Kas šodien vakariņās? Kartupeļu mizas, mīļais!

Varat iedomāties, kā uz mani visi paskatījās. Kā jau reiz rakstīju, ar apbrīnu klausos, kad dzirdu - ir cilvēki, kas visu cauru gadu ēd kartupeļus ar mizām. Mēs tā nespējam. Tās mizas... tās mizas... tiek izbrāķētas. Vienīgi jaunos kartupelīšus ar mizām ēdam. Pēc tam pārējo gadu - mizojam. Norakstīju šo lietu jau pie slēgtām, sak, nu nevar viens cilvēks ēst pilnīgi visu, (par spīti visam Homo Ecos eksperimentam, kurā esmu iesaistījusies) bet tad iesāku lasīt Ludmilas Uļickas grāmatu "Mēdeja un viņas bērni", ko izdevis apgāds Jānis Roze. Un tur - kartupeļu mizas!

"Tā bija Mēdejas vai, pareizāk sakot, Matildes pavārmāksla, kurai bija jārēķinās ar lielu ģimeni un mazu rocību. Mēdeja joprojām nekad neko nemeta laukā, pat no kartupeļu mizām cepa kraukšķīgus cepumus ar sāli un zālītēm - labāko, kā apgalvoja Georgijs, uzkodu pie alus."

Nē. Būs tomēr jāmēģina. Un ko tik google nepiedāvā, kad meklētājā ieraksti - potato skins. Tā vien šķiet, visi visapkārt, visā pasaulē ēd kartupeļu mizas, es tik metu tās laukā. Tālāk seko divi varianti, kā ēst kartupeļu mizas. Pirmais - var kartupeļus mizot ar kārtīgi biezām mizām, un tad izlietot gan nomizotos kartupeļus, gan šīs mizas, kurām klāt vēl kartupelis. Otrais - izvārīt, izcept kartupeļus ar visu mizu un tad tāpat kā pirmajā variantā - pats kartupeļa mīkstums vienā ēdienā, mizas pārtop citā. Ir jau arī trešais variants, tas ko es apbrīnoju - kartupeļus vienkārši ēd ar visām mizām - vai nu tie būtu cepti, vai vārīti, vai biezenī saspiesti.

Mūsu eksperiments bija otrais variants. Kartupeļus kārtīgi noberzu, nomazgāju, pārgriezu uz pusēm un cepeškrāsnī izcepu gatavus. Tad, kad kartupeļi bija atdzisuši, ar karoti izņēmu vidus, ne īpaši cītīgi, lai kaut kas paliek arī klāt pie mizām. Izņemto kartupeli - rasolā vai jebkuros kartupeļu salātos. Mēs sajaucām kopā ar krējumu, sinepēm un zaļumiem - pavisam vienkārši salāti.

Bet tās palikušās mizas, tās mizas... Mans pirmais variants bija - varētu uzlikt sieru pa virsu un vienkārši izcept. Ja vēl būtu tomāts mājās... bet nav. Vīrs saka - vajag vēl kaut ko. Bet ko? Gaļu. Gaļas nav. Bet ir bundžiņa tunča konservu. Tad nu daļās mizu ieliku tos, sajauktus nedaudz ar svaigo sieru, daļā mizu ieliku vienkārši sieru. Tad mizas kādas 5-10 minūtes cepeškrāsnī jāpacep un ēdiens gatavs.

Kādas ir atsauksmes? Visvairāk jau trīcēju - ko bērni teiks. Jo līdz šim viņi jaunos kartupeļus man īsti negrib ēst, jo tiem klāt ir mizas. Kā būs tagad, pārnākot no dārziņa un ieraugot, ka mamma piedāvā tikai mizas? Bet velti es te baidījos. Kaut gan... meitai siers negāja pie sirds, viņa pateica, ka ēdīs tikai mizas, un patiešām, ņēma, izņēma pildījumu, apēda tikai mizas. Dēlam gan garšoja, īpaši zivtiņa, kas tur esot paslēpta. Arī man un vīram bija patīkams pārsteigums, ka ēdiens ir ne tikai ēdams, bet pat garšīgs. Un šeit var izpausties. Nākamais plāns- kartupeļus mizot biezām mizām un pamēģināt pagatavot mizu čipsus, jo man šķiet, ka tie "cepumi", kas augstāk minētajā grāmatā tiek aprakstīti, īstenībā ir kā čipsi.