Ceļojumā devos divatā ar kolēģi dūlu Ievu Sproģi-Grigorjevu, kura ir ļoti prasmīga virtuvē. Tāpēc viņai jo īpaši svarīgi likās apmeklēt tirgus.
Gan Valensijā (fotogrāfijā augšā), gan Barselonā apmeklējām lielos tirgus.
Valensijā tas ir tīrāks, izvietots senā jūgendstila ēkā augstiem jumtiem, rotātā ar spāņu rakstiem, krāsainām vitrāžām un dzelzs stieņiem.
Bagātīgā piedāvājumā jūras veltes.
Abi tirgi bagātīgi samērā lētiem augļiem, jūras veltēm, riekstiem. Barselonā var pabaudīt kādas mums neierastākas svaigu sulu kombinācijas, piemēram, papaijas un mango.
Valensijā nobaudījām paelju. Kaut gan internetā atrodama informācija, ka paeljas dzimtene ir tieši Valensija, citviet tiek precizēts, ka tas ir Valensijas apgabals, Albufera, padsmit kilometrus no Valensijas (tur arī pabijām).
Tur var apskatīt rīsu laukus, savukārt mīlīgajā pilsētiņā El Palmar izbraukt ar laivu.
Ēdienu gatavo un pasniedz uz seklas tradicionālās pannas. Tiek uzskatīts, ka oriģinālā receptē tika izmantoti apaļgraudu rīsi, truša un vistas gaļa un... gliemeži. Ierasto dzeltenoranžo krāsu sniedz safrāns (kāds varbūt izmanto citas garšvielas). Liktas arī dažādu veidu pupiņas. Pieejamas visdažādākās versijas. Mēs abas reizes paelju ēdām ar jūras veltēm, kaut tā ir visdažādākām piedevām.
Un noteikti šis reģions ir vieta, kur nobaudīt jūras veltes.
Plānā bija arī apmeklēt paeljas meistarklasi, bet ar to tā nepaveicās – Alikantē nodarbības atjaunošot tikai februārī, bet Valensijā mums piedāvāja abām to darīt par “grupas cenu” divatā, līdz ar to cena uzskrietu līdz 140 eiro no katras. Tā vietā sarunājām privātu meistarklasi pēc kovida ierobežojumiem pie Latvijā dzīvojoša spāņa.
Vēl viens raksturīgais ēdiens un dzēriens Spānijā – orčata, ko parasti bauda kopā fartonu. Orčata ir salds, balts mandeļu dzēriens. Hi hi, neteikšu, ka tas Ievai atgādināja pankūku mīklu. Man savukārt tas sākumā likās pat šķebinoši salds, bet pēc kādiem malkiem apradu. Toties fartons jeb mīksta, salda maizes nūjiņa, pārkaisīta ar pūdercukuru, teju pati apēdas. Dodiet vēl!
Ja reiz par ēdienu, jāpiemin arī “Crema Calalana”, kas ir Katalonijas, tātad arī Barselonas, nacionālais saldais ēdiens. Agrāk es to biju ēdusi speciālā bļodiņtipa trauciņā un tajā bija piena-olu-cukura krēms, pa virsu karameļu glazūra.
Taču, godīgi sakot, man vislabāk patika versija, ko baudīju Barselonā: apakšā jau iepriekš minētajam bija ļoti mitra biskvīta kārta. Vizuāli varbūt pievilcīgāks ir pirmais variants, bet šis manām garšas kārpiņām patika vairāk. Varbūt arī tāpēc, ka konditorejai tas bija taisīts pavisam svaigs – krēmus nereti pasniedz jau iepriekš (ej nu zini, cik iepriekš) gatavotus.
Ieskatoties “Youtubē” jāsecina, ka populārāks ir variants bez biskvīta vai citas mīklas apakšas, taču arī šādas receptes var atrast.
Alikantē savukārt laba garda līdzņemama dāvana ir “Turrón de Alicante” – balts riekstu batoniņš – nuga, pārklāts gludu vafeli. Vai “jijona” – kaut kas līdzīgs halvai, taisīts, vārot cukuru un medu, sajaucot tos ar mandelēm un olu baltumiem.
Cita starpā baudīju arī gardu zupu Gvadalestā pēc vietējās receptes ar pupiņām. Un daudzi iesaka hamonu – vītinātu gaļu (es nemēģināju).
Vēl dažas ēdmaņas ainiņas
Kalnainajā viduslaikus pilsētiņa Gvadalestā izvēlējāmies viesnīciņu “El Tossal” tieši ar skatu uz vecpilsētu kalnā. Tur mūs lutināja – visu izstāstīja, piedāvāja vakaram cenā ietilpstošu dzērienu – izvēle starp vīna pudeli, ūdens un sulas pudeli. Varat minēt, kuru izvēlējās latvietes. Bet no rīta mūs gaidīja tādi brokastu galdi zviedru stilā ar spāņu ēdieniem, ka varētu domāt – gaidāmas kādas dzīres.
..un vēl.
...
Daudzviet brokastīs piedāvā spāņu omlete, ko pagatavot skaista apaļa pīrāga formā. Tajā nereti ir plācenī sacepti kartupeļi ar olu (jā, diezgan latviska garša), bet ir dažādas versijas.
Vēl citā viduslaiku pilsētiņā, Bokairentā, ieradāmies ļoti izsalkušas. Šī nu bija tā pilsētiņa, kur, trāpot siestas laikā, nekur nevarēja dabūt pusdienas, lai cik līkumojām. Beigās tomēr mums norādīja uz vienu ēstuvi. Tur bija pieejamas tikai tapas (uzkodas). Kā jau daudzviet, arī šeit apkalpoja tikai spāniski. Garām bāra galdam, lai negrūstos virsū kungiem, uz aci norādīju, pasūtot, manuprāt, vistas gaļu (tās izrādījās aukstas cūkādiņas), pupiņas (mandeles ar sāli), nu ar kartupeļiem nekļūdījos – viņiem tapās raksturīgi stipri garšvielām apbērti cepti kartupeļu gabaliņi ar asu mērci (fotogrāfija no citas reizes, kad ņēmām tapas). Pie otras letes bija labi apskatāmas jūras veltes, tostarp mazi gliemeži. Pagaidām nesadūšojos eksperimentēt.
Secinājām, ka ir interesanti nezināt valodu, kurā apkalpo, un nejauši nonākt līdz garšas eksperimentiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
