Sēņotāji Latvijā aug kā sēnes pēc lietus! "Facebook" grupā "Sēņu medniekiem" ir jau 50 tūkstoši dalībnieku, ziņo viena no grupas izveidotājām un grupas administratore Lauma Buša. Grupas dalībniece Ilona komentē: "Tik daudz sēņu nebūs..." Vai sēņu mednieki tiešām šogad paliks bez medījuma?
Guliet mierīgi, sēņu nav!
"Šobrīd sēņu nav," saka Lauma Buša. "To var redzēt kaut vai pēc tā, cik daudz grupā ir ierakstu. Šobrīd ir pilnīgs klusums, kādi trīs ieraksti dienā. Tajā brīdī, kas sēnes aug, brīvdienās ir kādi 30 un vairāk ieraksti, darbdienās arī ap 20 ierakstiem."
Sēņu mednieki grupā šobrīd dalās ar pretrunīgu informāciju par situāciju meža frontē.
Guntis: "Man prieks par optimistiem. Zina, ka karsts un sauss, vienalga iet sēņot! Un brīnumainā kārtā kaut ko atrod! Īstenie sēņu mednieki!" Antra no Tukuma rajona savukārt ir lakoniska: "Guliet mierīgi, sēņu nav."
Sēnes kaut kur ir vienmēr
Jautāju Laumai Bušai prognozi par šīgada sēņu ražu. Varbūt ar sēnēm ir kā ar ābelēm – kādreiz ir ābolu gads, bet kādreiz nav?
Lauma saka: "Tas drīzāk no lietus atkarīgs. Un ar āboliem ir tā: manās mājās šogad nav ābolu gads, tavās ir. Kaut kur vienmēr ir ābolu gads! Un arī sēnes kaut kur ir vienmēr! Vispār liekas, ka pagājušo gadu bija tiešām daudz sēņu. Bet katru gadu dažādos reģionos ir dažādi – vienā vietā ir, citur nav.
Šogad vienu brīdi bija ļoti daudz gaileņu. Kuldīgas pusē cilvēki nāca ar pieciem pilniem spaiņiem no meža ārā. Tagad ir sausums un karstums, bet, kad sāks līt, gan jau sāksies arī visādas bekas un baravikas."
"Tasty" jau vēstījis, ko par šī gada sēņu ražu domā Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere: to, kāds būs sēņu gads, nekad nevar paredzēt. Ja būs pietiekami mitruma un siltuma, tad sēņu gads būs labs, ja nebūs – tad nekā. Vārdu sakot, gan profesionāļi, gan amatieri šobrīd gaida lietu!
Aizsieniet acis un aizvediet uz mežu!
Vai sēnes ir un kur tās ir, šobrīd, protams ir aktuālākais jautājums. Lauma Buša stāsta, ka viens no populārākajiem esot arī jautājums: vai šīs sēnes ir ēdamas? "Es uz šo jautājumu atbildēt nevaru," saka Lauma. "Vienmēr saku, ka tad ir jāvēršas Latvijas Mikologu biedrības un draugu grupā, kur ir zinoši cilvēki."
Visvairāk un populārākie ieraksti grupā ir sēņu bildes, lai palepotos: "Paskatieties, cik man daudz un cik man smukas."
Kā ar sēņu vietām? Tās jau zvērināti sēņotāji pat mirdami neatklāj. Lauma saka: "Viens no pirmajiem grupas nosacījumiem ir: ja tu lepojies ar savu medījumu, tev ir jāpasaka vismaz aptuvena vieta – reģions vai rajons, kur sēnes atrastas. Ir bijuši ļoti interesanti ieraksti, kur cilvēks raksta: es tik ļoti, ļoti gribu sēņot, aizsieniet man acis, aizvediet uz tām savām sēņu vietām un izlaidiet mežā! Visiem jau gribas tādu sēņošanu – kur cilvēki nāk ārā no meža pilniem spaiņiem."
Sēņotāju grupas administratore sēnes neēd
Grupu "Sēņu medniekiem" Lauma un Juris Buši izveidoja 2018. gadā. Ar grupas administrēšanu darbojas Lauma. Daudziem sēņu medniekiem ir pārsteigums, uzzinot, ka Lauma pati sēnes ne lasa, ne ēd! Juris – gan un ar lielu prieku turklāt, būtu tik laika vairāk.
Lauma smejas: "Man saka – kā tā var būt, ka tu neēd sēnes, jūs abi taču izveidojāt to sēņotāju grupu! Jā, tā ir! Juris to visu sāka – sievai jāpalīdz! Kad sāku administrēt grupas ierakstus, man par sēnēm nebija nekādas jēgas. Nu jau gan esmu daudz ko iemācījusies, vairs nav pie katra ieraksta jāprasa Initai Danielei vai citam speciālistam, kas šī par saulsardzeni, un dažkārt pati jau varu noteikt: šī ir kailā mietene, šo nedrīkst ēst! Bet, kā jau teicu – es nevaru atbildēt par padomiem, ko viens otram dod grupā, tur vajadzīgi speciālisti!"
Un tomēr: kā var būt, ka latvieša gēni neliek meklēt sēni?
Lauma Buša stāsta: "Kad man bija kādi četri gadi, man vecmāmiņa kaut ko sastāstīja par velna bekām. Īsti neatceros, ko, atceros, ka tās ir indīgas, tās nedrīkst lasīt un tā tālāk. Patiesībā, īstās velna bekas Latvijā tikpat kā neaug. Bet pēc tiem vecmāmiņas stāstiem, kad reiz aizbraucu līdzi mammai un tētim uz mežu sēņot, man iestājās panika, Likās, ka apkārt ir tikai milzīgas sēnes, velna bekas vien! Bērns stāv mežā un skaļā balsī brēc!
Tāda nu man tā bērnības trauma. Nevaru sevi iedomāties lasām un kur nu vēl ēdam sēnes. Katram savi tarakāni galvā! Un tagad es zinu, kā to sauc: tā ir mikofobija! Bailes vai milzīga nepatika pret sēnēm. Tagad esmu "izaugusi", nu jau es reizēm varu uzēst marinētus šampinjonus. Bet neko vairāk. Taču ierakstus "Sēņu medniekiem" grupā apstiprināt es varu, un mūsu grupa aug! "
