Foto: Shutterstock
Rudzu maize ar sālītu sviestu, kaņepju stuks, medus rauši, skābputra, karaša, taukšķēti zirņi – tie ir viduslaikiem raksturīgi ēdieni, kas līdz mūsdienām saglabājuši stabilu vietu latviešu virtuvē. Tā laika augstmaņu ēdienkartēs atrodamas arī tādas pērles kā apzeltīts laša cepetis un uguņojoša cūkas galva. Cukuru pārdeva aptiekās, marcipāns bija zelta vērtē, bet degvīns tika daudzināts kā brīnumlīdzeklis pret dažādām kaitēm. Šoreiz skaidrosim, kādas bija viduslaiku ēšanas paradumu īpatnības. Kādi produkti bija pieejami. Ko ēda, dzēra un kādus galda piederumus lietoja viduslaiku Latvijā.

Livonijas laikā, kas bija arī Hanzas laiks, 14.–16. gs., pastāvēja arī etniska barjera – vācieši un nevācieši ēda un ģērbās atšķirīgi, atšķīrās arī pilsētnieku un lauku ļaužu ēšanas paradumi. Vienojošais faktors bija sezonālie ikdienas pamata pārtikas produkti. Sezonas produktu un gaļas lietojums viduslaikos vācu pilsētās rezonē ar latviešu gadskārtu tradīcijām Mārtiņos, Meteņos, Jāņos u. c., jo tam ir kopīgs pamats – viduslaiku katoļu baznīca un gavēņa noteiktais ritms.

Reliģiskajām norisēm bija nozīmīga ietekme uz viduslaiku ēdienkarti – aplēsts, ka gadā bija ap 150 gavēņa dienām. Gavēņa laikā gaļu, pienu, olas aizstāja saldūdens zivis, mandeles, rīsi un dažādi maizes izstrādājumi. Turīgāko slāņu iedzīvotāji lietoja ēdienus, kas pēc skata imitēja gaļas un olu ēdienus, bet tika izgatavoti no mandeļu masas vai baltās zivs gaļas, ko mēdza ietonēt ar safrānu vai citām krāsvielām.

Ziemassvētkos un Lieldienās, kad gavēņa laiks beidzās, gaļas ēdienu atgriešanās ēdienkartē bija pamats, lai to nosvinētu ar krāšņiem svētkiem un brangiem mielastiem. Augstmaņiem bija cieņā efektīgi noformēti ēdieni, piemēram, uguņojošā cūkas galva. Ēdienu, piemēram, laša cepeti, mēdza arī apzeltīt vai sudrabot, lai tas izskatītos greznāks. Viduslaiku pavāriem patika arī krāsot ēdienu – ar rudzupuķēm – zilu, ar vijolītēm – lillā, ar safrānu – dzeltenu.

Ēšanas paradumus ietekmēja arī sabiedrības hierarhija. Vēlīnajos viduslaikos, 14.–15. gs., aristokrātiem bija pieejami ne tikai izsmalcinātāki ēdieni, bet arī atsevišķas ēdienu grupas. Piemēram, medījums tradicionāli bija aristokrātu privilēģija, arī dīķu turēšanas tiesības sākotnēji, 15.–16. gs., reglamentēja par labu aristokrātiem. Pilsētnieku vidē Livonijā sākotnēji tika noteikts ēdiena daudzums, ne sastāvs, bet 16.gs. nogalē jau minēti īpaši ēdieni, kurus kalpones nedrīkstēja piedāvāt saviem kāzu viesiem – āboli, bumbieri, kūkas, kā arī mandeļu siers, marcipāns un apzeltīti ēdieni.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!