Karlīna Latsone ir dāma, kas savu ikdienu cieši saista ar ēst gatavošanu. Tik cieši, ka kulināro šedevru darināšana un kvalitatīvu Latvijas produktu meklēšana nu kļuvusi teju par viņas pamata nodarbošanos. Ar savām receptēm Karlīna ikdienā dalās blogā "Ir.bene". Kamēr vēl studēja farmāciju, gatavošana bijusi otrajā plānā, bet tagad, kad bakalaura grāds kabatā, darbošanās virtuvē ir viņas pamata sirdslieta.
Karlīna ir Valmieras meitene, kura ēst gatavošanu iemīļojusi jau no bērnības. To viņa tālāk nodod ne vien receptēs, bet paspējusi izdot arī grāmatu "Kā mēs ēdam Latvijā", sadarbojoties ar vietējiem zemniekiem un ražotājiem.
"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Pirmās atmiņas ir jau no bērnības, kad mana bērnības garša bija ''lauki''. No rīta tikko slaukts piens, kopā ar vecmāmiņu gatavojām biezpienu, sviestu, krējumu un arī sieru. Dārzs bija pilns ar labumiem – burkāniem, zirņiem, bietēm. Ogām – upenēm, jāņogām, zemenēm. Pusdienās mans mīļākais ēdiens bija klimpu zupa, kuru palīdzēju gatavot vecmāmiņai, un tad vairākus šķīvjus pēc kārtas varēju izēst.
Kā nākas, ka no farmācijas nonāci līdz gatavošanai un vēl jo vairāk – recepšu atrādīšanai savā blogā?
Gatavoju un rakstīju receptes jau pirms studijām, vidusskolā, kad pastiprināti interesējos par produktiem – to sastāvu, izcelsmi – tā arī sākās mans ceļš ēdienu pasaulē, no produkta un tā kvalitātes. Izvēlējos studēt farmāciju, jo uzskatu, ka tā ir vērtīga profesija un, lai arī ikdienā nestrādāju tajā nozarē, zināšanas noder arī dzīvē. Ir vērtīgi zināt par slimībām, to veidošanos, ārstēšanu, kā arī saprast, kā top rūpnieciskās zāles, jo ikdienā es ļoti cenšos izvairīties no tām, aizstājot ar dabas dotajiem labumiem.
Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?
Abi divi. Latvijas produktus es tiešām mīlu, braucu pie zemniekiem, redzu, ar kādu mīlestību viņi rūpējas par savu produktu. Ikdienā cenšos maksimāli daudz izmantot vietējo produkciju, tādā veidā zinu, ko ēdu un atbalstu mūsu ražotājus. Pasaules virtuves iepazīšana notiek ceļojumos, kad izpētu tās valsts virtuvi, uz kurieni dodos, lai varētu izgaršot nacionālos ēdienus. Kā arī – ir produkti, kurus izvēlos no citām valstīm – ļoti laba olīveļļa, garšvielas.
Lai gatavotu gardi ir viena būtiska sastāvdaļa – mīlestība pret ēdienu un gatavošanu.
Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?
Ēdiena gatavošanā izbaudu katru soli – iepirkšanos tirgū, pie zemnieka, produktu sagatavošanu, gatavošanu, pasniegšanu, kā arī brīdi pēc tam – kad viesi izsaka labus vārdus. Un arī brīdi pēc, kad māja ir tukša, izlietne pilna ar traukiem un ir gandarījuma sajūta. Gatavojot palīdz, ja mugurā ir kleita, priekšauts un skan mūzika.
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Noteikti koka dēlītis un ass nazis. Arī bļoda kompostam – mizām, serdēm, sēkliņām. Vienmēr noder arī tējkanna, lai ātrāk uzvārītu ūdeni gatavošanai.
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Lai gatavotu gardi, ir viena būtiska sastāvdaļa – mīlestība pret ēdienu un gatavošanu. Ja gatavo ar mīlestību, tad viss noteikti sanāk. Nevar tā ātri un bezpersoniski.
Tā kā esi valmieriete, varbūt esi novērojusi – kā atšķiras rīdzinieku ēšanas paradumi no to ļaužu, kas dzīvo reģionos?
Mums – tiem, kuri dzīvo reģionos – ir tā lieliskā iespēja iepirkties pa tiešo no zemnieka – gan saimniecībā, gan tirgū. Arī rīdziniekiem ir iespēja iegādāties zemnieku produkciju caur dažādiem portāliem, tiešo pirkšanu. Reģionos dzīvojošajiem noteikti ir vieglāk izvairīties no neplānotiem, visticamāk, arī nevajadzīgiem pirkumiem – kāda našķa, kafijas pa ceļam uz darbu, jo uz katra stūra nav kiosku. Uzskatu, ka gan Rīgā, gan citur Latvijā, ja pats vēlas, tad var atrast un pārtikā lietot kvalitatīvus, vietējos produktus.
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?
(Domā.) Es izvēlētos bietes ar kazas sieru, balzamiko, medu un kumina sēklām – tā ir kombinācija, kuru ēdienu manas garšu kārpiņas gavilē. Un bietes ir sezonā visu gadu – vasarā, kad tās ir nelielas un tikko sākusies raža, ziemā, kad bietes skaisti stāv pagrabā.
Latvijas produktus es tiešām mīlu, braucu pie zemniekiem, redzu, ar kādu mīlestību viņi rūpējas par savu produktu.
Varbūt esi aizguvusi kādu virtuves knifiņu vai ēšanas tradīciju no ārzemju ceļojumos piedzīvotā?
Viss vienkāršais ir garšīgs – galvenais ir kvalitatīvas sastāvdaļas. Itāļi gatavo izcilas pastas, picas no pāris sastāvdaļām – mocarellas siera, tomātiem, bazilika un labas olīveļļas.
Ko dari, ja slinkums gatavot?
Tā gadās ļoti reti. Ēdienu uz māju nepasūtu, ja galīgi negribas gatavot, tad palūdzu, lai kāds cits uztaisa, vai, ja ir liels izsalkums, tad saņemos un uztaisu ko vienkāršu – griķus, rīsus.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Sāļš – sākot jau no brokastīm, kad bieži gatavoju olas, ēdu biezpienu, siļķi. Ass – pēdējā laikā esmu iecienījusi asos ēdienus un mērces, gatavojot čili piparus vai pārslas pievienoju vienmēr. Turklāt asi ēdieni stiprina imunitāti un palīdz gremošanas sistēmai.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Sekot līdzi produktu sastāvam, izcelsmei, lai zinām, ko ēdam. Kā arī būt atbildīgiem pret pārtiku – nemest ārā, neizniekot to.
