Piedzīvojums sākas jau Virtsu ostā, kur mūs ar draudzeni un pārējos saliņas apmeklētājus sagaidīja motorlaiva. Ziemas sezonā aptuveni piecus kilometrus garo ūdens ceļu līdz salai jāmēro kājām, dodoties sniegotā pārgājienā pa aizsalušo jūru. Ta kā aprīļa diena bija visai vējaina, ceļā uz Vīrelaidu varējām izbaudīt visai ekstrēmu šūpošanos pa viļņiem.
Nonākot galamērķī, laivas pasažierus viesmīlīgi sagaidīja salas īpašnieks Prīts Vilemsons, kurš iepazīstināja ar Vīrelaidas vēsturi, kā arī izrādīja apkārtni. Saliņa ir patiesi gleznaina, un, par spīti nelielajam attālumam no Latvijas, tās dabā ir jūtams skarbi ziemeļnieciskais šarms. Salas centrā atrodas Vīrelaidas bāka, kas ir senākā zināmā metāla bāka Igaunijā. 19. gadsimtā šajā salā ir dzīvojuši bākas uzraugi un pārējais personāls, taču Prīts ar trim draugiem atjaunojuši ne vien bāku uz salas izveidojuši ēku komplekss, kur no jau otro gadu iespējams sarīkot lielākas vai mazākas svinības, vai arī vienkārši doties turp, lai ''izvēdinātu'' galvu, sasildītos saunā un relaksētos burbuļvannā, vienlaikus baudot brīnišķīgo piejūras ainavu.
- Vairāk informācijas par Vīrelaidas salu un atpūtas iespējām uz tās uzzināsi, izlasot, lūk, šo rakstu
Iekārtojāmies savā mājiņā, no kuras paveras lielisks skats uz jūru un – kā no rīta sapratām – arī uz saullēktu, un pēc brīža devāmies uz galveno ēku, kurā notika vakariņas. Galvenajā zālē vienā garā galda galā rosīgi darbojās Tallinas restorāna "Ribe" šefpavārs, bet tikmēr viesi, gaidot vakariņas, varēja "iesildīties", nogaršojot svaigi ceptu saldskābmaizi un rudzu rupjmaizi. Pāris mirkļus pēc tam, kad bijām izvēlējušies savas vakariņu sēdvietas, tikām aplaimoti ar atspirdzinošu un augļainu spāņu dzirkstošo vīnu, kuru, tāpat kā pārējos vakariņu ēdienkartei pieskaņotos dzērienus, bija piemeklējis restorāna "Ribe" vīnzinis, kura radītā vīnu karte 2017. tikusi atzīta par labāko mazo vīnu karti Baltijā.
Kad visi viesi bija atraduši savas vietas, galda vidū tika nolikts trauks ar pirmo kārtu, kas sastāvēja no diviem šefpavāra komplimentiem: austere ar bekona tapiokas pērlēm un biešu meringa cepums ar vistu aknu pildījumu. Bekona pērlītes lieliski saderēja ar austeres svaigo jūras garšu, veidojot patiesi izteiksmīgu kombināciju. Savukārt biešu un aknu pastētes cepums pārsteidza ar savu maigo raksturu un ideālu garšu līdzsvaru.
Kamēr viesi dalījās iespaidos, galdā tika celta pirmā uzkoda – grilēti zaļie un baltie sparģeļi, pasniegti ar putotu olas dzeltenumu mērci. Sparģeļi bija pagatavoti izcili un bija ieguvuši patīkamu dūmu aromātu, harmonējot ar maigo, gaisīgo mērci. Vienkārši un ļoti garšīgi, turklāt pieskaņotais baltvīns radīja papildus garšas dimensiju.
Šajā brīdī salas saimnieks piepildīja viesu glāzes ar caurspīdīgu dzērienu, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija īpaši gatavots 65% degvīns uz bišu vaska bāzes. Saudzējot dāmas, daiļā dzimuma pārstāvēm tika piedāvāta "vieglāka" – 35% šī dzēriena versija. Kad mūsu priekšā nonāca kūpināta zuša buljonzupa ar pavasara dārzeņiem, sapratām, kāpēc jau vakariņu vidū tiekam cienāti ar tik spēcīgu dziru – medainā degvīna saderība ar trekno kūpināto zuti bija nevainojama un bija grūti saprast, kas sasildīja vairāk – dzēriens vai buljons.
Nākamā kārta tika pieteikta, kā restorāna "Ribe" firmas ēdiens un uzreiz bija skaidrs, kādēļ tā. Ar sēnēm pildīts ravioli kopā ar krēmīgu parmezāna mērci – īsts umami sprādziens vispārākajā pakāpē! Varu tikai piebilst, ka ēdienam pieskaņotais vīns noteikti ir iekļuvis manā vīna-ēdienu pārošanas top 3!
Pēc šīs kārtas sekoja neliela pauzīte, kura lieti noderēja, lai gan emocionāli, gan fiziski "sagremotu" jau nobaudītos meistardarbus. Tiesa gan, viesi nekur tālu no galda nebēga, jo mājīgajā atmosfērā uzsāktās sarunas neviens nevēlējās pārtraukt. Pretī sēdošais talliniešu pāris atklāja, ka, lai arī šī ir tikai otrā sezona, kad uz saliņas tiek rīkotas īpašās vakariņas, Vīrelaidas garšu piedzīvojums Tallinas gardēžiem nav palicis nepamanīts un pasākuma popularitāte pieaug teju ģeometriskā progresijā.
Pēdējā sāļā kārta šai vakarā bija grilētas liellopa ribiņas ar čaganu kartupeļu biezeni un spirdzinošiem burkānu-apelsīnu salātiem. Mīkstas un mutē kūstošas liellopa ribiņas savā vienkāršībā lieliski piestāvēja salas mežonīgajai un nepieradinātajai dabai – vienkāršs, godīgi pagatavots un tik ļoti mājīgs ēdiens.
Noslēgumā, kā jau iespējams nojaust, galdā tika celts deserts – baltās šokolādes siera kūka ar marakujas sorbertu un šokolādes drumstalām. Rotaļīgi viegla un atspirdzinoša garšu saspēle, kas atmiņā paliks vēl ilgi, gluži tāpat kā noskaņa, kas valdīja visa vakara garumā. Pēc vakariņām viesi tika aicināti uz blakus māju, kur uzņemtās kalorijas varējām nosvilināt uz deju plača, griežot dančus līdz pat ausmai.
Nākamajā rītā, pamostoties saullēkta apburti, kas pilnā krāšņumā bija baudāms caur namiņa stikloto sienu, devāmies atpakaļ uz vakariņu norises vietu, kur bija klāts brokastu galds. Vairāki viesi jau karsējās rīta saunā un relaksējās burbuļvannā, bet kāds no darbiniekiem zināja stāstīt, ka jau jūnijā būšot pabeigts arī āra baseins rīta peldēm.
Pēc brokastīm negribīgi devāmies uz motorlaivas pusi, lai atgrieztos atpakaļ realitātē, No laivas noraugoties uz tālumā gaistošo Vīrelaidas saliņu, apjaušam, ka saimnieka viesmīlība, garšu piedzīvojums, bezrūpīgā labsajūta un vietas ziemeļnieciski skarbā maģija ir mūs apbūrusi, tādēļ nemājam ardievas, bet atvadāmies, sakot: "Uz redzēšanos!"
