No kārtīgas izēšanās bail mums nav, ne velti Ziemassvētkos uz galda jāceļ divpadsmit dažādi ēdieni, bet jau vasarā, domājot par ziemu, pieliekamā plaukti tiek pielādēti ar salātiem, kompotiem un marinējumiem. Tikpat liela ēdelība mani pārņēma arī "Jaunajā Teikā", kur piecu pasākumu sērijā dažādi ēdinātāji sacenšas, kurš tad gatavo labāko Rīgas ielu ēdienu. Tā nu 22. augusta pusdienlaikā "Tasty" uzdevumā ar draudzeni devāmies nogaršot, kādi konkursa ēdieni sarūpēti.
"Rīga nav tikai Vecrīga un štovēti kāposti, cilvēkus interesē kvalitatīva dzīves baudīšana, dzīvesstils ir mainījies, tādēļ šie pasākumi tiek rīkoti kā pagalma ballītes ar koncertiem un aktivitātēm bērniem," stāsta "Jaunās Teikas" pārstāve Līga Ansone. "Tur ir indiešu ēdiens, tur grieķu, tur itāļu picas, bet kas tad ir Rīgas garša? To mēs nezinām, tādēļ arī rīkojam šo konkursu. Noteikumi ir vienkārši – ēdienam jābūt ērti apēdamam un cena nedrīkst pārsniegt piecus eiro," skaidro Līga. No katra pasākuma, balstoties uz cilvēku balsojumu, divi ēdinātāji tiek izvirzīti finālam, kas notiks 12. septembrī un uzvarētājs saņems lidojumu uz Itāliju un vakariņas restorānā "Osteria Francescana", kas 2018. gadā atzīts par labāko visā pasaulē.
Ceturtajā pasākumā konkursa ēdienus gatavoja septiņas ēstuves – "Balts", "Kadagi", "Singh's", "RamenRiga", "Loco Burros", "Vīnkalni" un "Grīkstrīta". Viena lieta ir redzēt, cita nogaršot, tā nu devos pusdienās.
Kā pirmo nomēģināju restorāna "Balts" piedāvāto laša-piparu rulli. Sastāvdaļu apraksts jau glauns un pats kusa mutē – pikantie Japānas čili pipari, lasis, gurķis, avokado, burkāns, lapu salāti, majonēze, terijaki mērce un rīsi. Varbūt kāds mani sauks par badmiru, bet es sadrūmu, kad tiku pie mazās suši kastītes, kurā bija precīzi pieci gabaliņi. Vasabi bija brīnišķīgs, suši kā jau suši – ļoti maigi un garšīgi, bet mazuma piegarša aizēnoja visu ēdienu. Izsalkumu ar šādu ēdienu remdēt nevarētu, bet apzināti izvēlējos veselīgāko no visa piedāvātā un to arī saņēmu.
Otro ēdienu izvēlējās mana kompanjone Dita, viņa par savu izvēli raksta tā – "Singh's" vilināja izsalkušos ar fritētiem kartupeļu un spinātu plācenīšiem. Tiklīdz piestājām pie telts, karstasinīgais ēdinātāju pārstāvis, kurš tobrīd runāja pa telefonu, sarunas biedram otrā klausules galā paziņoja, ka nu runāt jābeidz, jo atnākušas meitenes. Tā nu, bezgala laipni apkalpotas, dūrām uz dakšiņas ar piparmētru jogurta un saldskābā tamarinda mērcītēm aplaistītos kumosiņus un uzreiz vēlējāmies, lai tie būtu kaut uz pusi tik karstasinīgi kā kungs no personāla, tomēr par nožēlu tie bija diezgan pavēsi. Turklāt jau pirmajās sekundēs trauslā koka dakšiņa zaudēja izturības pārbaudi cīņā ar salīdzinoši stingro maltīti un salūza. Mērcītes bija labas, sastāvdaļu kombinācija iepriekš neredzēta un ēdiena konsistence patīkama, bet līdz pilnībai vēl tālu. Kopumā uz šķīvja pietrūka arī kādas atsvaidzinošas piedevas – svaigu dārzenīšu vai kā tāmlīdzīga.
"Ramen Riga" teltī izvēlējāmies vegāno zupu. Šķīvī bija buljons, svaigi vārītas nūdeles, juzu noturētas austersēnes, grauzdēts sezams, marinēts ingvers, pak čoi salāti, lociņi un tofu. Liekot sastāvdaļas, pavārs Mārtiņš Sirmais apvaicājās vai patiesi esam vegānes. Saņemot noraidošu atbildi, viņš ietupināja bļodā vēl arī olu, piebilstot, ka šādi viņš lutina tikai mūs. Lūk, zupa bija tas, kas atdzīvināja, ielēja vēderā dzīvesprieku un katrs kumoss atklāja jaunas garšas nianses. Īpaši izceļu to, ka lociņi lieliski saderēja ar sezamu un jūraszāļu lapu. Ja vien mēs spētu eleganti ar irbuļiem ielocīt mutēs nūdeles, nenoķellējot drēbes, būtu pavisam labi.
Āgenskalnā mītošā hotdogu kafejnīca "Kadagi" labu laiku bija manā apmeklējamo vietu sarakstā, tādēļ prieks, ka varēju to beidzot izmēģināt. Hotdogu meistars pastāstīja, ka gandrīz 80% cilvēku izvēlas tieši vistas gaļas desiņas, tādēļ desiņa izvēlētas arī kā konkursa ēdiens. Tā guldīta pašu ceptā maizītē, papildināta ar spinātiem, karija un BBQ mērcēm, marinētu papriku, ananasiem un sarkanajiem sīpoliem. Ieraugot milzīgo porciju, mute palika vaļā – kā gan to lai apēd? Secinu, ka ar divām salvetēm ir par maz, jo mērces šķīst uz visām pusēm. Likās, ka hotdoga autori maķenīt pārcentušies un gribējuši parādīt visu, kas viņiem ir. Garšas saplūda kopā vienā murskulī un abas spēcīgās mērces aizēnoja maigo desiņu. Izmetot ārā BBQ mērci un marinēto papriku, varētu vismaz sagaršot, kur uzdzirkstī ananass, kur spināta kraukšķīgums. Bet vēderu gan pielocīju pilnu un vairs nespēju ieēst ne kumosa.
Tikmēr Dita devās pie "Grīkstrīta" busiņa un par pieredzēto raksta tā – souvlaki iepriekš nekad nebiju mēģinājusi, vien dzirdējusi sajūsmas pilnas atsauksmes no citiem, kuri to baudījuši, viesojoties Grieķijā. Grieķu virtuve acīmredzami bija ieintriģējusi daudzus, jo pēc mūsu novērojumiem tieši pie šī stenda jau no paša sākuma veidojās visgarākā cilvēku rinda, kā arī ēdiens bija jāgaida visilgāk, vismaz septiņas minūtes, atšķirībā no citām vietām, kur tas bija gatavs daudz ātrāk. Sastāvdaļu kombinācija bija laba un mērcīte garda, bet pašas maizes šķita par daudz. Turklāt šī maize, atšķirībā no, piemēram, kebabos ierastā lavaša, šķita diezgan taukaina. Arī halumi sieru īpaši daudz nevarēja just. Taisnības labad jāpiebilst, ka šo ēdienu izmēģinājām kā pašu beidzamo, kad jau bijām pamielojušās ar visiem citiem gardumiem, tāpēc, iespējams, vairs nespējām to līdz galam adekvāti novērtēt. Pieļauju, ka citam, izsalkušākam vēderam, šis souvlaki varētu arī šķist kā pats labumiņš un likt apmierinātībā dejot sirtaki, taču tas nebija mūsu gadījums.
Pēc pieciem dažādiem ēdieniem rūmes vēderos vairs nebija, bet labi, ka somā aizķērusies pusdienu kārbiņa. Tā nu "Loco Burros" piedāvāto vistas burito ar rīsiem, melnajām pupiņām, sieru, gvakamoles mērci, krējumu un svaigām salātu lapām, paņēmu uz mājām. Vakarpusē tinu to vaļā, pirms tam uzsildot cepeškrāsnī un cerot, ka siers izkusīs, liegi apskaujot citas sastāvdaļas. Varbūt vajadzēja to ēst uzreiz pēc pagatavošanas, jo vakarpusē viss burito pildījums bija pārāk cieši sadraudzējies un pēc pāris kumosiem bija jāpārlasa, kas tad īsti ir iekšā. Mērce, gods kam gods, bija patiešām asa, kā arī biju prasījusi. Pats burito bija krietnas plaukstas lielumā un pabarotu arī divus cilvēkus. Diemžēl biju tā pārņemta ar ēšanu, ka aizmirsu to nofotografēt.
Vienīgais, ko pasākumā nenogaršojām, ir "Vīnkalni" picas, bet, jau ejot garām, tās smaržoja tikpat labi kā Neapoles picērijās. Bērni bija saspiedušies apkārt galdam un aizrautīgi vēroja picu gatavošanu vēroja tikpat aizrautīgi kā trapeces māksliniekus cirkā.