Kā Tev iet un kā Tu jūties? Līdz Ziemassvētkiem ir 12 dienas, un nu jau kļūst mazliet saspringti. Viss kļūst tāds spilgtāks – gan labās domas, gan sliktās, un tik daudz kas vēl jāpaspēj. Zini, kaut kur izlasīju skaistu domu, ar kuru vēlos dalīties. Šis nav gads, kad Ziemassvētkos saņemt visu, ko vēlamies. Šis ir gads un Ziemassvētki, kad novērtēt to, kas mums ir.
Viedi vārdi! Jā, daudz kas šogad aizēno svētku gaidīšanas prieku, un skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Bet tā jau nav, ka neko nevaram darīt. Svētkiem gatavoties un svētkus svinēt vienmēr ir vērts! Esmu droša: kamēr vien mums sirdī būs Ziemassvētku gars un virtuvē valdīs Ziemassvētku tvaiks, svētki būs.
Ziemassvētku gars ir tas, kas skan kā zvārgulīšu smiekli tumšā ziemas naktī, kas uz pirmo sniegu katru gadu liek raudzīties kā pirmo reizi, kas, jā, dažreiz liek sirdij iesāpēties un kaklā rada grūti norijamu kamolu... Ziemassvētku gars dod cerību un spārno. Tā nebeidzamās mīlestības sajūta. Un reizē tas sirdi plosošais "lai citiem riekstiņš, pīrādziņš" un apziņa, ka pasauli glābt nav iespējams, un prātošana, veroties ārā, tumsā, vai pasaule gadījumā neiet bojā tieši šajos Ziemassvētkos.
Ko te var darīt viens mazs cilvēks, stāvot savā virtuvē un raugoties tumsā? Kā latvietis praktiskais saku: ieslēdz plīti, un jau būs gaismiņa. Kādam dzīva uguns plīts mutē, kādam elektroniski cipari, kas, dedzinot minūtes, vienlaicīgi dod gaismu.
Ieslēdz plīti un cep. Tā, kā tavā ģimenē dara gadu gadiem. Tā, kā neviens tavā ģimenē nedara. Tā, kā dari tikai tu. Tā, kā neviens vēl nav darījis! (Un kurš teicis, ka tieši Tavā virtuvē šajos Ziemassvētkos nepiedzims kāda leģendāra recepte?)
Cep, vāri, šmorē, lai virtuvē saldi un kārdinoši smaržo, lai garo katli un cepeškrāsns. Ziemassvētku gars viens pats ir izsalcis un ar sāpošu sirdi. Ziemassvētku tvaiks, kas dzimst no katra karsta ēdiena, viens pats ir pārēdies un apjucis. Bet, kad Ziemassvētku gars un Ziemassvētku tvaiks ir kopā, tie abi dara brīnumus. Tie ir tie Ziemassvētki: sātīgi un gardi pabaro gan miesu, gan dvēseli. Gribas būt ne tikai paēdušam un laimīgam. Ar labākam gribas būt.
Ziemassvētkos mēs visi esam mazliet eņģeļi, un tā sajūta ir liela dāvana: ka vari būt eņģelis otram. Galīgi nevajag daudz, bet reizēm ir neticami grūti sadūšoties uz pašu mazumiņu. Jo vispār jau mēs viens pret otru reizēm spējam būt diezgan ellīgi.
Tās pašas receptes. Mīļo pasaulīt! Atliek vien kādam laimīgi nodrukāt savu no omītes mantoto recepti, lai uzzinātu, ka: 1) buberts ir pareizs tad, ja... 2) rasolā nav jābūt... 3) pīrāgus tā nesmērē, 4) bet es tā nedaru, 5) bet cik daudz tur holesterīna, 6) es te nesaskatu neko garšīgu...
Oh, mīļie. Mēs katrs esam tik īpaši, bet eņģelīguma mūsos reizēm ir gauži maz. Diskusijas par ēdienu un receptēm ir vienkārši kaut kas brīnišķīgs – līdz brīdim, kad sākas strīdi par vienīgo pareizo recepti pasaulē.
Nav tādas vienīgās un pareizās. Mēģinu iedomāties, kā izskatītos, ja debesu eņģeļi saplūktos par vienīgās pareizās debesmannas recepti... Nu, jā, bet mēs neesam eņģeļi, un mēs par to mēdzam strīdēties, un tas, vai bubertā ir vai nav jāliek milti, reizēm ir principa jautājums.
Viena no Ziemassvētku labajām vēstīm noteikti ir tā, ka, ļaudis, buberts ir labs un pareizs ar un bez miltiem, rasolā drīkst būt vārīti burkāni un drīkst arī nebūt, garšīgās lietas drīkst būt veselīgas kā dietologi un drīkst būt arī pilnas ar holesterīnu, un... Un vispār jau galvenais ir pārāk neuztraukties ne par citu, ne savu pareizību.
Nav jau viegli noturēt virtuvē un pašos to Ziemassvētku garu, kad virtuvē plosās Ziemassvētku tvaiks, un riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi nebeidz malt dienu un nakti, un jautājums par cepeša izvēli jau rādās sapņos, un vainas sajūta, ka šogad atkal piparkūkas paliks bez glazūras, galina nost. Bet, kad izdodas kaut kā sapiņķerēt tos abus garus kopā, nu tā kā izvērt diedziņu caur piparkūku un iekārt eglītē – tā ir laime. Tad var harmoniski cept un šmorēt, aprīt kaut ko par daudz, nesatraukties par to, nesatraukties arī par dažiem pīrāgiem nabagiem (jo abiem galiem apdegušiem ir jābūt kaut vai aiz cieņas pret klasiku!) un nemeklēt vainīgo, kurš solīja, ka nopirks šo un to, bet nenopirka, un kā tagad lai dzīvo bez putna piena un majonēzes.
Tad, kad galīgi nesanāk, atliek vien dziļi elpot un atcerēties: kad vienas durvis aizveras, otras atveras. Un, pat ja tas ir tikai Adventes kalendārs, tas dod zināmu cerību.
Kāds labs draugs man nesen pastāstīja, kā gruzīni uzsauc tostus visos laikos. Pirmais ir par mieru. Otrais – par tiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Trešais tosts ir par to, ka viss turpinās. Šo es vēlētos atcerēties brīžos, kad mani pamet Ziemassvētku gars. Viss turpinās!
...Tu neko nejūti? Mazliet pēc deguma. Deg Tavā plītī vai manējā? Jēziņ! Man jāskrien!
