Foto: Shutterstock
Rupjmaizes rika ar plānu speķa šķēlīti un lociņiem vai speķa pīrādziņi, manuprāt, jau ir delikatese. Tā kā mūsdienās šie našķi tiek ēsti reti, bieži vien tikai svētku reizēs, tam līdzi nāk senāku laiku asociācijas. Tajās retajās reizēs, kad žāvētu speķīti pievienojam zirņu putrai vai speķa gabaliņu iemetam zupā, gādājot par neatkārtojamu dūmu aromātu, vai kad vīri pie vīru sarunām un dzērieniem piekož speķa maizīti, to var dēvēt par gardumu. Varbūt pat latviešu kulta ēdienu, ar to saprotot gan sirsnīgas un siltas, gan skaudrākas asociācijas no pagātnes.

Ikdienišķs "gardums"

"Par speķa popularitāti mūsdienās grūti spriest. Nevar teikt, ka speķis būtu par citiem populārāks ēdiens, jo mūsdienās pieejama liela ēdienu un produktu daudzveidība. Daļa cilvēku nelieto uzturā gaļu, citi iedvesmojas no ārzemju žurnāliem un raidījumiem, vēl citi biežāk izvēlas vietējos produktus. Arī par delikatesi vai kārumu speķi būtu grūti nosaukt, nevarētu teikt, ka speķis ir dārgs un izsmalcināts produkts, ka to bieži pasniegtu restorānos vai liktu galdā īpašās svētku reizēs. Bet vēsturiski gan – speķis bija pamatā," stāsta ēdienu kultūras pētniece Astra Spalvēna.

Cūkgaļa latviešu zemniekiem bijusi visvieglāk pieejama, un tā bija trekna. Jāpiebilst, ka gaļa nekad latviešu ģimenēs nav lietota daudz un to cilvēki neēda katru dienu. Bieži vien aizdars kādai putrai, graudaugu vai sakņu ēdienam tiešām bija speķis un žāvēta speķa gabaliņi. Treknu gaļu var apēst mazāk, un tā sniedz lielāku sāta sajūtu. Ja treknu cūkgaļu var skatīt kā ikdienišķu ēdienu, no kā pārtika zemnieki, tad pretstats bija izsmalcināta gaļa, ko ieguva no medījuma dzīvniekiem vai putniem un ar ko mielojās muižkungi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!