Pirmkārt, uzreiz jāpasaka – pasākums tika izziņots "Facebook", pirkt biļetes varēja katrs, kurš sajuta aicinājumu, un nekādas reklāmas te nav. Pati godīgi nopirku biļeti, un, patiesību sakot, ir vēl daudzi šefpavāri, kuru aicinājumam uz gastrotūri un pusdienām restorānā es vienkārši nespētu neatsaukties. Parasti gastgrotūres tiek rīkotas ārzemju diplomātiem un tūristiem, bet tagad, no tūrisma tukšākā laikā, paši varējām apskatīt tirgu ar tūristu acīm.
Pie Centrāltirgus zivju paviljona satikāmies bariņš svešinieku, kuri, kā jau tādos pasākumos pieņemts, ātri vien kļuva par labiem paziņām. Mārtiņš tieši tāds kā televīzijas ekrānā – draudzīgs un tāds pats cilvēks kā mēs, tikai vairāk redzējis, vairāk zina, garšīgāk gatavo un pavisam noteikti – Centrāltirgu pazīst labāk par mums visiem.
Diez vai apzināmies, kāda Centrāltirgus ir vērtība. Mārtiņš stāsta, ka vairumā Eiropas valstu tāda liela, klasiska tirgus kā mūsējais vairs nav. Ir vai nu nelieli, pārsvarā tūristiem domāti tirgi, vai arī lielas tirdzniecības bāzes. Mūsu Centrāltirgus vēl turas, taču cilvēku kļūst arvien mazāk, tūristu – arī, un kāds izvērtīsies tirgus liktenis, kas to lai zina. Katrā ziņā tirgus pamatvērtība – savi zināmie stūrīši, kur iepirkties, un savi zināmie pārdevēji te bija un būs. Un tieši pa savām iecienītākajām iepirkšanās vietām mūs veda Mārtiņš Sirmais.
Katrā no paviljoniem ne tikai domās atķeksējam vietas, kur nākamreiz atgriezties, bet uzzinām arī šādas tādas gudrības. Zivju paviljonā, piemēram, iemācāmies atpazīt labu zivi no ne pārāk labas. Ja zivij iespiež sānos pirkstu – un neparādās iedobums, kas atlec atpakaļ – tā ir laba zivs. Ja zivij acis izskatās tādas, kā nākamajā rītā pēc ballēšanās Vecrīgā – tev viņu nevajag. Un tās ar salipušajām žaunām nevajag pavisam noteikti! Ja gribas zivi, kas dzimusi augusi brīvībā, skatāmies uz asti – tās, kuras nākušas no audzētavām, parasti ir ar īsām, aplauztām astēm un spurām, savukārt tās, brīvībā dzimušās, lepojas ar garām spurām un astēm, ar ko lepni šķēlušas ūdeņus.
Nokļūstam arī pie stenda ar marinējumiem un skābējumiem. Mārtiņš sasveicinās ar dāmām, kuras viņu sagaida kā savējo, un pats stājas aiz letes. Viņš piedāvā uzkost gan gurķīti, gan padzerties skābu kāpostu suliņu, ja kādam tāda vajadzība. Grupā daži atrodas!
Ejot cauri paviljoniem, šur un tur redzam riekstus un garšvielas no tirgotājiem, kas pārstāv bijušās "brālīgās republikas". Mārtiņš saka – lieliski, ka mums joprojām šie kontakti un tirdzniecības saites saglabājušās. Domās pierakstu sev blociņā: turpmāk garšvielas un riekstus pirkt tirgū! Kvalitāte būs ļoti augsta, cenas – zemākas, nekā dažā labā veikalā.
Piena paviljonā apstājamies nogaršot jaunpienu, ar ko mūs cienā "moja dorogaja" (mana dārgā – krievu val.), kā dāmu aiz letes uzrunā Mārtiņš. Jāteic, ka ik pa laikam Mārtiņu teju sabučo kāda tirgotāja un ik pa laikam draudzīgi pamāj kāds tirgotājs aiz letes – te viņš ir kā savējais.
Runājot par jaunpienu – patiešām, jāpiekrīt Mārtiņam: kā tāds latviešu crème brulee variants! Mārtiņš izskaidro, kādēļ mums īsti nav siera kultūras, ar kādu var lepoties dienvideiropieši. Mums zāle nav pareizā! Pareizāk sakot, tā izkalst par agru, un liesā, sausā zemē augušai zālei nav tās garšas, kas kārtīgos, tvanīgos dienvidos. Govis jau pienu ražo, bet izsmalcināti sieri nav mūsu stiprā puse. Biezpiens – gan! Mārtiņš saka: "Biezpiens ir mūsu siers. Un ar krējumu mēs salabojam visu!"
Piestājam arī kādā vietā, kur tirgo saulespuķu eļļu. Mārtiņš saka: laba! Nerafinētas saulespuķu eļļa, kurā cepot, agrāk smirdēja visa māja un vēl arī kāpņu telpa, ir viena no padomju laika gastronomiskajām traumām. Tagad, kad iespējams izvēlēties dažnedažādas eļļas, reizēm ieciklējamies tikai uz olīveļļu. Itāļi lieliski prot pārdot gan automašīnas, gan modi, gan olīveļļu, un olīveļļa ir lieliska, bet atceramies tātad: saulespuķu eļļa ir laba eļļa.
Gaļas paviljonā Mārtiņš atgādina par vēl vienu padomju laika traumu: jēra zupu. Kurš tādu ēdis, taukiem zobos sastingstot, gan jau nosolījies mūžam jēru ne ēst, ne gatavot. "Ja vārīja divus trīs gadus vecu jēru ar dzelteniem taukiem – skaidrs, ka smaka bija pa visu "poģiku"!" smejas Mārtiņš. Daudz ko protam pagatavot, bet jērs nav no tiem – taču tagad, kad zināmas dažnedažādas receptes un arī garšvielas pieejamas, muļķīgi izslēgt jēru no ēdienkartes.
Piestājam kādā vietā, kur tirgo retumu – cūkgaļu no baltās jeb tā saucamās mājas cūkas. Tās audzē tikai retais, jo – treknas, bet nu jau mēs pat cūķim pieprasām būt liesam un slaidam. Mūsu vēsturiskā izpratne par kārtīgu cūkgaļu un cūkgaļas garšas izpratne beidzamajos gadu desmitos ir diezgan pamatīgi mainījusies. Mārtiņš mums parāda īsto "cūkgaļas vietu" un pie reizes atgādina arī par sirdi. Lielisks subprodukts, meklējiet receptes, sacepot sanāk īsts gardumiņš romantiskam vakaram!
Kūpināta vista – tas savukārt ir labākais no padomju virtuves, atzīst Mārtiņš. Kārtējo reizi laipni sagaidīts, viņš uz brīdi atkal pats nostājas aiz letes pareizajā "vistu vietā" un sagriež mums cienastam kūpināto gardumu. Galu galā - kūpināta vista un "Cielaviņa" ir latviešu nacionālais ēdiens, viņš nosmejas. Un ne tikai – Mārtiņa profesionālā pieredze liecinot, ka kūpināta vista garšo visiem, sākot no imperatoriem un diplomātiem, beidzot ar visu zemju tūristiem.
Dienvidu augļu tirgotāju stendi – tā ir neatņemama tirgus sastāvdaļa. Tie bija, ir un būs. Un labi, ka tā! Kur citur vēl varētu nopirkt 100% granātābolu sulu (saaukstēšanās sezonā – zelta vērts dzēriens!), Peru mandarīnus, patiešām gatavus granātābolus, saldākās melones. Mārtiņš mūs aizved pie Solvitas, kura tirdzniecībā strādājot no 14 gadu vecuma, un viņa mūs pacienā ar labāko meloni, kādu esmu ēdusi. Savukārt Mārtiņš pašiverē pa viņas saimniecību (Solvita ir viena no Mārtiņa "meitenēm", ar ko tirgū ir sirsnīga sadarbošanās un sena pazīšanās) un mums rokās liek pa salda mandarīna daiviņai. Tagad zināsim, ka labākie un sulīgākie dienvidu augļi ir pie gaļas paviljona!
Izstaigājušies esam kārtīgi. Un, kaut arī sacienāti šur un tur, esam gana izsalkuši. Tāpēc seko beidzamais gājiens cauri visam tirgum – bet pa pazemi. Par Centrāltirgus pazemes labirintiem esam jau rakstījuši – lasiet šeit. Mārtiņš atceras laikus, kad pa gaiteņiem šiverējušas žurkas un bijuši sastopami ne gaišāko nodomu ļaudis. Tagad te ir kārtīgs, tīrs un kluss – kā jau dienas vidū. Kārtīga sastrēgumstunda te ir agros rītos un vakaros, kad prece tiek nogādāta atpakaļ noliktavās. Ceļš pa tirgus apakšzemi liekas tiešām garš, īpaši, ja esi mērojis to pašu ceļu pa virszemi un sirds jau tvīkst restorāna maltītes gaidās.
Maltīte Mārtiņa Sirmā restorānā "3 pavāri" ir gastrotūres noslēgums. Tas ir īsts piedzīvojums – pēc ilga laika nokļūt pavisam īstā restorānā, kur tev palīdz novilkt mēteli, kur galdiņus aptekā vismaz trīs kungi vienlaicīgi un viens no restorāna šefpavāriem Pāvels Skopa personiski izstāsta par katru no četru kārtu maltītes ēdieniem.
Viss sākas ar "3 pavāru" ikoniskajām tapām, kad acu priekšā viesmīļi uzbur dažādu mērču gleznu. Laužam svaigi ceptu, smaržīgu maizi, tveram ar to mērcītes un uz brīdi katrs kļūstam par mākslinieku. Seko baraviku velutē (nu, krēmzupa, citiem vārdiem sakot) ar ceptām gailenēm un diļļu eļļu. Otrajā kārtā nāk svītrainais asaris citronzāles mērcē ar tempurā ceptu nori lapu sainīti, kas pildīts ar cidonijās gatavotiem burkāniem. Trešajā kārtā mums pasniedz ramsteiku – lēni gatavotu jēra kājas gabalu sarkanvīna mērcē ar putotām bietēm, krāsnī ceptu bieti, kūpinātu plūmi un kalē kāpostiem. Viss ir tik ļoti, ļoti garšīgi. Kad servē desertu, no laimes gandrīz apraudos. No garšām, no smaržām, no skaistuma šķīvī, no mūzikas fonā, no pavāru izcilības, viesmīļu graciozitātes un vispār – no visas gaisotnes kopumā. Svētdienas pēcpusdiena īstā restorānā – tas rets, bet ļoti skaists piedzīvojums un satriecoša gastronomiskā pieredze.
Runājot par desertu – kosmoss. Putota baltā šokolāde ar skābeņu sorbetu un upenēm, ko pasniedza kopā ar dūmojošiem kastrolīšiem. Ar prātu saproti, ka tas ir sausais ledus, bet sirds gavilē par šo brīnumu, kā tavs deserts, vīna glāze, blakus sēdošie ietinas baltos dūmos.
Par gastrotūrēm pierasts domāt kā ārzemju ceļojumiem piederīgu piedzīvojumu. Izrādās, pārsteidzoši daudz kā jauna var uzzināt arī tepat Latvijā, zinoša gida pavadībā izstaigājot pat tik šķietami pazīstamu vietu kā tirgus. Ja klāt vēl nāk izcila pavāra pagatavota maltīte izcilā restorānā – tā ir fantastiski pavadīta diena, ko visiem jums novēlu.
