Ja var ticēt 1899. gadā izdotajai pavārgrāmatai "La Cuisinière Provençale" ("Provansas virtuve"), tad šo smēriņu radījis pavārs Meiners Marsaļā. Ņemot vērā, ka šefpavāra izcelsme bija Bavārija, tad vācieši var tapenādi piesavināties arī savai virtuvei. Kas tad atrodams šajā uz maizes smērējamā masā? Jāteic, ka, izlasot sastāvdaļas, rodas sajūta, ka šefpavāra sieva ir bijusi grūtniece, kura pieprasījusi savienot dažādas lietas. Oriģinālā receptes sastāvā ir kaperi, olīvas un anšovi olīveļļā. Pēdējie pievienoti garšvielu vietā, ar tiem nevajag pārspīlēt, bet pirmsākumos izmantotas tumšās olīvas – vietējās, "niçoise" šķirnes olīvas, ļoti smalkas un mazas.
Kā jau ar visām receptēm, ko ēdāji atzīst par labu esam un pieprasa vēl, arī tapenādes slava plešas ārpus Provansas un Eiropas. Par tapenādi sauc arī no zaļām olīvām tapinātu smēriņu, kam pievieno ķiplokus, tomātus un visu, ko sirds kāro, galvenais, lai tur būtu arī kaperi, olīvas un anšovi. Brīva vieta izpausmei! Protams, oriģinālā garša būs olīvām ar kauliņu, jā, ķēpa liela, bet garša! Vai tiešām tā ir labāka? Tas katram jānoskaidro pašam!
Kur vēl bez maizes smērēt tapenādi? To var izmantot mērces vietā salātos, pievienot vistas cepeša pildījumam, sapārot ar zivīm!
Lai gards jaunu garšu atklājuma laiks!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
