Netīras burkas un pārāk smalks sāls: 11 muļķīgas kļūdas, konservējot gurķus

Lai tevi nepiemeklētu šāda neraža, velti iztērējot produktus, naudu un savu dārgo laiku, šoreiz, iedvesmojoties no portāla "Aif", uzskaitīsim 11 kļūdas, kuras, konservējot gurķus, tiek pieļautas visbiežāk.

Gurķu šķirnes ir ļoti dažādas, bet ne visas ir paredzētas ieburkošanai. Ja konservēšanai izvēlēsies nepareizas šķirnes gurķus, tie, ļoti iespējams, ilgāk uzglabāti, kļūs mīksti un bezgaršīgi. Vislabākie ir asām pumpiņām klāti gurķēni ar biezu mizu, ko tautā mēdz dēvēt par lauku gurķiem – tie konservējot lieliski saglabā kraukšķīgumu.

Gurķi ar mazāk raupjām un izteiktām pumpām nebūs tā labākā izvēle, bet vissliktākais variants ieburkošanai ir gludie gurķi.

Protams, arī pāraugušus gurķus mēdz izmantot konservēšanai, bet to dara aiz izmisuma, kad raža padevusies tik branga, ka to vairs nav kur likt. Bet, ja ziemā vēlies mieloties ar stingriem, kraukšķīgiem gurķīšiem, vislabākā izvēle būs 10-12 centimetru gari mazulīši.

Ja tomēr gurķi saauguši izmērā brangāki, gluži ārā tos nemet, bet izmanto Latgales salātos (receptes te) vai iesāli pāris trīslitru burkās – noderēs rasolam un vinegretam.

Pirms ražu liec burkās, gurķus noteikti pagaršo. Ja tie ir rūgti, tad vērts apsvērt domu atteikties no to konservēšanas, lai ziemā nenāktos vilties. Ja tomēr vēlies ar rūgtajiem gurķiem "pacīnīties", vari tiem nogriezt galus, nomizot gurķus, pārliet ar aukstu ūdeni un mērcēt 10-12 stundas, tad ūdeni noliet, gurķus noskalot un izmantot pēc nepieciešamības. Šajā rakstā atradīsi vēl vairākas tautas metodes gurķu rūgtuma novēršanai.

Reti kurš aizdomājas, ka ūdens kvalitāte un garša lielā mērā ietekmē konservējamo produktu garšas īpašības. Tādēļ nav jābrīnās, ka, pat sekojot vienas receptes norādījumiem, katram gatavotājam rezultāts sanāk pavisam atšķirīgs, jo viens izmanto pilsētas ūdensvada ūdeni, bet otrs – smeltu no lauku akas vai avota. Nevajag būt gaišreģim, lai būtu skaidrs, ka krāna ūdens gurķu garšu noteikti neietekmēs uz labāko pusi.

Ja tas ir iespējams, ne vien gurķu konservēšanai, bet arī mērcēšanai labāk izmantot avota, akas vai vismaz kvalitatīvu dzeramo ūdeni.

Lasot receptes, ņem vērā, ka tajās norādīts rupja maluma galda sāls vai jūras sāls. Nekādā gadījumā nevajadzētu ļauties radošiem eksperimentiem, šo produktu aizstājot ar smalko sāli vai, kas vēl ļaunāk – jodētu sāli. Ja neklausīsi šim padomam, nebrīnies, ja gurķi sanāks pārsālīti, mīksti vai burkas ziemā "uzies gaisā".

Pat ja gurķīši ir nule kā no dobes plūkti, tos pirms konservēšanas vajadzētu pārliet ar aukstu ūdeni un mērcēt vismaz 2-3 stundas, lai tie, piesūcoties ar ūdeni, "atžirgtu", kļūtu stingri un kraukšķīgi.

Bieži vien receptēs tiek ieteikts pirms sālīšanas gurķiem nogriezt galiņus, lai tie ātrāk piesūktos ar marinādi. Vienīgais variants, kad tas ir pieļaujams – gatavojot mazsālītos gurķus ātrai noēšanai (receptes te). Ja iecerēts gurķus konservēt ziemas krājumiem, tad galiņus nost negriez, jo, tā rīkojoties, gurķi var kļūt mīksti.

Mārrutka saknei vai lapām gurķu burkās (lūk, recepte) nav tikai dekoratīva nozīme. Pirmkārt, mārrutki nodrošina kraukšķīgumu, otrkārt – tiem piemīt antibakteriālas īpašības, kas pasargās gurķus no bojāšanās. Līdzīgas īpašības piemīt arī ozola lapām (recepte šeit), ko nereti mēdz izmantot gurķu konservos. Tādēļ, nākamreiz ķeroties pie konservēšanas, noteikti sarūpē kādu no šīm svarīgajām sastāvdaļām.

Tā vien šķiet, ka šī ir ābeces patiesība, kura zināma katram konservētājam, bet laika ekonomijas nolūkā daudzi šo svarīgo soli izlaiž – burkas neizmazgā pietiekami rūpīgi un nosterilizē pavirši. Un velti! Jo baktērijas vairojas zibenīgā ātrumā, īpaši jau siltumā. un kurš gan visus savus konservējumus uzglabā ledusskapī?! Tādēļ, lai neriskētu izniekot produktus, darbu un savu laiku, rūpīgi izberz burkas un vāciņus ar dzeramo sodu un pēc tam nosterilizē. Šajā rakstā stāstījām, kā to paveikt, izmantojot mikrovilņu krāsni, bet šajā – cepeškrāsni.

Ja gatavo gurķus ar karsēšanas vai karstās marinādes metodi, pēc burku aizvākošanas tās noteikti vajag apriezt ar vākiem uz leju un atdzesēt līdz istabas temperatūrai. Tas tiek darīts tādēļ, lai vāciņi uzsiltu, kļūtu elastīgāki un blīvāk "piesūktos" pie burkas. Šādi rīkojoties, nodrošināsies, ka konservu burkas ir hermētiski noslēgtas, tajās neiekļūs gaiss un konservi būs ilgi uzglabājami.

Visiem konserviem ir savs derīguma termiņš – tie nav uzglabājami mūžīgi. Ideālā variantā krājumus vajadzētu izlietot gada laikā, bet konservēti gurķi var tikt uzglabāti pat divus gadus, apgalvo portāls "Aif". Tomēr šajā jautājumā nevajadzētu lieki riskēt, paļaujoties vien uz savu lielisko atmiņu. Labāk sagatavo konservu burkām glītas etiķetes, uz kurām norādi ieburkošanas datumu, bet pavisam slinkajā variantā vari ciparus piefiksēt uz burkas vai vāciņa ar noturīgu marķieri, kurš pēc tam būs arī daudz vieglāk notīrāms nekā papīra etiķete, kura mēdz pārlieku cieši "pieķerties" burkai.

Nu, kad tev zināmi, visi svarīgākie gurķu konservēšanas padomi, lūk, receptes izmēģināšanai!