Mūsdienās, kad receptes atrodamas tīmeklī, gatavošana pēc pavārgrāmatām kļūst tikpat reta kā vēstuļu rakstīšana ar roku un sūtīšana caur pastkasti. Taču, paveroties grāmatnīcu plauktos, tā nešķiet. Pavārgrāmatas tiek izdotas un ne mazums. Plauktos rindojas gan grāmatas ar bērnības receptēm, gan vegāniskas, gan cittautu, gan sentēvu.
Manā grāmatplauktā cita pie citas rindojas gan no omes mantotās, gan draugu dāvātās, gan pašas iepirktās. Cik receptes no grāmatām esmu pagatavojusi? Hmmmm... Jāatzīst, ka ļoti maz. Tās stāv plauktā, ir izšķirstītas, esmu nolēmusi, ka kādreiz pagatavošu, bet tā tas arī palicis. Visbiežāk laikam lietoju vairāk nekā pusgadsimtu senās pavārgrāmatas, jo tur varu atrast "irbīšu" recepti, tādu, kādu taisīja ome. Otra visbiežāk izmantotā grāmata ir tā, kur soli pa solim sabildēts gatavošanas process– tas iedrošina un liek noticēt, ka recepte var izdoties!
Gatavot pēc pierakstītas receptes ir sens paradums – pirmie recepšu pieraksti ir no Mezopotāmijas– trīs akmens plāksnes. Savukārt vecākā pavārgrāmata, kas saglabājusies, ir datēta 1. gadsimtā, Romā "De re coquinaria", tiesa, šajā grāmatā nav mums tik ierastā gatavošanas procesa, bet ir detalizēts sastāvdaļu apraksts. Tā teikt, ja zini, kas ēdienam iekšā, tad jau pārējo izdomāsi!
Eiropā pirmās pavārgrāmatas parādījās ap 13. gadsimta beigās, bet līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nostāsti par tām. Saprotams, ka, parādoties iespējai grāmatas drukāt, arī pavārgrāmatas uzņēma apgriezienus. Tās bija grāmatas, kas atradās gandrīz katrās mājās līdzās Bībelei.
Manā bērnībā pavārgrāmatas stāvēja virtuvē un bija samērā daudz cietušas gan no mušām vasarā (nejaucenes grāmatu vāciņus izmantoja par savu tualeti), gan no manis, kura gribēja gatavot "pēc grāmatas" . Šajās reizēs uz grāmatas lapām nonāca gatavojamā ēdiena sastāvdaļas. Līdzās grāmatām atradās arī klade, kur tika pierakstītas receptes, kas grāmatā nebija atrodamas. Turpat bija arī avīžu un žurnālu izgriezumi. Šo tradīciju turpināju arī es. Man bija vesela mape, kur caurspīdīgās kabatiņās tika saliktas man interesējošās receptes. Kabatiņām bija lieliska īpašība – tās pa vienai varēja izņemt ārā un, ja kaut kas uzpilēja virsū, – viegli varēja noslaucīt.
Šādi gatavotam ēdienam ir cits smeķis! Apsolu! Un arī daudz atklājumu! Ne vienmēr recepte izdodas kā grāmatas bildē redzamā! Dažkārt ir nedaudz jāpiedomā pie mērvienībām, sevišķi, ja grāmata ir tulkotā. Citreiz jābūt radošam un receptes sastāvdaļa jāaizstāj ar citu, mājās pieejamu. Neliegšos, ka dažkārt recepte ir kalpojusi tikai par iedvesmu – paskatos, ka grāmatā redzamajai tartei ir 60 + sastāvdaļas, un nolemju gatavot tarti, bet vienkāršāku! Vegāniskiem salātiem klāt pielieku ceptu zivi, bet smilšu mīklu aizstāju ar kārtaino – voila! Un jauna recepte ir tapusi!
Kādi ir tavi gatavošanas paradumi? Vai pavārgrāmatas tev ir kā dizaina priekšmets vai tiek liktas pie darba? Vai tu tās saudzīgi pāršķirsti vai arī uz lapām redzamas gatavošanas pēdas– sviesta kleksis, zemeņu zīmogs? Pastāsti par savām pavārgrāmatām arī tu! Un padalies ar pagatavoto!
Sūti savu pieredzi un sasniegumus uz receptes@delfi.lv!
Lai mums kopā aizraujoši eksperimenti virtuvē! Lūk, pirmais spēlētājs jau uz skatuves – ceptu gurķu salāti! Recepte no britu pavāra Meta Vilkinsona.