Padomus picas cepšanā sniedz restorāna "32. augusts" šefpavārs Rūdolfs Šteinbergs, kurš picas cep katru dienu.
"Mana mūžīgā problēma ar picas mīklu – kāpēc tā neuzceļas skaista un pufīga vienmēr, bet pati izdomā, kad to grib darīt un kad ne," sūrojās Agnese.
Ar šo problēmu nākas saskarties daudziem. Tāda sajūta, ka picas mīkla pati dzīvo savu dzīvi, par skaistu un pufīgu kļūstot vien tad, kad pati to grib! Vai tā var būt? Un, kādēļ mīkla tā uzvedās?
Šefpavāru Rūdolfu Šteinbergu tas nemaz nepārsteidz, jo milti ir dzīvs organisms. Katrā miltu paciņā var būt atšķirīgā klimatā auguši graudi, līdz ar to milti var uzvesties dažādi. Vienā reizē vajadzēs vairāk ūdeni, citā mazāk. Tādēļ ieteicams miltus un ūdeni pievienot pamīšus un ne visu uzreiz. Vienkārši jāvēro, kad mīkla sasniedz vajadzīgo konsistenci. Iespējams, kādā reizē milti paliks pāri, savukārt citā būs jāpievieno vēl.
Ja iespējams, tad gatavojot picu vajadzētu izvēlēties 00 miltu tipu (mums ierastajiem kviešu milti ir 405 tips) jeb Grano Duro, kas izcili piemēroti dažādām itāļu pamatvērtībām – kā picai, tā pastai. Šie kvieši ir dabūjuši vairāk saules un milti satur vairāk lipekļa, kas nodrošina to, ka mīkla ir elastīgāka.
Svarīgi ir sekot receptei pēc kā tiek gatavota picas mīkla. Recepte ir radīta tāpēc, lai to ievērotu. Neeksperimentē ar raugu – to nevajag ne vairāk, ne mazāk, bet tik, cik teikts receptē!
Ja receptē rakstīts, ka mīklai jāatpūšas ledusskapī pusstundu, tad nevajag raut ārā pēc desmit minūtēm vai aizmirst tur uz diennakti.
Tieši tikpat skrupulozi ir jāpieiet eļlas pievienošanai – ja teikts olīveļļa, tad olīveļlā, nevis rapšu, avokado vai vīnogu kauliņu eļļa. Un arī olīveļļai ir nozīme– nekādā gadījumā nepievieno extra virgin eļlu. Pirmkārt, tā nav paredzēta cepšanai, otrkārt pica būs rūgta!
Svarīgi atcerēties, ka mīklas ir tādi mazi dzīvnieciņi, kam ļoti nostrādā cilvēciskais faktors. Mīkla var smuki uzmest kūkumu, labi uzrūgt, bet var arī īgni tupēt bļodā. Tā vienkārši gadās!
Tātad, sekojam receptei un ceram uz itāļu picas dievu labvēlību!