Foto: Publicitātes foto
To, ka pavāra profesija nav viegla, saprot daudzi – katru dienu gatavot ēst gribētājiem un smelties no šī procesa prieku ir patiess aicinājums. Vēl pirms izstādes "Riga Food 2016", kad citi pavāri jau asina nažus un veic pēdējos sagatavošanās darbus pavāru un pavārzeļļu konkursiem, sarunai piekrita titula "Latvijas gada pavārs 2015" ieguvēja Ina Poliščenko.

Inas gads kopš gada pavāra titula iegūšanas ir bijis visnotaļ raibs – viņa apvieno darbu restorānā "3" ar meistarklasēm un jauno pavāru mācīšanu. Bet visvairāk par visu Inai patīk gatavot saldumus, par to pārliecinājās arī "Tasty", mācoties siera kūkas gatavošanas meistarstiķus tieši no smaidīgās pavāres.

VIZĪTKARTE

Ina Poliščenko
Vecums: 26
Izglītība: Vidējā profesionālā, Ēdināšanas pakalpojumu speciāliste
Darbavieta: restorāns "3"
Sasniegumi: "Zelta pavārnīcas" un titula "Latvijas gada pavārs 2015" ieguvēja;
sudraba medaļa kategorijā "Zivju ēdieni" Internacionālajā Dienvideiropas kulinārijas konkursā Grieķijā (2015);
žurnāla "Forbes" nominācija: 30 talanti līdz 30 gadiem pavārmākslas un "HoReCa" kategorijā.
Moto: Lai runā darbi, nevis vārdi!

Foto: Publicitātes foto

Ir apritējis gads, kopš saņēmi titulu "Latvijas gada pavārs 2015". Kas ir mainījies tavā dzīvē?

Ina: Šis gads bija ļoti piesātināts, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāts. Konkurss ir lielisks atspēriena punkts, lai sev un kolēģiem pierādītu, ka esi atbildīgs, ambiciozs un spēj sasniegt nospraustos mērķus. Iepazinu daudzus brīnišķīgus cilvēkus, kas spēj iedvesmot un sapurina, kad reizēm gribas pačīkstēt. Lieliska sadarbība izveidojās ar "Gemoss", vadīju seminārus un gardēžu vakariņas. Agrāk par to tikai sapņoju! Protams, tas prasa lielu atbildību, organizētību un vēlmi strādāt.

Pavāra darbs tiešām ir jāmīl, jo tikai tad viss izdosies.
pavāre Ina Poliščenko

Veiksmīga sadarbība izveidojās arī ar šefpavāra Māra Astiča "Restorānu servisa skolu", kurā vadu kulinārijas seminārus un praktiskās nodarbības studentiem. Tas man patīk un padodas, lai arī ir jāiziet no savas komforta zonas – virtuves ar katliem un pannām. Brīvdienu ir mazāk, bet par to nedomāju, jo vēlos attīstīties un kļūt par tiešām spēcīgu šīs profesijas pārstāvi.

Konkursa žūrijas priekšsēdētājs Dragans Uničs norādīja, ka tieši pasakainais deserts tev nodrošināja pārliecinošu uzvaru.

Ina: Jau savā pirmajā darbavietā itāļu restorānā "Vino Rosso" gatavoju daudzstāvu tortes, lai gan biju vēl pilnīga iesācēja. Vienmēr esmu teikusi, ka nebūšu bulciņu cepēja, bet nu jau pati sev esmu atzinusies – saldā garša ir mans lauciņš! (Pasmaida.) Kad uznāk iedvesma, man patīk "uz dullo" pagatavot kaut ko garšīgu – dažreiz kolēģus lutinu ar kēksiņiem.

Vai jau bērnībā sapņoji kļūt par pavāri? Vai tomēr par skolotāju, kā citas meitenes?

Ina: Skolā man ļoti patika latviešu valoda un literatūra, tāpēc bija domas par pedagoģijas studijām. Arī vizuālā māksla un grafika man vienmēr ir padevusies. Varēju kļūt arī par ziņu diktori, jo skolā pasākumos vienmēr pieteicu programmu. Bet šīs nosauktās prasmes arī tagad man noder, jo viss jau negrozās tikai ap katlu. Ir vajadzīgs radošums, komunikācija gan ar kolēģiem, gan ar restorāna klientiem. Ikvienā darbā sevi ir jāmāk prezentēt.

Neesmu no tiem pavāriem, kuri vienmēr ir mīlējuši gatavot un gribējuši strādāt virtuvē. Pēc pamatskolas beigšanas Rankā, gribēju mācīties Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par mazumtirdzniecības komercdarbinieku. Gribēju apgūt kaut ko praktisku. Iestājeksāmenos svarīga bija matemātika, bet tā nu galīgi nebija mana stiprā puse, tāpēc paliku aiz strīpas. Toreiz, protams, bija puņķi un asaras, bet, atskatoties uz to tagad, redzu, ka viss bija pareizi, un vairs ne mirkli to nenožēloju.

Foto: Publicitātes foto

Un kā tad nonāci līdz pavāra profesijai?

Ina: Mana vecākā māsa, kura vienmēr ir bijusi mans atbalsts un autoritāte, toreiz strādāja par šefpavāri Mārcienas muižā. Viņa iedrošināja mani pamēģināt pavāra profesiju. Atradām Vecbebru profesionālo vidusskolu. Nekad tur nebiju bijusi, bet, kā jau tajā vecumā gadās, galvenais, gribēju tikt kaut kur prom. Vasarā, pirms studiju sākšanas, strādāju māsas darbavietā par trauku mazgātāju, un tas nedaudz sniedza ieskatu gaidāmajā darba vidē un profesijā. Kopš tās dienas savu izvēli neesmu nožēlojusi.

Vai labam pavāram ir jābūt totālam fanātiķim, kas visu laiku domā par ēdienu?

Ina: Ja ne gluži fanātiķim, tad vismaz līdz elkoņiem tajā visā. Pavāra darbs tiešām ir jāmīl, jo tikai tad viss izdosies. Labs pavārs vienmēr būs informācijas centrā, sekos līdzi produktu sezonalitātēm, komunicēs ar kolēģiem un vienmēr zinās, ko pasniedz restorānos. Tāda veselīga konkurence! Būs aktīvs ne tikai virtuvē, bet arī ārpus darba, un strādās ar visiem komandā, lai celtu Latvijas kulinārijas latiņu. Katrā ziņā nedomāt par ēdienu ir grūti, jo viss notiek caur ēšanu, tā bija, ir un būs. Tas ir dzīvesveids!

Ko tu domā par tēzi – vislabākie pavāri ir vīrieši!

Ina: Virtuvē ir jābūt abiem diviem – gan sievietei, gan vīrietim, jo katram ir savas stiprās puses. Virtuvē ir vajadzīga stingrā vīrieša roka, kas disciplinē un neaizraujas ar emociju izrādīšanu. Toties mēs, sievietes, redzam vairāk un izprotam situāciju. Piemēram, ja redzu bēdīgu kolēģi, es pasaukšu viņu malā un pajautāšu, kas ir noticis, un veselīgai darba videi tas ir svarīgi. Sievietei varbūt ir grūtāk sevi pierādīt kā autoritāti, grūtāk panākt, ka tevi ciena, tomēr tieši mūsu spēkos ir saliedēt kolektīvu.

Pati pārdzīvoju, ja gadās nelaimīgs vai neapmierināts ēdājs, tāpēc vienmēr esmu pateicīga un nekritizēju.
pavāre Ina Poliščenko

Ne visās jomās ir jābūt vienlīdzībai! Es, piemēram, nestiepšu smagumus, ja man blakus būs vīrietis, kam palūgt palīdzību. Tas arī vīrietim ļauj sajusties vajadzīgam un stipram. Nevajag to prieku viņam atņemt! Sievietēm ir lielāka brīvība izrādīt emocijas, taču ar to arī nevajag aizrauties, tāpēc jau ir lielais ledusskapis, kur aiziet un vienatnē paraudāt.

Kā sākas tava diena?

Ina: Ja tā ir brīvdiena, tad svarīgs ir miegs. Tās reizes, kad nezvana modinātājs, ir ļoti retas. Tad seko rīta kafija. Agrāk dienu sāku ar skrējienu, tagad to daru retāk, jo ikdienas ritms jau ir pietiekami straujš. Lasu grāmatas un eju uz konditorejām vai kādu restorānu kopā ar draudzeni. Tie ir mūsu mazie svētki!

Tev patīk lasīt grāmatas. Kāda ir pēdējā grāmata, ko esi izlasījusi?

Ina: Grāmatas ir mana kaislība jau kopš bērnības. Arī draugi man bieži dāvina grāmatas. Esmu iecienījusi skandināvu rakstnieku darbus. Pēdējā? Hjū Maklauds "Atrodi savu Everestu". Savukārt grāmata "Pozitīvās domāšanas spēks" ir tā, kuru pārlasu ik pa laikam.

Vai tavā grāmatplauktā ir arī pavārgrāmatas?

Ina: Daudz pavārgrāmatu! Dažādu tautu virtuves, desertu un kūku grāmatas. Daudzas vēl ir no skolas laikiem. Cenšos grāmatas pirkt, kad ir atlaides.

Trīs pārtikas produkti, kas vienmēr ir tavā virtuvē?

Ina: Mājās neesmu pārāk bieži, bet vienmēr ir kafija, medus un brokastu pārslas "Cini Minis".

Foto: Publicitātes foto

Izstāsti kādu smieklīgu atgadījumu iz virtuves dzīves?

Ina: Tādu ir bijis daudz! Spilgtākais? Kad strādāju itāļu restorānā "Vino Rosso", bija vasara, kāzu sezona, un banketam gatavojām cepešus. Pēc cepšanas gaļa bija jāatkaulo. Skanēja mūzika, un bija jau vēls. Atkaulotie kauli izskatījās pēc mikrofoniem. Mēs, pavāri, sākām dziedāt, dejot, bet virtuves durvīm bija stikloti logi. Daži viesi stāvēja aiz loga un sirsnīgi smējās. Mēs tā samulsām, bet pēc tam arī kārtīgi izsmējāmies. Mācība: ar ēdienu spēlēties nedrīkst!

Kompliments, kas visspilgtāk palicis atmiņā?

Ina: Hmm... (Aizdomājas.) Laikam pēc uzvaras konkursā "Latvijas gada pavārs 2015" Dragana Uniča teiktais, ka Latvijas kulinārijas spēks slēpjas sievietēs!

Kā tev izdodas uzturēt sevi tik lieliskā formā?

Ina: Agrāk bieži skrēju krosu, bet tagad gan nesanāk. Ne jau slinkuma dēļ! Ikdiena jau tā ir pietiekami aktīva, ka laikam pat gribot kilogrami klāt nenāktu. Ja godīgi, dzeru daudz ūdeni un ikdienā sekoju līdzi tam, ko ēdu. Svarīgi, lai organisms saņemtu visas nepieciešamās uzturvielas, kūkām, protams, muguru negriežu! (Pasmaida.)

Dodoties uz citiem restorāniem, cik kritiska esi pret citu gatavotiem ēdieniem?

Ina: Uz restorāniem eju, lai baudītu. Vienmēr vados pēc savām sajūtām. Pati pārdzīvoju, ja gadās nelaimīgs vai neapmierināts ēdājs, tāpēc vienmēr esmu pateicīga un nekritizēju. Analizēju ēdiena garšu un izskatu. Vienmēr aizeju laimīga!

Kādas ir tavas autoritātes Latvijā pavārmākslas jomā?

Ina: Svetlana Riškova, Raimonds Zommers, Juris Dukaļskis un Māris Astičs – šie cilvēki ir drosmīgi, lieliski vada virtuves darbu, ir aktīvi ārpus virtuves un ieinteresēti no jaunajiem censoņiem izvilkt maksimāli labāko. Viņi ir ieinteresēti celt kulinārijas latiņu arvien augstāk un augstāk, kas neļauj pārējiem atslābt. Tas ir virzītājspēks mums visiem. Nekad neatteiks padomu un vienmēr sapurinās!

Zinu, ka tu katru gadu apmeklē "Riga Food". Nāc smelties idejas? Meklē jaunus produktus vai nāc satikt kolēģus?

Ina: Galvenais notikums man ir konkurss, katru gadu jūtu līdzi dalībniekiem un atbalstu. Protams, izmantoju iespēju satikt kolēģus. Izstaigāju arī izstādi, degustēju un iepazīstos ar mājražotājiem, vienmēr var uziet ko interesantu. Pagājušā gada lielākais atradums bija "Sabiles sidrs".

Ko tu pagatavotu saviem draugiem, ja negaidīti atskanētu telefona zvans: "Ina, pēc 15 minūtēm būsim pie tevis!"?

Ina: Noteikti kartupeļu pankūkas, tās man garšo. Es paspētu! (Smejas.)

Kā tev ar gatavošanu mājās?

Ina: Biežāk gatavoju, kad esmu pie drauga ģimenes laukos. Tad arī ēdāji ir! Vienmēr cenšos pārsteigt ar jaunām garšām. Tomēr laukos uz galda vienmēr būs arī karbonāde.

Ina, dod padomu šī gada konkursa "Latvijas gada pavārs" dalībniekiem!

Ina: Lielu lomu konkursā spēlē veiksme. Uzvarēt var ikviens, tāpēc novēlu, lai veiksme būtu līdzās. Kā arī kārtīgi treniņi, lai konkursa dienā justos mierīgi un par sevi pārliecināti. Es vienmēr dzeru saldu cukurūdeni, tas man noņem roku drebēšanu un es spēju saglabāt mieru.

Ina izvēlas

Mārtiņš Sirmais vai Mārtiņš Rītiņš?

Ina: Sirmais! Mans darba devējs un vienkārši labs cilvēks.

Itālija vai Francija?

Ina: Itālija, jo pirmo kulināro pieredzi ieguvu, apgūstot tieši šo virtuvi. Iemīlējos!

Cept vai vārīt?

Ina: Vārīt, jo izcept var pēc tam!

Baltā trifele vai densukē arbūzs?

Ina: Baltā trifele. Patīk tās aromāts un garša.

Pelmeņi vai frī kartupeļi?

Ina: Kartupeļi. Tie man garšo visdažādākajās variācijās!

Sarkanvīns vai baltvīns?

Ina: Baltvīns. Sarkanvīnu laikam izpratīšu tikai vecumdienās.

Saulriets vai saullēkts?

Ina: Saullēkts, jauna diena, jauns sākums, viss mostas.

Pavāres ieteikumi

Ēdiens vienmēr ir jāgatavo ar mīlestību!

Gatavojot ēdienu, kā garšvielu vienmēr pievieno arī nedaudz cukura, rezultāts jums patiks.

Lai ēdiens saglabātu maksimāli labu garšu, gatavošanas laikā vienmēr pievienojam arī nedaudz sviesta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!