Foto: Renars Koris

2016. gada - tātad pašreizējais - un 2015. gada Šampaņas gada vīndaris ir "Champagne Henriot" vīna meistars Lorāns Fresnē (Laurent Fresnet), kurš arī pats ir nelielas vīna darītavas saimnieks un īpašnieks. Viņa pārziņā ir senas dzimtas šampanieša nama vārds un paša darītavas vīna tvertnes, kas jāizbirstē. Izsmalcinātība un vienkāršība reizē – tāds ir Šampaņas labākais chef de cave.

Martā Lorāns Fresnē, festivāla "Wine & Champagne" rīkotāju uzaicināts, viesojās Rīgā un piekrita ekskluzīvai sarunai ar portālu "Delfi".

Līdzīgi kā lielākā daļa dzimtu, kas ar vīna darīšanu Šampaņā nodarbojas zem sava vārda, arī Anrio ģimene var lepoties ar seniem ciltsrakstiem. Pirmās oficiālās ziņas par Anrio ģimeni ir no 1640. gada, kad tā no Lorēnas pārcēlusies uz Reimsu un sāka tur nodarboties ar tekstila un vīna realizāciju. Pamazām ģimene pati sāka iegādāties vīna dārzus un 1794. gadā Anrī Anrio uzsāka vīna darīšanu, tomēr par "Champagne Henriot" oficiālo dibināšanas gadu uzskatāms 1808. gads. Anrī atraitne Apolīne ne tikai izveidoja šo kompāniju, bet arī veiksmīgi iekaroja šampanieša tirgu Francijā un ārzemēs. "Champagne Henriot", kā tajā laikā bija pierasts, greznojās arī uz karalisko galmu galdiem Nīderlandē, Austrijā un Habsburgu Ungārijā.

Apolīne uzņēmumu novēlēja savam mazdēlam Ernestam un tā dzimtas tradīcija bija radusies. 1875. gadā Ernersts Anrio Reimsā izveidoja "Champagne Henriot" namu. Šobrīd "Champagne Henriot" ir viens no retajiem šampanieša namiem šajā slavenajā Francijas vīna darīšanas reģionā, kas joprojām atrodas ģimenes īpašumā, jau astotajā paaudzē. Lorāns Fresnē ir "Champagne Henriot" vīndaris kopš 2006. gada.

""Champagne Henriot" ir salīdzinoši neliels ģimenes uzņēmums – man bija svarīgi strādāt tieši tādā," portālam "Delfi" atklāja Lorāns Fresnē. "Jo nebija jau tā, ka man nebija darba un tas bija jāatrod par katru cenu, es varēju izvēlēties. "Champagne Henriot" stāsts un šampanietis mani uzrunāja." Pirms tam Fresnē bija kooperatīva "La Vigneronne" direktors Vertū.

Līdzīgi kā lielākā daļa Francijas vīndaru un šai rūpalā iesaistīto, arī Lorāns Fresnē ap vīna mucām un pa vīna dārziem ir dauzījies jau kopš bērnības, tāpēc viņa izvēle saistīt savu dzīvu ar vīna darīšanu ir visnotaļ loģiska un nevienu nepārsteidza. "Es jau no mazām dienām biju tajā visā iekšā – vectēvs pat dzina mani prom, lai nemaisos pa kājām," smejas atzītais vīndaris. "Tā kā šis ceļš bija izlemts jau sākumā. Pabeidzu augstskolu, iegūstot grādu vīna zinātnēs un bioķīmijā, un gadu nostrādāju Portugālē, tad, arī lai uzlabotu savas angļu valodas zināšanas, gadu nodzīvoju Jaunzēlandē, tad pārcēlos uz DĀR, kur pavadīju divus gadus, bet pēc tam strādāju Francijas dienvidos."

Es jau no mazām dienām biju tajā visā iekšā - vectēvs pat dzina mani prom, lai nemaisos pa kājām!

"Champagne Henriot" pieder 35 hektāri vīnogulāju, taču tie nodrošina tikai piekto daļu no nepieciešamā vīnogu apjoma, tāpēc darītava sadarbojas ar Šampaņas vīnogu audzētājiem, kas piegādā nepieciešamās augstākās kvalitātes vīnogas no "Grand Cru" un "1eme Cru" vīna dārziem, kas atrodas Cote des Blancs reģionā, Avizē, Ožērā, Kramānā, kur aug "Chardonnay", bet "Pinot Noir" nāk no vīna dārziem Reimsas kalnu grēdas ziemeļu daļā, Verzī, Verzenē un Valdorā. "Mums ir ļoti plaša izvēle," norāda Fresnē.

To, ka viņš divus gadus pēc kārtas nosaukts par Šampaņas labāko vīndari, Lorāns Fresnē novērtē ļoti augstu, jo šis tituls, pirmkārt, ir ļoti grūti iegūstams sīvās konkurences dēļ – katrā šampanieša namā ir izcils vīndaris, otrkārt, tas ir visa nama, nevis tikai viena cilvēka darba novērtējums. Šis apbalvojums tiek pielīdzināts kino industrijas Oskaram. "Gada vīndaris – tas ir liels gods, jo žūrija novērtē ne tikai vienu manu darbu, bet visu nama produkciju, kas ir manā pārziņā," saka Fresnē. "Mans pienākums - nekādu kompromisu! Reiz bija situācija, ka no vīna izejmateriāla mums sanāktu izcils "Millesime", bet ne pārāk labs "Echanteleurs". Gāju pie nama saimnieka un viņš teica – taisi "Millesime"! Jo mūsu mērķis ir izcils, nevis vienkārši labs vīns."

"Cuvee des Enchanteleurs" ir vīns, kas tiek darīts tikai izcilas ražas gados no augstākās kategorijas –"Grand Cru" – ciematu vīnogulājiem un esot perfekta ilustrācija nama asemblāžas jeb blendēšanas meistarībai. Cienot un ievērojot šampanieša nama tradīcijas, vīns tiek darīts no divu šķirņu vīnogām – "Pinot Noir", kas piešķir šampanietim izteiksmību, un "Chardonnay", kas dod eleganci; rezultātā sanāk svaigs, elegants un strukturēts vīns.

Redzat - visi, kas ražo un bauda šampanieti, vienmēr ir smaidīgi. "Parastie" vīndari Šablī vai Burgundijā tādi nav. Un no šampanieša nesāp galva!

Arī vīna eksperti "Champagne Henriot" vīnus novērtē ļoti augstu un pat dēvē par nenovērtētiem dārgumiem. Tā ietekmīgā biznesa izdevuma "Forbes" vīna eksperts Niks Pasmors to nodēvējis par vienu no izcilākajiem nepazīstamajiem šampaniešiem. ""Champagne Henriot" ir neliels ģimenes nams, kuru nepelnīti neievēro tāpēc, ka viņiem nav līdzekļu grandiozām vodkas stila reklāmas kampaņām. Viņi nepieder lielajiem un ietekmīgajiem šampanieša ražotājiem, taču vīna kvalitātes un stila dēļ "Champagne Henriot" būtu tiem jāpieskaita," viņš raksta.

Viens no "Champagne Henriot" interesantākajiem vīniem ir Rose šampanietis, un par to Lorānam Fresnē ir īpašs stāsts. "Lai pārbaudītu rozā šampanieti tā tapšanas laikā, mēs bieži izmantojam tumšas glāzes, lai neredz dzēriena krāsu, lai tā nenovērš uzmanību no garšas," viņš stāsta. "Reiz, kad mums bija ļoti labs "Pinot Noir" gads, ogas bija lieliskas, spēcīgas, tumšas, un sanāca izcils Rose. Bet kad mēs to pirmo reizi ielējām baltajā stikla glāzē, es pat satrūkos, cik tumšs bija šis dzirkstošais vīns. Gandrīz kā sarkanvīns!"

Lorāns Fresnē, kā jau minēju, ir ne tikai algots darbinieks kompānijā, bet arī savas vīna darītavas "Laurent Fresnet Champagne" īpašnieks, kas viņam tikusi mantojumā. Tā ir neliela darītava Verzī, kas gadā saražo apmēram 20 tūkstošus pudeļu. "Tur es strādāju visus darbus no A līdz Z, pats ar birstēm tīru tvertnes, un tas man ļoti patīk – šis fiziskais darbs, jo "Champagne Henriot" man tas nav jādara – tur ir darbinieks, kuram uzticēts mazgāt tvertnes un izkasīt mucas," stāsta pieredzējušais vīndaris. Ja jau viņš ir brīvs radīt, pats savas vīna darītavas īpašnieks, kāpēc izvēlējies stingri noteiktu, nama definētu vīna darīšanu? "Es negribēju šo brīvību, man tieši bija interesanti radīt konkrētu vīnu, pēc konkrētas un senas nama receptes," saka Fresnē.

Es negribēju šo brīvību, man tieši bija interesanti radīt konkrētu vīnu, pēc konkrētas un senas nama receptes.

Visā pasaulē pieprasījums pēc šampaniešiem aug, taču šo dzērienu reglamentē ļoti nopietnas un nepārkāpjams direktīvas, kas attiecas kā uz izejvielām, tā uz gala produkta kvalitāti. Īpaši jau būtiski ir tas, ka šampanieša radīšanai drīkst izmantot tikai konkrēta apelācijas reģiona – Šampaņas – ietvaros audzētas vīnogas, un vairāku namu gadījumos - pat konkrētu ciematu vīna dārzu produkciju. Tomēr arī tam vīnogu audzētāji rod risinājumu. "Jā, apelācijas robežas nosaka likums, taču ir iespējas paplašināt vīna dārzu platības reģiona ietvaros," norāda Fresnē. "Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara daudzviet likvidēja vīnogulājus, lai audzētu pārtikas kultūras – labību, dārzeņus. Taču ir zināms, kur agrāk ir audzētas vīnogas, un šīs platības pamazām atgriežas pie šīs kultūras. Tas nenotiek vērienīgi, lielos apjomos, bet pamazām."

Tikšanās noslēgumā pajautāju, vai tiešām šampanieša darītāji šo dzirkstošo brīnumu dzer katru dienu? "Katru dienu es šampanieti nedzeru, bet degustēju gan. Man darbā ir jāsaglabā skaidra galva un spēja atšķirt nianses," saka titulētais vīndaris. "Bet šampanietis tiešām iederēsies pie visām maltītēm – gan kā aperitīvs, gan pie pamatēdiena, visos svētkos. Redzat – visi, kas ražo un bauda šampanieti, vienmēr ir smaidīgi. "Parastie" vīndari Šablī vai Burgundijā tādi nav. Un no šampanieša nesāp galva!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!