos uzreiz aiz armijas?

Tas ir pirmais, ar ko Zemessardze asociējas. Bet ikdienā Zemessardze pilda vairāk civilās aizsardzības funkcijas, salīdzinoši ar militārām. Mēs iesaistāmies pazudušu cilvēku meklēšanā, ja nepieciešams, dažādu dabas katastrofu seku likvidēšanā, piemēram, plūdu gadījumā. Esam atbalsts arī Robežsardzē – ir vienības, kas piedalās Latvijas-Baltkrievijas robežas sargāšanā. Iesaistāmies arī Covid-19 vakcinācijas centru darbības nodrošināšanā. Nākamais solis ir slimnīcas, kur zemessargi palīdz Covid-19 nodaļās, atbalsta medicīnas darbiniekus ikdienas darbos.

Zemessardze ir resurss, kurš iesaistās sabiedrībai aktuālu procesu risināšanā, aktuālos brīžos visur Zemessardze ir klāt. Papildu resurss iekšējās kārtības nodrošināšanai.

Pats esi piedalījies kādos procesos?

Jā. Esmu patrulējis kopā ar policiju, piedalījies cilvēku meklēšanā.

Atradāt?

Ne tajā dienā, es arī nezinu, kurš tieši atrada. Meklēšanā piedalās gan policija, gan brīvprātīgie, gan Zemessardze. Vajadzīgs cilvēku blīvums, saujiņa cilvēku ne fiziski, ne tehniski to nevar izdarīt.

Pieraduši pie brīvības


Vai jūti, ka sabiedrība novērtē zemessargus, atbalsta?

Vecāki cilvēki īpaši. Viņi ir saskārušies ar mūsu valsts atjaunošanu deviņdesmitajos gados, kad Zemessardze bija viens no neatkarības balstiem. Emocijas bija sakāpinātas, patriotisms lielākajai sabiedrības daļai bija pašsaprotams – visi iet un es ne? Tagad cilvēki ir pieraduši pie brīvības. Nesaskata nekādus apdraudējumus un ir vairāk tādu, kas domā – lai viņi iet un darās, iztiks bez manis, man ir savas lietas… Es gan domāju, ka tad, kad cilvēks ir nodrošinājis sevi, tad nākamais loģiskais solis ir palīdzēt sabiedrībai.

Bet dažiem nepietiek un nepietiek…

Tas ir atkarīgs no katra paša. Kāda ir tā vērtību skala. Kas ir labi. Kas ir pietiekami.
Tava ģimene ir vesela, tava mamma vesela, mājas ir, darbs ir? Kas tev vajadzīgs, lai būtu pietiekami? Lielāka laiva? Piecas mājas?

Var jau domāt – ai, gan jau manā vietā kāds izdarīs. Jā, dabu arī kāds cits sakops, kārtību arī kāds cits nodrošinās, pazudušos arī kāds cits aizies pameklēt… Es domāju, ja cilvēki vairāk darītu ne tikai priekš sevis, bet arī priekš citiem, gan viņi paši kļūtu mazliet piepildītāki, gan arī sabiedrība iegūtu.

Ir cilvēki, kas visu laiku čīkst. Politiķi ne tādi, kovids viņam kaut ko iztraucējis, mūžīgi kaut ko nav viņam iedevuši… Un tas, kurš vismazāk dara sabiedrības labā, visvairāk komentē. Vienu dienu viņš ir politologs, nākamajā – epidemiologs… Pats sēž savā krēslā un vienīgā viņa funkcija ir būt pret: viss ir slikti, vajadzēja darīt citādāk, darīt labāk.. . Piecelies, aizej pats un pamēģini kaut ko izdarīt – varbūt arī uz lietām sāksi savādāk skatīties.

Man patīk tas Džona Kenedija teiciens – neprasi, ko valsts tev var dot, prasi, ko tu vari dot valstij. Mēs esam ļoti daudz pieraduši prasīt. Mums visiem kaut kas pienākas. Es te redzu strupceļu. Nekas nemainīsies, ja visi sēdēs feisbukā un bļaus pa visu pasauli. Darīt vairāk vajadzētu.

Maltīte ar zemessargu. Ēdienkartē – Sausā uzturdeva Nr. 4
Foto: DELFI

Manā draugu lokā nepatriotu nav


Kā tev šķiet – kā cilvēkiem ir ar patriotismu šajā laikā, kad jādomā par izdzīvošanu, kad ir tik daudz problēmu?

Es māku teikt tikai par cilvēkiem, kas ir ap mani – un viņiem viss ir ļoti kārtībā. Līdzīgi domājoši cilvēki arī turas kopā, manā draugu lokā nepatriotu nav. Ne visi dienē Zemessardzē, ne visi ir lieli sabiedrības procesu dalībnieki, bet visi ir priecīgi par to, ka mums ir sava valsts. Un to ir vērts svinēt.

Kā tu svini Lāčplēša dienu?

Ja neesmu apmācībās, tad kā visi – ar ģimeni ejam pie pils mūra dedzināt svecītes, mājās nosvinam, pieminam vecvectēvu, viņš bijis strēlnieks, karojis par pirmās Latvijas valsts neatkarību. Sazināmies ar draugiem, ar dienesta biedriem. Parāda "zūmā" viens otram torti uz galda, vīna glāzi, apsveic viens otru.

Tas viss lielā mērā ir atkarīgs no ģimenes – kā tev to pasnieguši, kā tu to saviem bērniem stāsti. Patriotisms ir jāaudzina. Nedomāju, ka notiek tā – tev paliek 18 gadu un tu pēkšņi kļūsti par patriotu. Patriotisms nāk no ģimenes.

Un 18. novembrī? Soļo parādē?

Es savas nozīmīgākās parādes laikam esmu jau nosoļojis – kad Zemessardzei bija 25 gadi, Latvijas simtgadē, arī Dziesmu svētkus Latvijas simtgadē sanāca sargāt. Jāļauj tagad jaunajiem izbaudīt tās sajūtas, kādas ir parādē. Tas ir pagodinājums. Un tās sajūtas tiešām ir īpašas.

Jūti respektu no draugiem par to, ka esi zemessargs?

Nē, tas nav mans pašmērķis. Interesi viņi izrāda, kādreiz kaut ko interesantu pastāstu par mācībām. Bet vai es tāpēc esmu labāks vai īpašāks? Es domāju, ka nē.

Draugi ir ļoti svarīgi. Tā ir īpaša ķīmija. Var satikties reizi gadā un smieties par tiem pašiem jokiem, par ko vienmēr. Dienesta biedri jau arī kļuvuši par draugiem. Tik daudz laika pavadot kopā, slēgtā kompānijā, līdzīgi domājot, būtu dīvaini, ja tā nebūtu.

Sava valsts – tas ir skaisti


Zemessardze – tas laikam ir uz mūžu.

Kā kuram. Ir cilvēki, kas kādus gadus nodienē un aiziet. Bet tas arī ir normāli – savu laiku esi veltījis un pavadījis dienestā, savu pienākumu esi izpildījis. Nav tā, ka, ja iestājies Zemessardzē, tev tajā jābūt līdz kapa malai. Tas ir brīvas izvēles jautājums.

Ja tev būtu kāds jāmotivē stāties Zemessardzē – ko tu teiktu?

Neko neteiktu. Lēmums ir jāpieņem katram pašam. Bet cilvēki ir neizlēmīgi – tā kā varētu pamēģināt, tā kā nē… Un pēc tam: nu jā, laikam vajadzēja… Tā mūžīgā cīņa ar sevi un savām nepārliecībām… Aizej un pamēģini. Pat, ja nesanāks, nebūs tāda "škrobe" kā tad, ja tu nebūsi pamēģinājis vispār.

Ja tu esi nonācis Zemessardzē, tātad tu spēj domāt plašāk un tevi interesē arī lielāki procesi, ne tikai tas, kas notiek tavā dzīvoklī un tavā mājā. Zemessardzes un armijas virsnieki, dakteri, ugunsdzēsēji – es viņus uzskatu par Latvijas inteliģenci, viņi kalpo sabiedrības labā.

Nekad neesi domājis par militāru karjeru?

Es varbūt būtu izvēlējies militāro karjeru, ja būtu jaunāks. Latvijas armijas tradīcija beidzās brīdī, kad beidzās Latvijas valsts. Tagad meklējam savus vecos standartus, ceļam ārā varoņstāstus, atjaunojam tradīcijas – atgriežamies pie sava lepnuma. Latvietis vienmēr bijis labs sargs un karotājs.

Mēs jau esot zemnieku tauta.

Kad vajag, mēs noliekam arklu un darām, kas jādara. Mēs neesam tikai zemnieki, dziedātāji, dejotāji, vācēji. Skatoties vēsturē, redzam, ka no 1200. gada un uz priekšu šajā zemē visu laiku kaut kas ir noticis, un mēs tajā visā esam piedalījušies. Un uz visa vēstures fona šai mazajai saujiņai tautas ir izdevies atgūt savu valsti. Tas ir skaisti. Tagad to atdot… nav iespējams. Savas intereses ir jāizmana, un pašplūsmai nevar ļauties. Sabiedrībai jāspēj pašai sevi pašattīrīt, sevi kopt un uzlabot. Neviens no malas neatnāks un nepateiks, ko darīt. Pašiem mums tas jādara.

Brokastis paēstas. Paldies, Zemessardze! Bija sātīgi, garšīgi un… droši. Droši, jā.

Maltīte ar zemessargu. Ēdienkartē – Sausā uzturdeva Nr. 4
Foto: DELFI


Seko Tasty arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Lāčplēša diena Zemessardze
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form