"It's now or never" – vai nu tagad, vai nekad – saldā kā Ziemassvētki balsī manā virtuvē šorīt dzied mūžīgais Elviss Preslijs. No vienas puses, viņš nedzied par Ziemassvētku pārtiku. No otras puses, tieši par Ziemassvētku pārtiku šajās dienās ir visas dziesmas. (Latvietis praktiskais vispirms uzcep pīrāgus un pēc tam gaiši skumst pie "Last Christmas" un šuj balles kleitu, piedošan, ķekatnieka kostīmu. Var arī otrādi, bet tad ir risks palikt bez pīrāgiem, un kuram tad to vajag!)
Vārdu sakot, šodien ir tā diena, kad jāizdomā, kas nepieciešams, lai turpmākās pāris dienas tā harmoniski varētu parosīties virtuvē (starp visiem citiem miljonpadsmit pienākumiem un darbiem, protams). Jo rīt un parīt un, jēziņ, pašā 24. decembrī skraidelēt pa veikalu, tirgu un internetveikalu būs haotiski, nevis harmoniski, un šitā mēs mieru uz zemes un cilvēkiem labu prātu nedabūsim.
Tāpēc es cenšos elpot dziļi un tikt galā ar Ziemassvētku iepirkumu sarakstu, vakariņu plānu un visām baisā pieredzē balstītajām Ziemassvētku fobijām (nerūgst, piedeg, nesakuļas, krējums un vēl 15 dažāda nosaukuma vienības aizmirsušās veikalā utt.) šodien.
Man ir plāns un daži uzmundrinājumi pašai sev, varbūt kut kas no tā noder arī tev.
Bez panikas
Plāna pirmais punkts: bez panikas. Šis nav pasaules gals (kaut šogad tā reizēm varētu likties), šie ir Ziemassvētki. Un Ziemassvētku vakariņām, pirmkārt, jābūt siltām, mīļām, sirsnīgām, ģimeniskām – un tikai pēc tam nāk 12 ēdienu meņjū, visi jaunizceptie ģimenes vegāni un veģetārieši, un ar ko viņus pabarot, un viss pārējais.
Un, starp citu, es saku sev un tev: nevajag sev neko pārmest, ja atrodi sevi – tomēr! - stāvam veikala rindā 24. decembrī ar dāvanu papīru un majonēzi groziņā. Neviens nav ideāls, katram gadās, un, ja tevi pārņem uzmācīga ideja par to, ka bez dāvanu papīra un majonēzes nebūs ideālo Ziemassvētku – lai tā būtu.
Saraksts tavam iekšējam Einšteinam
Pirkumu saraksts. Man, teiksim, to vajag. Jā, no vienas puses, vecu ļaužu padarīšana, vai ne, lai sarakstu taisa omes. Bet neglaimosim sev – visu atcerēties nevarētu arī Einšteins, ja sieva viņu nosūtītu uz veikalu pēc Ziemassvētku pirkumiem. Atceramies, ka pat mūsu premjers reiz veikalā aizmirsa uzvilkt masku, pārņemts ar pirkuma saraksta atcerēšanos! (Un tik un tā beigu beigās nopirka tikai kefīru. Tāds ir tas iepirkšanās stress!)
Saraksts ir svarīgs, jo tiešām: skriet pēc majonēzes pēdējā brīdī ir šausmīgi kaitinoši. Un rīta agrumā atklāt, ka raugs ir nodevīgi sabojājies, ir vienkārši šausmīgi. Arī rupjmaizes kārtojumam, pēc visa spriežot, vajadzīga rupjmaize – nu, un tādā garā. Līdz ar ko... Jāsāk laikam ar to, ka jāsaprot, ko liksim galdā.
Klasika vai viss pa jaunam?
Lai tiktu pie pirkumu saraksta, vispirms ir jāsastāda ēdienkarte, nekur no tā mēs neliksimies. Ko taisīsim? Visu kā parasti? Tad daudzmaz skaidrs: pīrāgu gaļa, galerta gaļa, cepetis, kāposti, kartupeļi, bietes, siļķes... Viss plātsmaizei, putukrējums tā labi daudz... Piens! Krējums! (Es tak teicu, ka bez saraksta nekādi!) Un karpa!
Vārdu sakot, lai dzīvo klasika.
Bet... nekas jau nav obligāts.
Pīrāgus var necept. (Bet tu to, iespējams, nožēlosi.)
Kāpostus var nešķovēt. (Tas pats teksts iekavās.)
Var izmēģināt jaunu cepeša recepti, jaunu marinādi ar apelsīniem, var izmēģināt debešķīgu desertu, ko vienmēr gribējies izmēģināt un var beidzot sadūšoties mēģināt uzcept īstu Ziemassvētku torti. (Un tu to, cerams, nenožēlosi. Riskē!)
Ziemassvētku virtuves likumi
Kam jāpiedeg, tas piedegs.
Ja pīrāgiem neapdegs abi gali, tad piedegs piparkūkas.
Ja nekas vēl nav sadedzis, apskaties telefonā feisbuku. Uz minūtīti.
Ja mīkla neceļas, panikai ir iemesls. Noliec siltākā vietā un ceri uz labāko.
Ja galerts neželē, viennkārši gāz katlā atpakaļ un savāri ar nedaudz želatīna – saželēs kā mīļais.
Viss izdosies. Gandrīz visam, kas neizdodas, var pielikt vai nu majonēzi vai pārsmērēt ar putukrēkjumu. Aizies rūkdams.
Kļūdas... kādas kļūdas?
Par panākumiem sarīko kaut starptautisku preses konferenci, bet kļūdas un neizdošanās... nu kuram tās jāzina? Un, patiesību sakot, kuru interesē, ka tev liekas, ka cepetim par maz sāls, ka galerts nesaželēja ar pirmo reizi un ka “Eton mess” vietā vispār bija jābūt kūkai (bet, tā kā pamatne bija cieta un sadrupa, nācās to salauzt un sabirdināt putukrējumā)?
Visiem viss garšo? Tas arī galvenais.
Nav pasaules gals, ir Ziemassvētki
Es saku sev, kā esmu lasījusi, ka jāsaka: tās ir tikai vakariņas!
Un domās piebilstu: nu jā, tādas lielākas vakariņas. Ziemassvētku vakariņas. Vakariņas vienu reizi gadā!
Un tad pārņem tāda viegla panika, jo liekas, ka tieši šogad, kad gribas tā īpaši skaisti, rimti un brīnišķīgi, tieši šogad viss ir stresā un steigā, un vispār. Bet tad... Tā labi padomājot, var nonākt pie secinājuma, ka stresot par Ziemassvētku vakariņām, nevis izbaudīt cepšanas, vārīšanas, šmorēšanas un gatavošanas prieku, tiešām ir stulbi. Pirmkārt, ap Ziemassvētku galdu sēž ģimene, radi un draugi. Savējie! Otrkārt, kāpēc atņemt sev gatavošanās prieku ar pilnīgi bezjēdzīgiem mēģinājumiem būt pilnīgā perfekcijā?
Nekas nebūs līdz galam ideāli. Un varbūt, ka tieši tajā ir sava daļa burvības. Jauku rosīšanos! Būs labi!
