Vēl bez receptēm grāmatā apkopoti arī reņģu gatavošanas stāsti un piedzīvojumi. Dzintris Kolāts saka: "Raugi, azaida gatavošana, tāpat kā viss cilvēka dzīvē, notiek ciešā sasaistē ar citiem dzīves notikumiem, apkārtējo vidi, vēsturi, cilvēku raksturiem. Veidojas stāsts, kur teicējs, blakus kulinārai pamācībai, uzzīmē mums sava laika un novada bildi. Lasītājam dažkārt tas palīdz vieglāk uztvert arī produkta gatavošanas nianses. Tas pats kā ar universālu laika mašīnu būt klāt noteiktā vietā un laikā! Tādēļ arī "Reņģēdāju pavārgrāmatā" ietveram stāstus un piedzīvojumus, kuri nākuši reizē ar vienu vai otru reņģu pagatavošanas scenāriju."
Publicējam grāmatā atrodamo Dzintra Kolāta sarunu ar Kuivižu pusē labi zināmu zvejnieku un gleznotāju Andri Skuju, saglabājot kuivižnieku runas manieri. (Kas mēs tādi, lai to piefrišinātu pa Rīgas modei?)
Klausies, Andža, tev mājās ir maziņa reņģu kūpinātava?
Nu pie mums to sauc pa ceplit. Agrak jau pārsvara bij no kok, bet tad kad šite nīcinaj āra to Ainaž ziufabrik (Salacgrīvas zivju konservu rūpnīcas Kuivižu cehs, kurš agrāk saucās – Ainažu zivju konservu rūpnīca – aut.piez.) tad es dabuj tād liel aluminij kast. Priekša uztaisij durs, uzlik uz tād pamatiņ, apmūrej ar ķieģeļim, kurtuv iekšpuse ari, uztaisij plouktiņs un tagad man i ceplic...
Karstajā kūpināšanā uguns ir tieši zem reņģēm?
Ja. Metr zem reņģem, varbut metr trīsdesmit.
Kā reņģes sagatavo kūpināšanai?
Nekā īpaši negatavo. Nomazgā un ver caur acim uz virbam, tie i tādi iesmiņi vai drāti.
Iekšiņas neņem ārā?
Ne, ne. Neko. Tikai nomazga... ā, vispirms es ņem to ceplit un tā ka uzkarse. Karsejot to ceplit rodas ogls. Pa tam es ver reņģs. Tad es viņs liek cepliti, vis priekš (ceplīša durtiņas, aut.piez.) vaļa un tād maziņ, maziņ uguntiņ. Vismaz diudesmit minut vai div al garuma tos reņģs izkalte. Tapec lai viņam tas degunc nevis izjūk bet paliek tāc ciec un ta reņģ vairs nekrīt no tiem virbim nost. Ja dod uzreiz baigo karstum, vis tā reņģ ir zeme. Tas i no svar.
Nu, divdesmit minūtes pagājušas...
Tad vis laik met tāds neliels malciņs. Tēvs kādreiz ar skaidam... tagad tie skaidi nav un man viņs ari nevajag. Es ziu žāve bez visim skaidim. Tātad saus alkšņ malk, vislaik tād plaš, neliel uguntiņ. Un tad aiziet grāvmale nocērt kād zaļ alksn zar un pa vidam uzmet uz to ugun, tas dod tād lab krās tam reņģam. Viss kopa sanāk kād diu stund. Reņģ i diezgan čābig, ilgi iet.
Interesanti. Uzcept vai vārīt reņģi aizņem dažas minūtes, te divas stundas... nu un tad ķeras pie ēšanas?
Ja. Noņem nost, apkais a sāl un ķeras klāt.
Ar ko reņģu kūpināšana atšķiras no citu zivju kūpināšanas?
Cits zivs es liek apakšeja plaukta, ta tiešam ir kāds metrs no ugun. Un viņ nav jākalte to diudesmit minut, ko es teic pa reņģ. Bet ziu var likt uz apakšejo ploukt un dot normāl karstum, tik lai nedeg. Un iet ātri. Tēvs reiz bij pa 45 minut uztaisijs vimbs. Nu, es rēķina kād stund – stund piecpacmit...
Tu saki – reņģe un zivs...reņģe jau arī ir zivs...
Nē! Ziu i ziu un reņģ i reņģ.
Ar kādu citu malku esi mēģinajis?
Es nau mēģinajs jo pieņemts ir ar alksn un alkšņ malk vienmer ir dabujam. Drošvien a cit lapkok ari varet, bet priekš kam mēģinat. Ja tā viņč i tad lai paliek...nu tas pa to benzopirīn vai kā viņ sauc (benzopirēns – aut.piez.), nu es nezin...ta man jau sen bij jābūt beigtam. Pīps var ražot, kols un cits sūds var ražot, te nu zivam i benzopirīnc un nu nevar ēst!
Agrāk katrā mājā bija ceplītis...
Kā ta, ka bij. Vai, un pārsvara bij no kok un ta mūžigi aizdegas. Cik tēvam vien nenodeg...
Tu teici, ka divdesmit minūtēs ir divi ali, bet cik visam kūpināšanas procesam? Astoņi?
Ta tu i švaks dzērajs...
Par grāmatas iegādi vislabāk interesēties Salacgrīvas Tūrisma informācijas centrā.
